Kaspers norādīja uz saulrieta debesīm pār pilsētu.
- Ieklausies! viņš mudināja.
Skaņa nebija nedz skaļa, nedz skaidri izteikta. Tā bija apslāpēta, daudzveidīga akustiskā sega. Pilsētas baznīcu zvani iezvanīja saulrietu.
- Tonis, kurā tie ir uzskaņoti, veido pamattoni mažora vai minora trijskanī. Virstonis, kas atrodas oktāvu un vēl mazo vai lielo tercu augstāk, vibrē kopā ar pamattoni. Pilsēta ir skaņu karte. Gruntviga baznīca. Uzskaņota uz Re. Un virs tā skaidri dzirdams Fa diēzs. Šai baznīcai ir tikai tas viens lielais zvans. Pestītāja baznīcas zvanu spēle, ne ar ko nesajaucama. Tā ikkatra baznīca ir unikāla. Tāpēc tad, ja tu runā pa telefonu saulrietā un klausies garām balsīm, un spēj kompensēt skaņu attēla plakanumu, tu iegūsti priekšstatu par to, kur skaņas kartē atrodas cilvēks, ar kuru tu sarunājies.
9
Viņš apsēdās uz gultas. Dzēra lēnām. Tumši dzintarainajā šķidrumā bija viss. Tas nomierināja un piesātināja, tajā bija skaidrība un ekstāze. Tas nomērdēja slimos nervus un stimulēja veselos. Viņš pacēla glāzi un ļāva, lai tā salauž pēdējos gaismas starus, kas krita pa logu. Nekad gaisma nebija tāda kā aprīlī. Tai piemita šarmanta, optimistiska neuzticamība kā pārsolītai rokai pokerā. Tā deva pavasara apsolījumu, kaut nebija pārliecināta, ka varēs to turēt.
Viņš izvilka atvilktni, lielu, plakanu kvadrātu. Šādās atvilktnēs arhitekti glabā savus projektus, tā bija Stīnes atvilktne. Pēc viņa pasūtījuma viņai to bija izgatavojuši mēbeļu dizaina studijā Rud. Rasmussen.
Kamēr nebija atvilktnes, viņa nekad neko neatstāja pie viņa. No rīta visu savāca, metodiski, ļoti bieži, kamēr viņš vēl gulēja. Kad viņš pamodās, viss jau bija prom, nekādu fizisku pēdu, palikusi tikai skaņa.
Viņš bija meklējis Stīni, kad viņa bija prom. Vannas istabā. Viņš bija cerējis, ka viņa būs atstājusi kādu krēmu, zobu birsti, nebija nekā. Kādu vakaru, kad viņi sēdēja un ēda, viņš to bija pateicis.
Es varētu atbrīvot pāris plauktus skapī.
Viņa bija nolikusi nazi un dakšu un noslaucījusi muti. Viņa to darīja delikāti, bet reizē kā dzīvnieks, tā, kā mazgājas kaķis, veidā, kādā delikāts ir jaguārs.
- Tu es dzirdējis par vudū, viņa sacīja. Pirms vairākiem gadiem mēs Haiti salā tīrījām gruntsūdeņus. Nodaļas vadītājs no COWI mūs brīdināja, lai nekad neatstājam savas personiskās mantas. Ja burvis kaut ko grib no tevis un dabū rokā kādu tavu lietu, viņš iegūst varu pār tevi.
Ēdiens viņam mutē bija pārvērties par poliestera pildījumu.
- Mēs vairs nevaram tikties, viņš teica. Ja tu tā uz mani skaties. Es nespēju paciest pazemošanu. Mēs esam pazīstami pusotru mēnesi. Es esmu izturējies ar absolūtu respektu. Pret tevi. Pret visām sievietēm. Kā tas mazais puika, kurš pār žogu lūr uz kaimiņu meiteni. Bet pats nekad nelec pāri. Vienmēr gaida, kad viņa gribēs spēlēties.
- Bet kurš dziļāk sirdī perina plānu, viņa turpināja. Par to, kā dabūt savā varā visu savrupmāju kvartālu.
Pēc nedēļas viņam bija uztaisīta atvilktne. Viņš nebija neko teicis, viņa atnāca, un mēbele bija iebūvēta dzīvojamā vagona sienā, un atvilktne attaisīta vaļā. Ne vārda nesacīdama, viņa bija pārlaidusi rokas pār koku, no kura tā darināta, izvilkusi to laukā, aizstūmusi ciet. Tai mēru viņš bija noņēmis pēc viņas dzīvokļa atvilktnēm. Tā precīzi derēja divdesmitpiectūkstošajām kartēm.
Nākamajā reizē viņai līdzi bija mape. Neko nebilzdama, viņa bija atstājusi divdesmitpiectūkstošās kartes, futrāli ar cirkuli, koppapīru. Pēcāk tās bija tur palikušas.
Tas joprojām atradās turpat. Viņš izņēma cirkuli, kartes, vienā no tām bija Kopenhāgenas osta mērogā 1:25 000. Viņš atsauca prātā telefonā dzirdēto skaņas attēlu.
Priekšpusē atradās Marmora baznīcas zvani, elektriski pastiprināti, taču surdinēti, lai neuzmodinātu Amālienborgu. Brīvos apstākļos, attālumam līdz skaņas avotam divkāršojoties, skaņas spiediena līmenis samazinās par sešiem decibeliem. Ar cirkuli viņš kartes apakšmalā dotajā mērogā nomērīja mazliet vairāk par četriem kilometriem. Baznīcai esot centrā, viņš uzzīmēja apli ar šāda attāluma rādiusu.
Grundtviga baznīca atradās skaņu attēla dibenplānā, tomēr bija skaidri saklausāma. Šķita, lielais zvans, pavisam viens, vibrējot, spēlēja korāli "Nu ieskanas Ziemsvētku zvani", tas arī bija Re, komponists bija atdarinājis zvana skaņu. Tāpēc liela bija varbūtība, ka telefons atradies augstu virs zemes. Augstāk par divdesmit metriem, kas to atbrīvojis no Esterbro un Nerrebro namu jumtu ietekmes. Pēc viņa aplēsēm, attālums bija kilometri pieci. Viņš dzirdēja Pestītāja baznīcas zvanu spēli. Skaņas attēla perifērijā atradās Rātsnama zvani, viņš būs trāpījis uz stundas ceturkšņa iezvanīšanu. Tie bija izgatavoti no dzelzs rūdas, nevis bronzas, skanējums bija ciets, un frekvence ne tik tīra kā baznīcas zvaniem. To attālums līdz telefonam bija pieci kilometri. Grundtviga baznīcai esot centrā, viņš uzvilka vēl vienu apli ar attiecīgu rādiusu. Abiem apļiem bija kopīgs laukums, kurā atradās viss ārējais Esterbro.
Viņš ieklausījās vēlreiz. Viņš identificēja Anglikāņu baznīcu un Svētā Jēkaba baznīcu, to interference veidoja jaušamu mažora — La līdz Re — toņkārtu vainagu. Viņš uzzīmēja vēl divus apļus.
Tie pāršķēla abus sākotnējos piecdesmit metrus no sauszemes. Uz ziemeļiem no ieejas Kopenhāgenas ostā. Iepretim Tipenas dabas parkam, divpadsmit metru dziļos ūdeņos. Viņš būs dzirdējis aplam.
Viņš iedzēra no glāzes. Sakāves spilgtumā viņš dzirdēja visas skaņas itin kā pavisam tuvu. Nekad skaņas nebija tādas kā aprīlī. Ne lapu koka zaros. Ne augāja, kas apslāpētu atstarošanos un izkliedēšanos. Viņš saklausīja pēdējo darbdienas satiksmi no Glostrupas. Tālo dūkoņu no Ceturtā apvedceļa. Putnus purvā. Šuvēju balsis. Pacilājumā par saulrietu. Par darbdienas beigām. Reizē ne gluži klātbūtnīgas. Daļa viņu būtības jau bija devusies mājup. Lielākajai tiesai bija bērni. Pēc bērnu piedzemdēšanas sieviešu balsīs iegūla smagums. Ostinato.
Pirmajā dienā, kad saulē bija pietiekami silti, lai stundas ceturksni pasēdētu aizvēnī, pusdienlaikā viņš bija gājis pāri pagalmam. Pa labu gabalu saklausījis sieviešu balsis. Ne vārdus, bet skanējumu, viņas runāja par bērniem. Viņas bija pasaukušas viņu, viņš bija piesēdis uz sola. Viņu acis bija glāsmainas un šķelmīgas, grimstot bezriska flirtā, ko piešķir apziņa, ka mājās ir pastāvīgs vīrietis. Parasti viņam tas gāja pie dūšas kā silta vanna. Viena bija apjautājusies: "Kāpēc tev nav bērnu?"
Viņš jau agrāk bija ievērojis šo šuvēju.
- Neesmu varējis atrast sievieti.
Viņas smaidīja, viņš smaidīja, viņas nesaprata, ka tā ir taisnība.
- Tas ir viens skaidrojums, viņš sacīja. Otrs — ka pēc laiciņa mūsu vairs nebūs, pēc laiciņa bērni būs veci, iedomājieties pašas, viņiem ir astoņdesmit gadu, dzīvesbiedri miruši, nav neviena liecinieka pirmajiem trīsdesmit viņu mūža gadiem, un tad viņu vairs nav, tāds ir otrs skaidrojums.
Viņas atrāvās no viņa. Pirmītējā sieviete bija tā, kas vēl ko bilda.
- Man likās, tu es klauns.
Viņš bija piecēlies kājās.
- Es esmu mūziķis, viņš teica. Man ir dils ar Mūsu TēvsMāmiņu. Ka es spēlēšu visas notis. Arī melnās.
Pēc tās reizes latentā erotika bija atvēsusi. Šis tas bija atkal iekvēlojies. Bet nekas vairs nebija kā iepriekš.