Arī stilistika reizēm ietekmē rakstniekus grāmatas rakstīšanas gaitā. Recenzējot kādu no maniem agrīnajiem romāniem, vērīgais Kolins Grīnlends atzīmēja, ka pārāk daudzi teikumi beidzas šādi… Viņaprāt, grāmata izskatījās visai punktaina. Tā notiek, kad rakstnieks jūt, ka teikumā ir lielāka domas slodze, nekā izteikts vārdiem. Es nekavējoties ieskatījos savā nākamajā grāmatā, kuras korektūras tobrīd lasīju, un sev par vilšanos ieraudzīju, ka tur ari ir trīspunktu pārpilnība. Es izdzēsu daudzus punktus, kaut gan tas man maksāja apmēram Ј39 - es biju pārsniedzis atļauto bezmaksas labojumu skaitu, kas nebija tipogrāfiskas kļūdas. Es īsti nevarēju izdomāt, vai man justies parādā pateicību Kolinam, vai arī viņš nu man ir trīsdesmit deviņas mārciņas parādā. Lai nu kā būtu, viņš nesen piedāvājās mani uzcienāt krogā.
Pirmajā izdevumā mani piemeklēja kolisms, kas ir pārlieks divpunktu lietojums. No jaunā, uzlabotā izdevuma ķirurģiskas iejaukšanās rezultātā ir pazuduši daudzi indīgi koli.
Esmu arī uzlabojis pašu romānu. Kad es sāku to rakstīt, jaunā tūkstošgade vēl bija tālā nākotnē. Tagad mēs tajā esam iegājuši. Grāmata ir par vēstures cikliem un plūsmām, kā arī par to, vai civilizācijai ir kāds iedzimts dzīves cikls, līdzīgs Heiflika ciklam, kad šūna var sevi atražot tikai ierobežotu skaitu reižu. Grāmata ir arī par tūkstošgades krīzēm. Tāpēc bija jālabo detaļas, kas neizmaina vēstījuma dinamiku. Tāpat ir attīstījušās datorzinātnes, kas nozīmē, ka romānā minētās lentes kasetnes mūsdienās par datu nesējiem liekas dīvainas.
Romāni reizēm sākas ar īso stāstu. Arī šī romāna pamatā ir stāsts, ko potenciāli varēja veidot par garāku darbu. Biju jau uzrakstījis stāstu ar nosaukumu "Mēs atceramies Bābeli", kad Sjūzena Švarca izsūtīja aicinājumu piedalīties antoloģijā Mitekļi (Habitats), kurā būtu runa par cilvēku mitekļiem nākotnē. Trāpīts. Varbūt tieši desmitniekā. Es reti rakstu stāstus pēc īpašiem nosacījumiem; bija jauki, ka nosacījumi tika izvirzīti tieši laikā. Sjūzena stāstu nopirka, un mana piedalīšanās tika izziņota, varbūt mazliet neprecīzi, uz Mitekļu (1984) vāka: "Zem svešām zvaigznēm kopā ar Stenu Šmitu, Tanitu Lī, īenu Votsonu un daudziem citiem…" Es domāju, ka cilvēki tiešām zvaigznes tajos laikos uztvēra citādāk.
Pēc tam Dons Volheims izraudzījās "Mēs atceramies Bābeli" savai antoloģijai 1985: Gada labākā pasaules zinātniskā fantastika. Tas mani uzmundrināja, un es viņam aizsūtīju Bābeles maukas, tiklīdz biju romānu pabeidzis. Atzinības vietā saņēmu stingru rājienu. Dons bija gluži pārskaities. "Kāpēc," viņš man rakstīja, "kāds gribētu lasīt par Bābeles atjaunošanu visā tās pretīgajā netiklībā?" Piedod, es kļūdījos.
Šķiet, ka "Mēs atceramies Bābeli" un tam sekojošais romāns pareģo notikumus reālajā pasaulē. 1988. gadā Sadams Huseins paziņoja, ka atjaunot Bābeles pilsētu ir "patriotisks, nacionāls un starptautisks pienākums". Tika izmantoti putubetona bluķi un oriģinālie Bābeles akmeņi, ko kopā salika Sudānas melnstrādnieki, lai atjaunotu Marduka vārtus, uzceltu jaunu Bābeles torni un robotos karaliskos apartamentus.
1997. gadā es lasīju New Scientist par to, kā Ņūmek- sikas štata Santafē institūta zinātnieki veido datorsimu- lāciju par Amerikas iedzimto Anasazi kultūras izplatību un sabrukumu, kā arī par zinātniekiem, kas Romas Universitātē mēģināja simulēt Asīrijas impērijas uzplaukumu un krišanu, kas notika trijos gados starp 612. g. pr. Kr. un 609. g. pr. Kr. Viņu galvenais mērķis bija paredzēt problēmas, kas rastos mūsu pašu kultūrā, un piedāvāt iespējamos risinājumus - tieši tā kā manā Arizonas Bābelē.
Un ja kāds domā, ka iebāzt cilvēkiem galvā seno Bābeles valodu ir maķenīt dīvaini, tad 1999. gadā Associated Press ziņoja, ka profesors Jukka Ammondts no Jivāskilas Universitātes Somijā ierakstījis Elvisa Preslija dziesmas seno šumeru valodā. Viņu nespēja kavēt ne zamša, ne pašu kurpju trūkums laikā, kad pēdējo reizi tika runāts šumeru valodā. Tā nu lingvistikas rokeris Preslija Zilās zamša kurpes (Blue suede shoes) pārtulkoja kā Esir Kus Za-gin, "ādas sandales zila dārgakmens krāsā". Tagad Elviss dzīvo Bābelē (vai tās tuvumā!).
Šādi atklājumi man dod drosmi.
Grāmatas trešajā nodaļā Alekss dodas uz grieķu teātri Bābelē, kur notiek Eiriplda Andromēdas izrāde. Par nelaimi, šī Eiripīda luga ir zudusi, tāpēc man pašam nācās sacerēt garo monologu, ko romānā runā pie akmens piekaltā Andromēda. Desmit gadus vēlāk saņēmu ielūgumu uz konventu Telavivā (1998. gada oktobris). Vecā Jafa, kas atrodas Telavivas dienvidos, ļoti nopietni pretendē uz Andromēdas klints patiesās atrašanās vietas nosaukumu. Kad es organizētājiem pieminēju, ka esmu sarakstījis Andromēdas monologu, likās piemēroti konventu atklāt pašā Vecajā Jafā. Izraēliešu aktrise deklamēja runu ebreju tulkojumā tumšajiem jūras ūdeņiem, un es uzstājos ar angļu oriģinālu. Oriģinālu tajā ziņā, ka es biju tā autors. Tas bija tik rosinoši un maģiski. Kad es pirms desmit gadiem rakstīju Bābeles maukas, kas to būtu varējis iedomāties?
īens Votsons Moreton Pinkney
2003. gada 30. decembrī