P ēters Hēgs
Klusā meitene
PIRMĀ DAĻA
1
Mūsu TevsMāmiņa ikvienu cilvēku ir uzskaņojusi savā toņkārtā, un Kaspers prata to saklausīt. Vislabāk tai īsajā, neaizsargātajā mirklī, kad cilvēki bija tuvu, bet vēl nenojauta, ka viņš klausās. Tāpēc viņš gaidīja pie loga, ari tagad.
Bija auksts. Kāds mēdza būt tikai Dānijā, un tikai aprīlī. Kad ļaudis plānprātīgā jūsmībā par gaismu izslēguši centrālo apkuri, kažoku nodevuši labošanā, aizmirsuši uzvilkt garās apakšbikses un devušies laukā. Un tikai tad, kad jau par vēlu, atskārtuši, ka gaisa temperatūra ir ap nulli, gaisa mitrums deviņdesmit procentu un vējš pūš no ziemeļiem, iziet cauri drēbēm un ādai un apkļauj sirdi, piepildot to ar sibīrisku grūtsirdību.
Lietus bija saltāks par sniegu un smalks, blīvs un pelēks kā zīda pārklājs. No pārklāja izbrauca garš melns volvo ar tonētiem stikliem. No mašīnas izkāpa vīrietis, sieviete un bērns, un pirmajā mirklī viss šķita daudzsološi.
Vīrietis bija garš un plecīgs, un radis dabūt savu, un spējīgs formēt apkārtni, ja nedabūja. Sieviete bija blonda kā kalnu šļūdonis un izskatījās par miljonu, un atstāja iespaidu, ka ir pietiekami apķērīga, lai pati būtu to nopelnījusi. Meitenei bija dārgas drēbes un cienīgums. Viņi izskatījās pēc svētās un naudīgās ģimenes fragmenta.
Viņi nonāca pagalma vidū, un Kasperam radās pirmā nojausma par viņu toņkārtu. Tas bija re minors, vissliktākajā izpausmē. Kā "Tokātā un fūgā re minorā". Vareni, liktenīgi mūzikas pīlāri.
Tad viņš atpazina meiteni. Tieši reizē ar atpazīšanu iestājās klusums.
Tas ilga īsu mirkli, varbūt sekundi, varbūt i ne tik. Bet, kamēr vien turpinājās, tas atcēla īstenību. Tas izgaisināja pagalmu, treniņu manēžu, Dafija kabinetu, logu. Sliktos laika apstākļus. Aprīli. Dāniju. Tagadni.
Tad tas bija galā. Pazudis, itin kā nekad nebūtu bijis.
Viņš bija iekrampējies stenderē. Būtu jābūt kādam dabiskam izskaidrojumam. Viņam būs uznākusi vājuma lēkme. Prāta aptumsums. Pārejoša tromboze. Neviens nepaliek nesodīts, pie kāršu galda pavadījis divas nomoda naktis pēc kārtas no desmitiem vakarā līdz astoņiem rītā. Vai arī tā būs bijusi zemestrīce. Pirmās lielās svārstības bija manāmas pat šeit.
Viņš piesardzīgi palūkojās atpakaļ. Pie rakstāmgalda, kā nekas nebijis, sēdēja Dafijs. Pagalma vidū trijotne cīkstējās pret vēju. Nekādas zemestrīces nebija bijis. Bija bijis kas cits.
Talants ir spēja izvēlē atteikties. Viņam bija divdesmit piecus gadus ilga pieredze pareizi atteikties. Viens vārds, un Dafijs pateiktu, ka viņa nav uz vietas.
Viņš atvēra durvis un pastiepa roku.
- Avanti, viņš sacīja. Kaspers Kronē. Esiet sirsnīgi sveicināti!
Brīdī, kad sieviete paspieda viņa roku, Kaspers sastapa meitenes skatienu. Pavisam vieglītēm, samanāmi tikai viņiem abiem, meitene papurināja galvu.
Viņš ieveda atnācējus treniņu zālē, viņi palika stāvam un aplaida skatienu apkārt. Saulesbrillēs nebija izteiksmes, bet to skanējums bija saspīlēts. Viņi bija gaidījuši ko smalkāku. Kaut ko līdzīgu Lielajai zālei, kurā notiek Karaliskā baleta mēģinājumi. Kaut ko tādu kā Amālienborgas pieņemšanas telpas. Ar sarkankoku un pastelīgām krāsām, un apzeltītiem paneļiem.
- Viņu sauc Klāra Marija, sieviete paziņoja. Viņa ir nervoza.
Uzvelkas. Mums tevi ieteica Bispebjergas slimnīcā. Bērnu psihiatrijas nodaļā.
Pat trenēta meļa sistēmā meli izsauc sīku disonansi. Arī viņas sistēmā. Meitenes acis bija pievērstas grīdai.
- Viena reize maksā desmit tūkstošu, viņš sacīja.
Tas bija teikts, lai iekustinātu situāciju. Iebilzdami viņi izraisītu dialogu. Viņam rastos iespēja dziļāk ieklausīties viņu sistēmās.
Viņi neiebilda. Vīrietis izvilka kabatas portfeli. Tas atpletās vaļā kā akordeona plēšas. Kaspers bija tādus redzējis zirgu mijējiem, kad vēl pats uzstājās gadatirgos. Šajā varētu ietilpt pamazs zirģelis, falabella. No tā iznira desmit stīvas, svaigi drukātas tūkstoš kronu banknotes.
- Man jums jālūdz samaksāt par divām reizēm uz priekšu, Kaspers bilda. To pieprasa mans grāmatvedis.
Dienas gaismu ieraudzīja vēl desmit banknotes.
Viņš izvilka vienu no savām vecajām vizītkartēm, sietspiedes tehnikā, un tintes pildspalvu.
- Man pašlaik ir atbrīvojies pieraksts, viņš sacīja, nejauši, es tieši vēl varētu viņu iespiest. Vispirms es noteikšu muskuļu tonusu un kontaktu ar fizisko ritmu. Tas neprasīs vairāk par divdesmit minūtēm.
- Tuvākajās dienās, sieviete atteica.
Viņš uzrakstīja uz vizītkartes savu tālruņa numuru.
- Man ir jābūt klāt, sieviete sacīja.
Viņš papurināja galvu.
- Diemžēl ne. Ne tad, ja notiek padziļināts darbs ar bērniem.
Telpā kaut kas notika, temperatūra noslīdēja, visas frekvences nokritās, viss sastinga.
Viņš aizvēra acis. Kad viņš pēc piecpadsmit sekundēm tās atkal atvēra, banknotes vēl gulēja turpat. Viņš tās savāca, pirms nav par vēlu.
Viņi pagriezās. Izgāja caur kabinetu. Dafijs pieturēja ārdurvis, viņiem izejot. Neatskatīdamies viņi šķērsoja pagalmu. Iesēdās automašīnā. Mašīna iebrauca lietū un prom bija.
Viņš atspieda pieri pret auksto loga rūti. Grasījās ielikt tintes pildspalvu atpakaļ, siltumā pie naudas. Tās vairs nebija.
No rakstāmgalda puses atlidoja skaņa. Švīkstoņa. Kā jaucot pilnīgi jaunu Piaget kavu. Dafijam priekšā uz galda gulēja nelielā sarkanbrūnā kaudzīte ar jaunām banknotēm.
Tavā labajā ārkabatā, pārvaldnieks sacīja, ir atlikuši divi simti kronu. Par ko noskūties. Un apēst kaut ko siltu. Tur ir arī zīmīte.
Zīmīte bija spēļu kārts, pīķa divnieks. Tai uz muguriņas ar viņa paša pildspalvu bija rakstīts: "Valsts slimnīca. 52.03. nodaļa. Jautāt Viviānu. Dafijs."
Tonakt viņš gulēja stallī.
Atlikuši bija kādi divdesmit dzīvnieki — zirgi un kamielis, lielākā daļa veci vai nekam nederīgi. Pārējie vēl vadīja ziemas sezonu Francijas un Vācijas dienvidu cirkos.
Viņam līdzi bija vijole. Viņš noklāja segu un palagu steliņģī pie Roselilas, pusberberietes, pusarābietes. Viņa bija te atstāta tāpēc, ka neklausīja nevienam citam, kā vien savam jātniekam. Un tam pašam ne.
Kaspers spēlēja "Partitu la minorā". Viena pati griestu spuldze meta maigu, zeltainu gaismu pār ausis saspicējušajiem dzīvniekiem. Kādā Mārtiņa Bubera darbā viņš bija lasījis, ka visgarīgākie cilvēki ir tie, kuri stāv vistuvāk dzīvniekiem. Arī Ekeharta grāmatā "Dieva valstība ir tuvu". Dievs ir jāmeklē pie dzīvniekiem. Viņš domāja par meiteni.
Kad viņam bija gadi deviņpadsmit un viņš pats sāka nostāties uz savām kājām, viņš atklāja, ka ar pieeju cilvēku, jo sevišķi bērnu, skaniskajai būtībai, var labi nopelnīt. Tūdaļ pat viņš sāka taisīt no tā naudu. Pēc pāris gadiem viņam bija desmit privātskolnieki dienā, gluži kā Baham Leipcigā.
Bērnu bija bijis tūkstošiem. Spontāni bērni, izlutināti bērni, brīnumbērni, katastrofāli bērni.
Beigu beigās meitene.
Ielicis vijoli futrālī, viņš paņēma to rokās kā māte, kas zīda savu bērnu. Tā bija kremoniete, Gvarneri darinājums — viss, kas palicis no labajiem gadiem.
Viņš noskaitīja vakara lūgšanu. Dzīvnieku tuvums bija tikpat kā izkliedējis bailes. Viņš ieklausījās nogurumā, tas sakļāvās vienlaicīgi no visām pusēm. Brīdī, kad viņš jau grasījās noteikt tā toņkārtu, tas izkristalizējās miegā.
2