Viņš rakstīja, lai pastāstītu meitai par pagātni, kas ir nākotne. Ja vien viņa ticēs šim stāstam, ja viņa to spēs saprast.
Pagaidām - ardievu muļķīgām vēlmēm par mešanos no Bābeles tilta. Gluži pretēji, viņš varētu aizkāpt līdz Ištaras templim - kaut vai rīt! - lai atjaunotu sakarus ar Bābeles īstenību.
Bet vispirms viņam jāpabeidz stāstījums; tas jāizdara pirmais. Bābelē, kur tiek pārspēts laiks, beigas vienmēr ir sākums.
Šeit. Tagad.
Vēl nav beigas.
Kad Alekss tuvojās vārtiem uz pagalmu, ko apēnoja Libānas ciedri, ārpusē nebija sarga. Viņš varēja dzirdēt, kā abi sargi iekšpusē pļāpā. Alejā nebija ne dvēseles.
Viņam aiz muguras atskanēja balss:
- Aleks!
Viņš pagriezās. Alejā stāvēja Tesānija.
Tātad viņa nebija mirusi? Un visas nāves mokas - tikai nežēlīga - vai nepieciešama! - intriga? Vai Muzī un lords Gibils bija pievilti līdz ar Alekšu? Vai vajadzēja ar traģisko vēsti piemuļķot Marduka templi? Vai mazā meitenīte, kas palika Muzī namā, bija ubagu bērns, ko pavisam mazu nopircis Gupta, kas iecietīgi vēroja Alekšu rakstām savu stāstu? Gupta, kas bija viszinoši smaidījis, labi zinādams, ka Tesānija ar meitiņu nepazītas dzīvo kaut kur pilsētā?
Vai Dr. Kasandrs ticis piekukuļots ar zelta gabalu, ko Gupta nebija atdevis lordam Gibilam? Alekss tā arī neredzēja Tesānijas līķi. Vai to redzēja Muzī un Gibils? Vai ari viņi redzēja mirušu verdzeni, kuras sejas kontūras izmainījis vasks? Varbūt ķermeni, kas viss uztaisīts no vaska?
Un briesmīgās mocības, ko redzēja visi kalpotāji?
Alekss skrēja apkampt Tesāniju.
Viņa rokas izgāja viņai cauri. Viņa ķermenis izkrita viņai cauri.
Viņš gandrīz pakrita. Noturējās kājās. Tesānija joprojām stāvēja viņa priekšā, greizi smaidīdama.
- Tū esi holographos, viņš apvainojās.
- Nē, neesmu. Tā tiešām esmu es.
- Protams, ka tu esi holographos. Kaut kur te ir stikla acs. Mēs esam netālu no Ištaras vārtiem, vieta ir piemērota. Marduks tevi man rāda. Vai kāds cits. Kāpēc?
- Ja es esmu holographos, mīļais, tad vai nu es esmu kāda cilvēka attēls, kurš priecīgi lēkā citā pilsētas daļā - un kāpēc man būtu jāslēpj mans fiziskais veidols no tevis? - vai ari es esmu atmiņu tēls, ko saglabājis kāds tīstoklis, šai gadījumā es nevarētu ar tevi strīdēties. Tātad es nevaru būt holographos, vai ne?
- Kas tu esi?
- Spoks. īsts spoks.
- Bet… spoki nepastāv. Tādi spoki ne.
- Bābelē pastāv viens spoks. Es. Kad es gulēju pie miršanas, es atcerējos tavus vārdus ratos, kad mēs apzagām kapu. Pēkšņi es sapratu, kā kļūst neredzams. Es apjēdzu, kā mans mirušais ķermenis varēja palikt uz asinīm piemirkušā pīteņa un kā mans raksts var turpināties. Es zināju, kā varu sevi saglabāt Bābeles rakstā; kā es varēju paslēpties, lai sistēma neuzzinātu par manu klātbūtni.
Un es to izdarīju. ŠI tiešām ir brīnišķīga intriga! Lai gan - ari āķīga un bīstama. Man nemitīgi jākustas. Man jāšmaucas un jāslēpjas, un jāizliekas, ka manis nemaz nav. Man jāatrod tukši stūri un šķirbas, jākļūst par hameleonu. Man jākļūst par stikla gabalu. Veselu mūžību esmu mēģinājusi apgūt mākslu kļūt neredzamai, lai Bābele nezina, ka es dzīvoju. Man nevajadzētu tev parādīties, Aleks, bet es nevaru izturēt - jo es tevi mīlu, un tu mīli mani. Un starp citu, vai spokiem nav reizumis jāspokojas? Citādi tie nav īsti! Aleks, tev vajag… Viņa vilcinājās. Paskatījās apkārt.
Kas viņam jādara? Jāmācās pie Guptas, tad jāizdara pašnāvība? Lai viņi abi varētu mūžam kopā klīst kā divi neganti spoki Bābeles matricē?
Vai viņas balss bija aicinājusi viņu uz pašnāvību?
Viņa nepateica, kas viņam būtu vai nebūtu jādara.
- Ak, es tev varētu tādus burvīgus noslēpumus pastāstīt! Bet ne tagad. Man jāiet.
- Pagaidi, Tesa. Vai tu parādījies Guptam?
- Nē, tikai tev.
- Vai tu parādīsies mums, kad esam kopā? Tad viņš varētu būt pārliecināts, ka viņa nav halucinācija, iedomāta persona, kas izveidojusies viņa prātā, kamēr viņš rakstīja; izveidojusies tik pārliecinoši, ka tagad stāv viņa priekšā, pārvērtusies par spoku.
- Lūdzu, Tesa.
- Es neesmu pārliecināta, ka varu droši parādīties diviem cilvēkiem uzreiz. Tad sistēma koncentrē rakstu. Tā varētu mani pamanīt un noķert. Es domāju, ka man pie iespējas vajadzētu parādīties tev vienam. Varbūt tu labāk nesaki Guptam par mani. Nezinu; es par to padomāšu.
- Tātad Bābele tiešām ir elektronik modelis?
Viņa iesmējās:
- Kā gan citādi es kļūtu par spoku? Aiiī…!
Viņa izgaisa viņa acu priekšā, jo gar ielas stūri nāca kāds cilvēks. Garš, tērpies mētelī, melnu bārdu, un turbāna vietā viņam bija bišu strops. Braši vicinādams spieķi, cilvēks tuvojās Aleksam un tempļa vārtiem. Tas bija Šazārs, kas bija atnācis pārbaudīt Ištaras preci; lai gan ne tādēļ, ka meklētu jaunu līgavu Mardukam.
Nu jau bija pagājuši trīs mēneši, kopš Debora-Zarpanita bija nokāpusi Pazemē, un jauna Zarpanita apprecējusi
Marduku. Jaunās Zarpanitas atrašana vairs nebija Šazāra darīšana; arī nākamo viņš nemeklēs.
Šazārs tikai devās brālīgā apciemojumā - Sins devās pie Ištaras, tieši kā mūžīgajā Bābeles spēlē.
Sargs atgriezās posteni pie ārējiem vērtiem. Steidzīgi nostājās miera stājā. Šazārs pagāja Aleksam garām kā cilvēkam, ko nekad mūžā nav saticis. Starp citu, Alekša mati atkal bija atauguši.
Viņam vairs nevajadzēja skūt galvu, lai atcerētos Tesāniju. Viņas lauvas zīme vienmēr paliks viņam uz vaiga kā pārāk dziļi iekosts skūpsts.
Autora pēcvārds
Reiz sensenos laikos, kad es augu vecāku mājās, blakus kamīnam stāvēja grāmatu sērija Zinību brīnumzeme (The Wonderland ofKnowledge), divpadsmit ilustrēti sējumi no 1920.-1930. gadiem zilos Art Deco spiestos audekla vākos. Grāmatas aizņēma tām īpaši darinātu nelielu plauktu; uz tā bija apmeties liels brūns radioaparāts, uz kura skalas bija atzīmētas tādas stacijas kā Hilversuma un Varšava.
Vienā sējumā vesela nodaļa bija veldta "Diženajai Bābelei". Nodaļu ievadīja melnbalta gleznas "Bābeles laulību tirgus" reprodukcija. Gleznā attēlotas nabadzīgi ģērbtas meičas, kas gaida uz izsoli. Lielais ceļotājs un vēsturei līdzīgu stāstu vērpējs Hērodots apspriež šo praksi un "kaunpilno" paradumu, kad katrai Bābeles pilsonei reizi mūžā ir jādodas uz "Afrodītes templi", kā viņš to sauc, un jāpiedāvā sevi jebkuram svešiniekam, kas viņu izvēlētos. Hmm. Skolas laikā Hērodots man ļoti patika (un arī Ovīdija Metamorfozes, kas vēlāk iedvesmoja manu komisko romānu Pievērstie (Converts). Zinību brīnumzemē es atradu ari zīmējumu, kā varētu būt izskatījušies Bābeles Gaisa dārzi; varbūt arī neatradu, bet tas tur gluži labi varēja būt.
Tas viss mani vārījās savus trīsdesmit gadus, tad apvienojās ar futuroloģiju, ko tolaik lasīju Birmingemas Politehnikuma humanitārajai nodaļai. Bābele, kas bija daudzkārt kritusi un cēlusies, tiks atkal uzcelta Arizonas tuksnesī, lai eksperimentāli pētītu tautu likteņus. Un arī tāpēc, ka es gribēju, lai to uzceļ no jauna, šī doma man bija kopiga ar Sadamu Huseinu (skatīt tālāk).
Bābeles maukas pirmo reizi iznāca 1988. gadā un kļuva par A. Č. Klārka godalgas finālisti. Par spīti tādai atzinīgai uzņemšanai, pārlasot grāmatu desmit gadus vēlāk, es nolēmu, ka to vēl vajadzētu uzspodrināt, jo ne visi teikumi perfekti izteica jēgu. Kad raksti, tu zini, ko tu domā, bet pēc kāda laika pats nedaudz par to brīnies. Esmu pievērsis tam īpašu uzmanību.