No mulsuma viņu paglāba ēzeļi. Un Deboru, tikko vēl tik dzedru un rāmu, nākamajā mirkli šie dzīvnieki pārbiedēja - gluži tāpat kā pēc nieka divtūkstoš gadiem ēzeļdzi- nēju puišeļu palaidnības un viņu ļaunprātīgie četrkājaini līdz neprātam iztrūcinās Deivida Koperfīlda krustmāti Betsiju Trotvudu.
Bars ēzeļu - vienīgie iemītnieki, kas bija izlaisti ārā no māju noslēgtības - rikšoja pa ielu, atbīdot gājējus; saiņi, ar kuriem ēzeļi bija apkrauti, līgojās, un viņiem aiz muguras pusaugu ēzeļdzinēji spēlēja sunīšus bez cerībām uzvarēt, mēģinādami satvert ēzeļu astes un vienlaikus izvairīties no neizbēgamajiem pakavu spērieniem. Gabaliņu tālāk kāds nepietiekami attapīgs puisis jau gulēja izstiepies slidenajā mālu bedrē, kas bija sašaurinājusi ielu, likdama puikām šķirties no pieskatāmajiem ēzeļiem un ēzeļiem šķirties no ēzeliskās saprašanas.
Priekšgalā soļojošais ēzelis uzgrūdās Aleksam ar saviem izgāztajiem sāniem, kas bija uztūkuši kā milzīga, spalvām noauguša, ar cūciņām slimojoša bērna vaigi; uzblīdumu vēl divkāršoja zem aitādas pārsega piestiprinātās paunas ar kāda tirgotāja precēm. Izslīdējis no pārsega apakšas, Aleksam pie kājām nokrita plāns, netīrā drānā ietīts un ar auklu pārsiets sainītis.
Laika apdomāties nebija, juceklis apkārt pieņēmās spēkā, no visurienes izvirda skaļi babiloniešu lāsti, nākamais ēzelis smagnēji aizstreipuļoja garām, un Alekss žigli pacēla sainīti. Citādi jau tas vienalga tiktu iemīts dziļi drazu, palagu skrandu un kāpostu kacenu kārtā.
Vēl divi dzīvnieki mēģināja rikšot blakus, tā aizņemot visu ielas platumu no viena žoga līdz otram. Varbūt vainīgs bija svārciņos tērptais vīrietis, kurš abus turēja satvertus aiz kakla un centās piespiest apstāties, bet ēzeļi rāva viņu sev Līdzi. Šim ēzeļu duetam priekšā pagadīju- šies cilvēki skrēja, ko kājas nes, un dzīvnieki sekoja viņu piemēram.
- Palīgā! - kliedza Debora, nemaz nemēģinādama glābties. Kāpēc ne? Vai bēgšana apkaunotu smalkās grieķu dāmas cieņu?
Alekss nekavējās izmantot izdevību, saķēra Deboru pie rokas (otrā rokā joprojām turēdams sainīti) un aizvilka līdz nākamajam ielu krustojumam - laimīgā kārtā tas bija turpat netālu. Viņi iegriezās citā ielā tai pašā mirklī, kad garām aizdārdēja pakavi; izmukušo ēzeļu pārim bija daudz sekotāju - pirmie skrēja vēl daži ēzeļi, aiz tiem spiedzošie pusaudži, un visbeidzot kāds nejauka paskata drukns puisietis, kurš lamājās un zvetēja ar pātagu pa puišeļu mugurām.
Izbaudīdams iespēju būt par līderi, Alekss aizrāva Deboru krietnu gabalu uz priekšu pa viņu patvēruma ielu, bet tad vīna iecirta papēžus smiltīs - vai nu palikusi bez elpas, vai nevēloties spēlēt piedāvāto lomu. Plaši ieplestām acīm viņa vērās uz Alekšu. Nikna? Uzjautrināta?
Vistīrākajā Atikas grieķu valodā viņa teica:
- Uh! Tagad derētu kaut ko iedzert.
Kaut gan iela bija pavisam tukša, neviens netika to izmantojis, lai izvairītos no panikas pārņemtā pūļa. Bet tagad - it kā neredzams Bābeles satiksmes regulētājs būtu pavicinājis karodziņu - viņu priekšā iela sāka pildīties ar cilvēkiem.
- Šķiet, ka mēs ejam uz nepareizo pusi, - teica Alekss.
- Šaubos, vai tam kāda nozīme. Nu jā, vienīgi var gadīties, ka mums nomin kāju pirkstgalus.
- TLt domā, ka mūs uzsēdinās uz mieta par iešanu nepareizā virzienā? - Alekss piemiedza aci.
Ļaudis bariņiem spiedās viņiem garām.
- Ak dievs, tu pats būvē būrus sev apkārt.
Viņš uz mirkli atgriezās pie angļu valodas un pajokoja:
- Nu labi, vai mēs meklēsim kādu bāru?
Debora izskatījās šokēta un aizvainota, likās pat, ka viņa tūlīt dosies prom viena. Bet varbūt augstdzimušas dāmas nemēdza staigāt pa šīm ielām vienatnē; tālab viņa palika stāvam.
- Atvaino, Deb. Pavaicāšu, kā nokļūt līdz tuvākajam alus krogam vai vīna paviljonam, vai kam tamlīdzīgam.
Virs, pie kura Alekss izlēma vērsties ar savu jautājumu, bija maza auguma, tumsnējs, līdzīgs spānietim, kailām krūtīm, tērpies tikai bruncīšos, bet ar ādas sandalēm kājās, tātad nekāds salašņa. Lai saprastu, kas viņš ir, pietika paskatīties uz viņa tetovēto pieri. Tur bija redzams saules disks - Šamaša zīmogs. Vīrieša galvas sānu daļa bija gludi noskūta, galvas virsū atstāts jokains cekuls - tā dēļ viņš izskatījās pēc saulē tumši iedeguša franču komiksu varoņa, jaunā detektīva Tintina līdzinieka. Alekss nostājās viņam ceļā.
- Atvainojiet!
- Esmu aizņemts, - vīrs strupi atcirta, aizslīdēja Aleksam garām un turpināja savu ceļu. Viņš smaržoja pēc sandalkoka.
- Tu tikko uzdevi jautājumu vergam, - teica Debora.
- Un kas par to?
- Viņš ir tempļa vergs.
- Man vergot viņš nevēlējās.
- Vergs, - Debora atkārtoja, kā izgaršodama šo vārdu. - Zvēru pie dieviem, pavisam īsts vergs.
- Tas tiesa. Bet mūsu vecā valsts jau arī bija no jauna ieviesusi verdzību. Balto verdzību, ne tikai melno.
Debora uzmeta viņam izaicinošu skatienu:
- Kas tā par veco valsti?
- Nu labi, izliksimies, ka tā nemaz nepastāv. Pagaidām.
Tā. Alekss atklāja, ka pats nevēlas - vai nespēj - minēt
Amerikas vārdu. Garām pagāja vēl viens tetovēts vergs. Alekss ar Deboru vērīgi viņu nopētīja un vergs aizkaitināts nospļāvās uz viņu pusi.
Pēkšņi Alekss pa īstam ieraudzīja šos garāmejošos cilvēkus, ne tikai pamanīdams viņus, bet arī sajuzdams.
Vergi. Cilvēki, kuri pieder citiem cilvēkiem - tāpat kā pieder zirgs vai suns. Tiesa, zirgi gan nesmaržojas…
Varbūt Bābelē itin visi bija vergi - vienalga, ar tetovējumiem vai bez? Vai viņi visi vergoja sapnim, visi bija varenās izlikšanās vergi, fikcijas vergi? Vai visi brīvie grieķi, kas šeit ieradās, bija nolemti dīvainu apmierinājumu sniedzošai verdzībai - neatkarīgi no tā, vai viņiem izdosies kļūt turīgiem, vai būs jācieš grūti laiki?
- Ja tie būtu neisti vergi, - prātoja Alekss, - tas padarītu neīstu visu pilsētu.
Kas notika, ja vergi aizmuka? Vai kareivji medīja tos tuksnesi, dzenot pēdas ar suņiem un trenkājot ar šķēpiem? Vai bija iespējams pāri Babilonas valsts robežai aizbēgt uz Ameriku un atkal būt brīvam?
Amerikas vēl nebija. Amerika bija nepazīstama zeme. Jebkura robežlīnija bija nepilnīga - rikai laikā ievilkta līnija, aiz kuras Bābele ieslīgusi pagātnē, kā valis ienirusi vēstures bezdibeņa dzīlēs. Vai tad var iedomāties, ka iespējams izbēgt no šāda vaļa vēdera? Valis ieniris zem ūdens, tāpēc tas izdzīvos - vismaz garīgā ziņā, bet Amerikas zemes virsma izbalēs zem mūžīgās, pār laikmetiem smejošās saules - Šamaša - staru pātagām; Šamašs spriež tiesu par visiem cilvēku darbiem, viņš iedibina karaļvalsti pēc karaļvalsts tukšajā, dobajā tumsībā, kas ir pēcnāves dzīve un vienlaikus nākamība.
- Manuprāt, - teica Alekss, - daži cilvēki mīļu prātu piekritīs atteikties no brīvības, ja tādā veidā varēs kļūt īsti. Varbūt cilvēki tā rīkojušies vienmēr. Šķiet, tas mazliet interesē arī tevi, ko?
Debora neatbildēja; varbūt viņa klusēja tāpēc, ka viņš jau nemaz negaidīja atbildi. Viņa sāka iet tālāk pa ielu, kas atkal bija kļuvusi tukša. Alekss viņu panāca. Viņi nogriezās gar stūri un gandrīz uzgrūdās virsū ubagam - baskājainam lupatu saišķim. Tūdaļ nopratis, ka viņi ir grieķi, šis radijums grieķiski ieķērcās:
- Atmetiet kaut ko!
Šis nebija Amerikas ubags, nekā kopiga ar kādu mai- šelnieku vai klaidoni uz parka sola. Šis bija Āzijas ubags, sens, pārlaicīgs. Uz kauliem viņam nebija ne zīmes no treknuma. Viņš vairāk līdzinājās pērtiķim ar bojātiem zobiem. Uz apakšlūpas - strutojoša čūla.