Visām koplietošanas telpām lejasstāvā durvju ailes sedza niedru aizkari, bet viesu istabām bija biezas koka durvis. Tās aizvēris, Alekss vispirms izvilka no savas tuni- kas asu, Grieķijā kaldinātu nazi, izvēlējās nošmulētāko no istabas sienām un izskrubināja ārā vienu no apakšējiem ķieģeļiem. Caurumā viņš izveidoja padziļinājumu un iestūma tur drānā ietīto datora kasetni. Atlicis ķieģeli vietā, viņš saslaucīja māla drupačas kaudzītē, tad iečurāja naktspodā un samitrināja siltajā urīnā auduma gabalu, lai tiktu pie dubļiem un varētu aizziest savu izrakumu vietu. Viņš jutās lepns par savu atjautību. Šo slēptuvi nevarētu uziet nejaušā pārbaudē. Atlikušos pierādījumus - sausās māla drupačas - viņš izsvaidīja pa istabas grīdu un tad notīrīja rokas.
Ieradušies uz vakara maltīti lejasstāvā, Alekss un Debora sastapa vēl pusduci iebraucamā nama viesu. Maltīti pasniedza lielā telpā, kuras griestus balstīja spirālveida kolonnas. Tomēr ceturtdaļa ēdamzāles bija bez griestiem, lai apmeklētāji varētu lūkoties tumstošajās, bet miermīlīgajās debesīs.
Četri no pārējiem viesiem bija tirgoņi no Augšbabilo- nas, nākamajā rītā viņi grasījās uz saviem ēzeļiem doties mājup. Tirgoņi sarunājās babiloniski un tikpat kā nelikās zinis par jaunpienācējiem. Vēl viens no viesiem bija labi noaudzis, muskuļots melnādains virs, kurš apgalvoja, ka esot nūbietis, kaut gan stieptie patskaņi viņa grieķu valodā lika domāt, ka viņš ieradies no Džordžijas vai Alabamas. Sestais viesis bija indietis - no pašreizējās Indijas, persiešu tirgotāju darbības sfēras tālās nomales. Šī vīrieša vārds bija Gupta; pateicoties saskarsmei ar iekarotājiem - ar Aleksandra armijas pulkiem - viņš runāja grieķiski. Viņš un nūbietis Neibu bija ieradušies Bābelē pirms kādas nedēļas.
Vakariņu gaitā Aleksam iepatikās Neibu, bet kārnajam, brūnādainajam Guptam viņš neuzticējās; Guptas skatiens šaudījās apkārt, visbiežāk apstājoties pie Deboras. Izvairīgs un vienlaikus uzbāzīgi ziņkārs, Gupta šķita viens no tiem, kas mēdz ielavīties otra cilvēka istabā, kad cilvēka paša nav klāt - protams, tikai negadījuma pēc! Viņš sajaucis durvis! Jūsmas brižos (tādi gadījās vēlāk) Guptas tumšās acis vizēja, viņa glītie, baltie zobi zibsnīja un mēle līdzinājās sārtai rozes ziedlapai. Pārējā laikā viņa sejas vaibsti bija noslēgti un neizteiksmīgi - maska bez jebkādām raksturīgām īpatnībām. Viņš nemitīgi visu vēroja un nezaudēja modrību. Dīvainā kārtā likās, ka Debora dod priekšroku viņam, nevis brašajam Neibu.
Maltītē pasniedza nesagrieztu maizi un biezu lēcu zupu, ko salēja šķīvjos ar terakotas pavārnīcu; pēc tam nāca sīksts aitas gaļas cepetis ar kunkuļainu rāceņu biezeni, desertā - vīģes un jogurts. Viesi ēda ar kaula karotēm un kaula dakšiņām, kurām bija tikai viens zars, ēdiens tika pasniegts māla bļodās un koka šķīvjos. Divas lāpas no bitumenā iegremdētām niedrēm savās liesmās sadedzināja visus naktstauriņus, kas, uguns pievilināti, ielidoja pa spraugu, ko neaizsedza jumts. No dīķa kāda tuvīna nama dārzā skanēja varžu kora kurkstēšana.
Pie galda apkalpoja kāda pusmūža sieviete ar savdabīgu uzvedību. Kamēr viesi ēda, viņa šļūkāja gar sienām, apstājās, pašļūkāja vēl sešus soļus uz priekšu un atkal apstājās, visu laiku lallinot "Hummum, hummum, um-hum, um", it kā piedalīdamās dīvainā rituālā. Brižam viņa piesteidzās pie kāda no viesiem, pārliecās pāri, vērīgi nopētīja, tad atgriezās iepriekšējā vietā. Alekss nosprieda, ka sievieti vajā kāda uzmācīga ideja, ka viņa ir neirotiķe, kas kritusi par upuri mistiskām bailēm. Ap kaklu viņai bija vairāki aukliņās iesieti amuleti, mazas māla figūriņas: govs, suns un bungas.
- Es grasos kļūt par rakstvedi, - tīksmi plikšķinādams sev pa vēderu, savus nodomus atklāja Neibu. - Rakstvežiem ir jauka dzīve. Esmu redzējis šos pie darba, un varat man ticēt, ka šiem tiek arī krietna daļa makten svarīga darāmā.
Deboras skatienā jautās izsmiekls.
- Nu ja, viņi sastāda pilsētas atskaites. - Alekss piekrītoši palocīja galvu. Informācija nozīmē varenību.
- Kādas atskaites? - Gupta žigli vaicāja. - Kā tu zini, ka šeit ir raksta atskaites?
- Protams, - piebilda Debora. - Vienīgās atskaites te varētu būt par to, cik vakar tirgū maksāja gurķi.
- Mīļie brāļi, mīļā mās, - turpināja Neibu. - Mēs visi zinām, ka te jābūt dažāda veida atskaitēm, kaut ari mēs par to nerunājam. Citādi, kamdēļ mēs visi šeit esam.
- Mum-mum, mum-mum, - lallināja apkalpotāja. Viņa pavirzījās tuvāk un tad uzsvērti un brīdinoši noteica: - Mum!
Pēkšņi Guptas roka pašāvās uz priekšu. Viņš satvēra sievieti aiz tērpa un piespieda noliekties.
- Ha-hā! - viņš iesaucās. - Izklausās, ka tu esi izsalkusi. Vai tu dabū vakariņas tikai tad, kad visi beiguši ēst? Vai tev jāpārtiek no atliekām? - Ar diviem brīvās rokas pirkstiem kā ar ēšanas irbulīšiem viņš satvēra mazu, cietu sīpolu, kas bija palicis viņa zupas bļodā. Ar pārējiem pirkstiem viņš veikli atpleta sievietes muti, iestūma tajā sīpolu un tikai tad palaida viņu vaļā.
Sieviete taisnā ceļā pieskrēja pie tuvākās lāpas un izspļāva sīpolu degošajās, darvotajās niedrēs. Tad viņa klusējot atsāka savu soļošanu. Viens no babiloniešiem pateica kaut ko nesaprotamu, parādīja ar pirkstu un visa četrotne iespurdzās.
- Cilvēk, kāpēc tu tā dariji? - iesaucās Neibu.
Debora izskatījās uzbudināta un satraukta, un tieši
viņai Gupta teica:
- Es izdarīju tā, lai varētu ieskatīties viņai mutē.
- Vai tu esi ārsts? - vaicāja Debora.
- Nē. Bet būtu varējis tāds būt. Visas šīs desmit dienas ne reizes netiku dzirdējis šo sievieti pasakām kaut vienu jēdzīgu vārdu. Un tagad es zinu, kāpēc.
- Kā tu vari zināt, ja neesi ārsts?
- Augsti godātā dāma, jebkurš spētu ieraudzīt, ka viņai izrauta mēle - līdz pašai saknei.
-Ko?
- Ha-hā! Es tikai pajokoju. - Viņa acis dzalkstīja. - Ap- vedu tevi ap stūri, vai ne? Bet tu taču nedusmojies. TU neesi apvainojusies. Tev tas uzdzen asinis, vai ne? - Viņš izbāza savu mēli, pasliedams to lokā pret degunu. Mēles galiņš pieskārās pie degungala. Tad pēkšņi - strauji kā krupis vai hameleons - viņš ierāva mēli atpakaļ mutē.
- Manā zemē, - Gupta turpināja, - mēs ar mēli darām visādas brīnumu lietas. Daži gudri vīri ar nazi sadala mēli uz pusēm - labajā pusē un kreisajā. Tad viņi abas mēles iebāž katru savā nāsī, tā, ka organismam vairs nepieplūst skābeklis - un tādā stāvoklī viņi meditē. Citi gudri viri norij savas mēles uz desmit minūtēm. Jā, tieši rīklē lejā. Pēc tam viņi atrij tās atpakaļ. Protams, lai tā kļūtu garāka, līdz tam ir mēnešiem un gadiem jāvingrinās staipot mēli kā ādas siksnu, uz kuras trin nažus. Burvīgā dāma, es neesmu ārsts, es esmu mags. Un magam nepieciešams daudz zināt par cilvēka ķermeni. Reizēm viņam jānoslēpj savā ķermenī dažādas mantas un vēlāk jādabū tās laukā. Es varu paslēpt lielu pērli aiz sava acs ābola. Dažkārt magam vajag liekties un locīties visādos neticamos veidos. Ak, ķermeņa brīnumi! Un visi tā noslēpumi! Daiļā dāma, arī tavs augums ir brīnums. Tavs kakls ir kā zoss balta izliekta rīkle, kad tā kliedz augstu debesīs; tavi pleci ir zoss sniegbaltās krūtis. Es tev varētu iemācīt norit visādas garas lietas: stīvas čūskas, tērauda asmeņus, bambusu stumbrus - norīt līdz pat vēderam.