- Es jāšu tālāk.
Kad viņš lika ķēvei iet uz priekšu, tā zviedza un pretojās. Viņš to piespieda kustēties, bet drīz sajuta nelabumu. Zeme pārvērtās daudzos atsevišķos punktos, kas drīz attālinājās viens no otra. Ķēves pakavi sāka grimt. Viņa ar grūtībām atbrīvoja kājas katram solim. Viņa nobijusies sprauslāja. Alekss knapi varēja elpot. No pasauļu savienojuma vietas cēlās tukšums un viņu smacēja. Viņš jutās izsūkts sauss, izdobts, tikai čaula bija atstāta. Drīz viņš bezpalīdzīgi saļima uz dzīvnieka kakla. Ķēve ar mokām apgriezās un nesa viņu atpakaļ.
Pievienojies pārējiem, viņš juta, ka viņā atkal ieplūst matērija.
- Viņš noģība, - Alekss dzirdēja valdnieku sakām. Pārējie klusēja.
Beidzot grupa mēnessgaismā sasniedza pakalnu grēdu un nogurumā nespēja kustēties tālāk. Sadalījuši atlikušo pārtiku ar suņiem, viņi nokrita turpat uz zemes, apsegušies ar zirgu segām.
Rītausmā viņus pamodināja rēcieni. Pa kreozota līdzenumu pastaigājās krēpains lauva.
Ar steigu visi cēlās kājās un ķēra pēc ieročiem. Viņi devās lejup divās grupās, izsūtījuši suņus uz priekšu, lai tie dzīvnieku nokausē un aptur. Jātnieki izretinājās tā, ka lauva, kas plēsās ar suņiem, bija apļa iekšpusē. Perdikass, Antipaters un Muzi nokāpa no zirgiem un nometa visas drēbes, izņemot gurnu apsējus. Valdnieks palika seglos un vēroja notiekošo.
- Tū arī, cāļa sirds, - Muzī uzsauca Aleksam. - lū arī.
Alekss noslīdēja no ķēves un drīz stāvēja kails, ja neskaita auduma strēmeli un zobenu.
Bet viņš nebija īsti apdraudēts. Jo Muzī mežonīgi izrāvās uz priekšu un trieca šķēpu lauvam kaklā, to nodurdams.
Devītā nodaļa, kurā Alekss daudzvārdīgi izplūst un dāma izgaist
Ar ko nobeigt? Vislabākais nobeigums ir lauvas nāve un dāmas nāve.
Sākumā Tesānijas nāve bija kā visas milestības nāve un pat dzives jēgas nāve. Pie mīlestības viņš bija nonācis pavisam savādā ceļā, un nu - to pazaudējis. Un tomēr tā nebija zudusi pavisam. Mīlestība vienmēr palika pie Alekša kā bultas uzgalis, kas nekaitīgi iestrēdzis netālu no sirds; tā bija sāpes, kas uzliesmoja un sūrstēja visu pārējo dzīvi vai varbūt nākamos piecus vai divdesmit gadus, līdz uzgalis atrada izeju, laiku pa laikam nēsātājam ar sāpēm atgādinādams, ka viņš ir vēl dzīvs, ka Tesānija bija dzīvojusi, ka viņi viens otram bija pieskārušies.
Alekss šo raksta grieķiski uz daudziem vaskotiem dēlīšiem. Ja šī būtu tradicionāla pasaka, tai vajadzētu beigties vai nu ar katarsi, vai svētkiem - būtu izdarīts liels atklājums.
Nāve noslēdz mūsu personīgos nesakarīgos stāstus, tā noslēgs ari pasaules vēsturi. Mēs nekad neredzēsim savu nāvi, tāpēc mēs nekad nevaram zināt, kāds būs gals, kāds - viss kopums. Kad cilvēks nomirst, viņš nevar paskatīties atpakaļ un kopumā aplūkot savu dzīves gājumu. Tāpat arī mirusi kultūra nevar uz sevi atskatīties.
Kādu laiku pēc atgriešanās Bābelē Alekss domāja par pašnāvību. Varbūt tā būtu glābiņš viņa dvēselei, mierinoša, iecietīga elēģiska melodija, ko spēlēt uz dvēseles stīgām: pēcnāves dziesma Tesānijai, kas liek spēlētājam palikt dzīvam, lai dziesma skanētu mūžam?
Vai viņam aiziet pie ūdeņiem, kur raudāja ebreji? Vai mesties no Bābeles tilta lejup, iegrimt upes dzīlēs starp virpuļojošajām laivām?
Ja viņš tā izdarītu, vai viņš atmostos citā vietā?
Noslīkšana (pretstatā saraustīšanai gabalos vai nodur- šanai ar nazi) ietvēra ari iespēju vēlāk atmosties citā vietā, kas pastāv kaut kur vēl, teiksim, kā cita esmes kārta, kurā tu vari atdzimt.
Nebija šaubu, ka tu neatmostos. Nebija šaubu, ka tu neuzzināsi vairāk par sevi un pasauli kā kādreiz dziļā miegā nakts tumsā.
Tesānija bija atstājusi testamentu, kas tika apstiprināts tiesā. Testamentā viņa atdeva Aleksam brīvību. Šī dāvana bija apšaubāma, jo viņš juta, ka paliks viņas vergs uz mūžiem, ja izvēlēsies dzīvot. Testaments nozīmēja, ka Muzī vairs nevarēja Aleksam neko nodarīt, bet viņam pret Alekšu nebija arī nekādu pienākumu. Alekšu izmeta no Muzī mājas, pat neļaujot aplūkot meitu, ja tā tiešām bija viņa.
Gupta aizveda Alekšu atpakaļ uz Kamberčaniana iebraucamo vietu, apsolīdams, ka viņš varēs tur dzīvot par velti tik ilgi, līdz spēs palīdzēt pie darbiem Hora Acī turpat blakus. Indietis deva mājienu, ka klusītēm iešņaucis nāsī pāris zelta lietņu no Hēfaistiona kapa.
Pavisam drīz Aleksam ienāca prātā, ka Tesānija tāpat kā Hēfaistions ir pelnījusi diženu pieminekli. Hēfaistiona piemineklis bija no balta marmora, bet viņai Alekss gribēja radīt pieminekli no vārdiem, kas gan prasītu mēnešus, lai tas būtu labi veidots, bet ar tā palīdzību Tesānija atdzimtu no jauna.
Drīz viņš sāka rakstīt; Gupta iecietīgi novēroja procesu, tad periodiski izsmēja rakstnieku.
Līdz ar vēl-ne-gluži-svētās Tesānijas nāvi Gupta laikam pārtrauca emocionālo atbalstu Alekša aizdomām, ka Bābele ir nākotnes tekhne rēgs, elektronik klones bordelis.
- Kam tu raksti? - Gupta jautāja. - Kad tu beigsi savu Hērakla darbu, vai tu būsi uzrakstījis ziņojumu kādam citā vietā?
Sava darba laikā Alekss reizumis jutās kā sajukusi programma, kas sevi realizē sajukušā mašīnā, kas savukārt atdarina sajukušo mašīnu, kas ir pasaule, visums. Alekss bija pie Bābeles klints piekaltā Andromēda, ko plosa nežēlīgais laiks.
Andromēda. Prometejs. Kristus. Svētā trīsvienība - skaistums, zinātne, dvēsele - pienagloti pie akmens bluķa, ap kuru traucas gadu vētras. No viņu pagātnes un nākotnes brūcēm pilēja asinis un iezīmēja vēstures aprises.
Doma par pašnāvību kā izeju uz citurieni pamazām izgaisa. Ja Alekša grieķiski uz dēlīšiem sarakstītais bija tikai stāsts par īstenības atdarināšanu un kaut kur pastāvēja īstāka īstenība, tad ar ko tas atšķīrās no lielākās daļas literatūras, pat vēstures, kas veidoja alternatīvas, labi izplānotas pasaules, kur lasītājs drīkstēja aizbēgt? Leģendārā Bābele bija daudz īstāka, jo bija daudz ideālāka, patiesāka, izturīgāka, nekā pasaule, kas to bija dzemdējusi, no kuras bija aizbēguši Bābeles iemītnieki, varbūt atstādami oriģinālus, kas varbūt reiz sajutīsies, ka paši ir atbalsis un kopijas.
Cilvēks bieži vēlas ticēt labākai, skaistākai pasaulei, pat bez pierādījumiem vai balstoties uz nepilnīgiem pierādījumiem un minējumiem. Tā rodas ticība. Bet šeit, Bābelē, bija īstenība. Šī bija vienigā dzīve un citas nebija. Nebija citas vietas kā tikai Bābele; tāpat kā vēsturiskajiem babiloniešiem nebija citas pasaules. Tāpat bija senajiem romiešiem Cēzara Romā. Vāi amerikāņiem Amerikā. Vieta, kur tu esi, ir vienigā vieta. Tā ir pati dzīve.
Dzīve reizēm šķiet sastāvam no zīmēm un simboliem, it kā tā būtu atslēga uz kādu citu īstenību. Tomēr dzīve ir vienīgais, kas pastāv. Tagad, pēc Tesānijas nāves, Bābele Aleksam bija vienīgā dzīves vieta. Viņa saimniece tagad bija Bābele. Viņš bija Bābeles-netikles-vergs.
Viņš rakstīja uz vaskotiem dēlīšiem ne tikai mirušās Tesānijas dēļ, bet ari Tesānijas meitai, kas bija arī viņa bērns. Viņu meita bija vienīgi Bābeles bērns. Viņam priekšā bija daudz laika izdomāt labāko veidu, kā viņu atrast, kā satikt, kā uzdāvināt viņai savu un viņas mātes stāstu. Viņa izaugs. Alekss viņu pieskatīs. Pēc kādiem sešpadsmit gadiem viņa dosies uz Ištaras templi, un viņš varbūt viņu tur satiks; ne tādēļ, lai notiktu incests. Ja vien viņa nebūs tikpat kaprīza kā māte.