Alekss vērsās pie ubaga:
- Esi sveicināts! Vai vari parādīt ceļu uz tavernu?
- Augstais dievs! - Debora protestējoši iesaucās, bet Aleksam jau arī nemaz nenāca prātā sekot šī vīra norādījumiem un iekļūt kādā zagļu midzenī. Alekss tikai gribēja apmierināt savu ziņkāri. Viņam kārojās pierādit, ka šis vīrs tikai piedalās maskarādē. Viņš gribēja, lai šķietamais ubags piemiedz viņam ar aci.
Nē, tā nebija taisnība. Alekss negribēja, lai vīrs pamirkšķina; labāk lai tas viss ir pa īstam.
Ubags smirdēja. Viņš nevarēja atļauties parfīmu vai eļļainās sārma ziepes. Vii šāds vīrietis jebkad varēja ietaupīt monētu, lai Ištaras templi to iesviestu starp kādas sievietes gurniem? Tikai tad, ja kāds cits viņam šo monētu iedos. Tikai ja kāds speciāli viņam samaksās, lai viņš aiziet uz templi un izraugās vienu noteiktu sievieti? Alekss mirkli rotaļājās ar šo domu, pats sev sagādādams sāpes.
Vīrietis atieza lūpas ļaunā, dzeltenzobainā smaidā. Viņš pacēla savu plaukstu vēl augstāk, kļuva vēl uzbāzīgāks. Kā pērtiķis, prasīdams zemesriekstus. Kad viņš sakustējās, Alekss ieraudzīja, ka aiz auduma lentes, kas aptīta ap vidukli, viņam aizbāzts nazis. Šis ubags valkāja skrandas nevis siltumam vai tāpēc, lai pieklājīgi piesegtu kailumu - Bābele bija karsta pilsēta; skrandas viņam vajadzēja, lai paslēptu ieroci. Ar to Alekss nebija rēķinājies. (Varbūt Mičam tomēr izrādījusies taisnība?)
Debora vilka Alekšu aiz rokas, mudinot doties tālāk. Vergi. Ubagi. Bet šie cilvēki nebija nekādi statisti kaut kur tālumā pie sānu kulisēm. Arī viņi stāvēja uz lielās skatuves, gluži tāpat kā valdnieks Aleksandrs. Viņi piedalījās darbībā.
Un videokameras šeit nebija.
Bet iespējams, ka visu vēroja sīkas lēcas, neatšķiramas no plankuma mūri.
Šī iela bija platāka nekā iepriekšējā, bet arī te cilvēki gāja tikai vienā virzienā. Negaidīti pa ielu aizdārdēja kaujas rati, zirgu pātagoja maķedoniešu virsnieks bronzas krūšu bruņās un svārkos no ādas strēmelēm, viņa ķivere ar cietu seksti pa vidu līdzinājās kāda izmiruša korito- zaura galvaskausam. Kājāmgājēji spiedās pie sienām, lai netiktu sabraukti. Bet neviens neizrādīja sašutumu.
Pēc kāda brīža viņi atrada restorānu. Pa platajiem, atvērtajiem logiem plūda spēcīgas smaržas. Hir smaržoja auzu cepumi ar medu, pupu zupa, sautēta kazas gaļa, zirga gaļas bifšteki. Ēdienu paraugi bija izlikti iekšā uz ķieģeļu letes. Virtuve atradās aiz letes - piedūmots ūķis, kaut gan bez pārjūma.
Apmeklētāji sakumpuši sēdēja uz ķebļiem pie zemiem galdiem. Gandrīz visi dzēra alu no māla podiem. Daži vīrieši caur garu caurulīšu filtriem sūca krūkās iepildītu vīnu, izskatīdamies uz mata kā opija smēķētāji, kas pak- šķina savas pīpes.
Alekss pasūtīja medus cepumus, šķīvi ar datelēm un alu. Attālākā kaktā viņi atrada brīvus ķebļus un apsēdās.
Saldenskāņais alus ari garšoja pēc datelēm. Par daudz saldumu? Nē, tieši šobrīd viņiem derēja asinīs pacelt cukura līmeni.
- Nu ja, nu ja, - Alekss noteica.
Atcerējies par sainīti, kuru bija pacēlis un vēlāk iebāzis piedurknē, viņš to izvilka laukā.
- Kas tas tāds?
- Tas nokrita vienam no tiem sasodītajiem ēzeļiem.
- Un tu to paturēji sev?
- Biju pavisam aizmirsis.
- Tagad tu skaities zaglis!
- Diez vai. Tā ir tikai lupata.
- Kāpēc tad tu to paņēmi?
- Sasodīts, es atdošu to atpakaļ.
- Kādā veidā? Kam? Tagad tu runā blēņas. Kāpēc neatdevi uzreiz?
- Kas šeit notiek? Vai mana tiesas prāva? Kurš tagad būvē būrus?
- Kāpēc tu to neatdevi?
- Vai neatceries, ka mums bija jāglābjas no samīšanas?
- Bet tev pietika laika pacelt šo mantiņu. Būtu varējis izdarīt pakalpojumu Bābeles pilsonim.
- Varbūt to nemaz nav vērts dot atpakaļ. - Alekss rūpīgi atsēja mezglu un attina netīro drānu.
Drānā bija ievīstīts caurspīdīgs plastmasas futrālis ar mazu, melnu kasetīti; caur oranžu stikliņu varēja redzēt magnētisko lenti un spoles.
- Ak, mans Dievs! - Debora čukstēja. - Kā šeit gadījusies datora kasetne?
Alekss steigšus noslēpa futrāli.
- Nezinu, - viņš čukstēja. - Varbūt tā ir datorprogramma. Vai novērojumu rezultāti.
- Kāpēc tu tā domā?
- Tāpēc, ka šeit viss tiek novērots, ierakstīts un izvērtēts. To dara institūts. Mēs visi esam informācijas sniedzēji.
- Labāk tiec no tās vaļā. Iemet tuvākajā kanālā.
- Tai jābūt vērtīgai. To man lēmis liktenis. Dāvātam ēzelim zobos neskaties.
- TU domā, ka varēsi to izmantot? - Debora pakratīja galvu. - Fu-fū! Nejau tāpēc mēs esam šeit, ne tāpēc, lai sacenstos elektroniskās spēlītēs ar sistēmu. - Viņa noskurinājās. - Hi esi muļķis. Ar to vien, ka zinu par šo mantiņu, jau pietiek, lai ari mani uzskatītu par noziedznieci. Es negribu neko par to zināt. Negribu, lai mani uzdur uz šķēpa. Vai pataisa par verdzeni.
- Negribi kļūt par verdzeni pat ne uz vienu dienu?
- Tev no šīs mantiņas nebūs nekāda labuma.
- Bet kādam taču no tās tiek labums?
- Varbūt tā ir tukša?
- Tātad kāds grib tajā kaut ko pārrakstīt? Grib nozagt informāciju un slepus izdabūt to laukā? Tādā gadījumā atdot šo mantiņu īpašniekam - tā nemaz nav tik spoža doma. Var izrādīties, ka tā ir sasodīti bīstama doma.
- Hi vari teikt, ka sainīti nemaz neesi atvēris?
- Ja nu es pēc taustes sapratu, kas tur iekšā? Varbūt tam uzraugam ar pātagu tieši tā būs izlicies? Iespējams, ka mūs izsekos un nogalinās.
Debora klusi iesvilpās.
- 1b patiešām pats sevi dzen postā. Lūdzu, tiec vaļā no šīs mantiņas.
- Es nevaru. Kādam tā ir svarīga, bet kurš tas ir? Hi taču saproti, ka tas attiecas arī uz tevi. Arī tu esi iejaukta.
- Neesmu vis. Tev neizdosies tik vienkārši mani piesaistīt sev.
Izdosies, viņš nodomāja, izdosies, ja neaizmetīšu ka- setni prom. Un es neaizmetīšu.
Tātad es esmu jucis, vai ne? Vai Alekss būtu zaudējis prātu? Iespējams. Šai kļūšanā par Bābeles pilsoni bija jābūt kaut kam šizofrēniskam.
- Paņemsim vēl vienu alu, - viņš ierosināja. - Atslābināsimies. Vai varbūt labāk nomēģināt vīnu?
- Sūdu būšana, - teica Debora. Uz ko īsti tas bija attiecināms?
Vēlāk viņi atrada īrējamas istabas plašā, trīsstāvu iebraucamajā vietā starp Sina ielu un Marduka ielu, netālu no Grieķu teātra.
Viesnīca saucās "Starp ādām". Vienā pusē smirdēja vadmalas vēlēju un ādmiņu darbnīcas, kur tikko no austuves atnestu audumu tīrīja un biezināja no sadedzinātām niedrēm iegūtu sārmainu pelnu šķīdumā, bet cūku ādas tika mērktas alaunā un žultsriekstu sulā, mīkstinātas kūstsmēslos un ziestas ar eļļu. Ielas otrā pusē bija striptīza salons. Divu veidu ādas, katra sava rakstura. Tā omuligi paskaidroja kalpotājs, kurš veda viņus augšā pa kāpnēm.
Alekša istaba bija maza un trūcīgi iekārtota, logs vērās uz pagalmu, kur bezmērķīgi klaiņāja četri ēzeļi un auga vientuļa dateļpalma, ar saviem augšējo lapu vēdekļiem apēnodama daļu jumta. Logam priekšā bija niedru aizkars, sasiets vienā malā ar auklu. Ja Aleksam labāk patiktu gulēt ārā zem zvaigznēm, viņš varētu iznest savas salmu cisas uz jumta. Daudzi nama iemītnieki tieši tā arī rīkojās, lai izbaudītu nakts dzestrumu, jo istabā mēdza būt smacīgs. Vēl istabā bija koka lāde, kuru nevarēja aizslēgt, naktspods - kārtīga ateja atradās apakšstāvā, dēļu platforma virs bedres, apgādāta pat ar tādu greznību kā bitumena sēdeklis; uz plaukta rindojās vairākas eļļas lampiņas, tās izskatījās pēc mazām kurpītēm, kas pildītas ar sezama eļļu, no caurumiņa augšpusē rēgojās dakts. Izdobtā akmenī bija iebērta riekšava sēra sērkociņu.