Viņš uzlika uz glāzes grāmatu. Lai mazinātu izgarošanu. Tās bija Junga atmiņas. Jungs bija rakstījis, ka alkoholā cilvēks meklē pats savu garīgumu. Jungs būs zinājis, ko runā. Viņš būs zinājis, kāda ir sajūta, sēžot uz divām Krug Magnum kastēm un nespējot apstāties pēc pirmās kastes. Alkohols ir vijole, to nav iespējams atstāt mierā. Viņš pacēla grāmatu un iztukšoja glāzi.
Viņš pārsēdās citur. Lai būtu pretī dīvānam. Pretī vietai, kur bija sēdējusi Klāra Marija. Pirmajā reizē, kad viņš satika meiteni.
10
Tas bija noticis tieši pirms gada.
Viņš bija pārradies no izrādes drusku vēlāk nekā parasti, bija aprīlis, pusnakts. Dzīvojamais vagons stāvēja uz gruntsgabala Vedbekas pievārtē, viņam šis gruntsgabals piederēja jau divdesmit gadu, bet būvatļauju viņš nebija kārtojis. Egļu ieskauti desmit tūkstoš kvadrātmetri doņu vārpatas līdz pludmalei.
Dzīvojamais vagons stāvēja zāliena vidū, viņš piebrauca tam klāt, apstādināja mašīnu, atvēra durvis, ieklausījās.
Daba vienmēr spēlē vienu vai vairākas tēmas, vai arī tās ir iedomas. Tonakt skanēja ričerkārs no "Muzikālā upurējuma" Antona Vēberna orķestrējumā ar Tagores vārdiem: "Ne āmura sitieni, bet viļņu deja ieaijā mazos akmentiņus pilnestībā."
Bija pagājuši vairāki gadi, kopš pazuda Stīne. Viņa nebija aiznesusi sev līdzi dzīves jēgu, tā bija sākusi lasīties prom pēc savas iniciatīvas, jau daudz agrāk. Stīne bija aizkavējusi šo procesu.
No dzīvojamā vagona nāca skaņa, kādai tur nevajadzēja būt. Viņš iznira no mašīnas. Divdesmit gadu ilgs, liegs kāpiens šova biznesā nav iespējams, nekļūstot par psiholoģisko projekciju upuri.
Viņš aizkļuva līdz durvīm četrrāpus. Centās sataustīt atslēgu zem vagona, tās nebija.
Cilvēks, kurš savā attīstībā ticis tālāk, būtu mucis prom. Vai nospiedis pāris pogu, kas atradās blakus durvīm. Cirka artistu apdrošināšana bija piešķīrusi viņam tiešo līniju savienojumam ar Falck un Securitas. Bet mēs esam tur, kur esam. No divām spailēm zem kāpnēm viņš izvilka septiņdesmit piecu centimetru ūdens cauruli, vēl no vecajiem labajiem laikiem, kad tās raisīja no svina.
Viņš bez skaņas ienāca priekšnamā. Saklausīja tikai vienu cilvēku, vienu miera stāvokļa pulsu tā starp astoņdesmit un deviņdesmit, cirka punduri.
- Nāc iekšā!
Tas bija bērns, meitene. Viņš nesaprata, kā viņa sadzirdējusi viņu, viņš iegāja telpā.
Viņai bija gadi astoņi vai deviņi. Viņa nebija ieslēgusi gaismu, bet slēģi bija vaļā, viņa sēdēja mēnesnīcā, dīvānā, sakrustotām pēdām. Kā mazs Buda.
Viņš palika stāvam un klausāmies. Kriminālistikas vēsturē ir zināmi piemēri, kad mazi bērni sadarbojas ar pieaugušiem vīriešiem, kuriem ir ļoti slikta ētika. Viņš nedzirdēja neko. Apsēdās meitenei pretī.
- Kā tu atradi atslēgu?
- Ar minēšanu.
Tā gulēja viņai priekšā uz galda. Viņš bija uzgājis tik labu šķirbu atslēgai, ka dažkārt pats nevarēja to atrast. Nebija nekādu iespēju, ka viņa būtu varējusi to uzminēt.
- Cik ilgi tu jau te esi?
- Ne pārāk ilgi.
- Kā tu atkļuvi šurp?
- Ar autobusu un vilcienu.
Viņš pamāja ar galvu.
- Skaidra lieta, viņš atteica. Tā ap pusnakti visa lielpilsēta ir vaļā. Mazai, astoņgadīgai meitenei.
- Deviņgadīgai, viņa palaboja. Un bez maksas. Autobuss un vilciens. Ja vēl nav divpadsmit gadu.
Kaut kas ar viņas sistēmu nebija kārtībā. Tās intensitāte neatbilda vecumam.
Ne jau tā, ka citiem bērniem nebūtu enerģijas. Trīsdesmit piecus gadus viņš bija diendienā burzījies ar citu artistu bērniem. Bērni pamodās pulksten pusseptiņos pa taisno ceturtajā ātrumā. Pēc četrpadsmit stundām viņi ar divsimt kilometriem stundā pa taisno iegāzās miegā, ātrumu nenomezdami. Ja būtu iespējams pievienot elektrodus un iegūt enerģiju no bērniem, varētu nopelnīt lielu naudu.
Taču viņu sistēma bija bijusi defokusēta, tas bija bijis blusu cirks. Viņam pretī sēdošā meitene bija pilnīgi savākta.
- Es esmu redzējusi tevi cirkā. Jutu, ka tev nāktu par labu aprunāties ar mani.
Viņš neticēja savām ausīm. Viņa runāja kā karaliene. Neizlaižot meiteni no acīm, viņa labā roka uztaustīja atvilktni ar pirmizrāžu dāvanām, attaisīja to, izcēla kilogramīgu Neuhaus kārbu uz galda.
- Pacienājies ar konfekšu onku|a ledenīti! viņš sacīja. Kāpēc man tas nāktu par labu?
- Tev ir slima sirds.
Viņa bija nāvīgi nopietna.
Viņa attina papīrīti. Aizvēra acis, kamēr šokolādes konfekte izkusa mutē.
- Tu varbūt esi ārste, viņš bilda. Kas vainas manai sirdij?
- Tev noteikti jāatrod tā sieviete. Kura tevi pameta. Un tas vēl ir tikai sākums.
Nebija nevienas vēstules. Nevienas fotogrāfijas, ko viņa būtu varējusi redzēt. Ij ne piecu cilvēku, kas varētu kaut ko atcerēties. Un neviens no viņiem nebūtu neko stāstījis bērnam.
- Kur ir tavs tētis un mamma?
- Man nav.
Balss bija bezbēdīga kā paziņojums pa skaļruni.
- Kur tu dzīvo?
- Esmu apsolījusi to nestāstīt.
- Kam tu esi to apsolījusi?
Viņa papurināja galvu.
- Neizdari uz mani spiedienu! viņa atteica. Man ir rikai deviņi gadi.
Viņas sacītajiem vārdiem bija pievērsta rikai niecīga daļa Kaspera apziņas. Viņš centās noteikt viņas skanējumu. Tas nebija konstants. Kaut kas notika ar to ikreiz, kad viņa ierunājās. Viņš neapjēdza — kas. Bet tas bija kas tāds, ko viņš nekad agrāk nebija dzirdējis.
- No kurienes tev ir šī adrese?
Viņa papurināja galvu. Viņš samanīja sevī bailes, kuras viņš nesaprata. Viņš ļāva savai dzirdei defokusēties, izpleta to, noskenēja apkārtni.
Viņš dzirdēja Strandvejenu. Viļņus un krastmalas zvirgzdus. Vēju eglēs. Sakaltušajā zālē. Neko citu. Bija tikai viņš un viņa.
- Uzspēlē man! viņa lūdza.
Viņš apsēdās pie klavierēm. Viņa sekoja viņam. Paņēmusi līdzi šokolādi. Viņa ieritinājās atzveltnes krēslā. Uzvilka sev virsū segu.
Viņš spēlēja ričerkāru, visu, savas deviņas minūtes. Viņa bija pārstājusi košļāt. Viņa iesūca skaņas sevī, tai pašā brīdī, kad tās atstāja klavieres.
Kad viņš bija beidzis, viņa ilgi nogaidīja, ilgāk nekā koncerta klausītāji. Ilgāk nekā cilvēki mēdz nogaidīt.
- Vai tu to sacerēji?
- Bahs.
- Vai viņš arī ir no cirka?
- Viņš ir miris.
Viņa to pārdomāja. Paņēma vēl vienu šokolādes konfekti.
- Kāpēc tev nav bērnu?
Viņa pastiepa roku un ieslēdza spuldzīti. Ta bija novietota aiz matēta stikla plāksnes. Uz plāksnes bija bērnu zīmējums. Piestiprināts ar metāla knaģiem. Pirms kādiem gadiem viņam sadāvināja simt zīmējumu mēnesī. Viņš bija ierīkojis šo sienas plafonu, mainījis zīmējumu ik nedēļu. Dažreiz biežāk.
- Neesmu varējis atrast sievieti, kas gribētu būt par māti.
Viņa paskatījās viņam virsū. Tas bija pats ciešākais skatiens, kādu viņš bija sastapis jel vienam bērnam. Varbūt jel vienam cilvēkam.
- Tu melo. Turklāt vēl mazam bērnam.
Viņš manīja nemieru augam augumā.
- Es varētu ievākties te uz dzīvi, viņa paziņoja.
- Man ir tik vien vietas, kā te. Un pašlaik visai maz naudas.
- Es neēdu sevišķi daudz.
Viņš bija sēdējis pretī visādiem bērniem. Mazgadīgiem noziedzniekiem, piecpadsmit gadus veciem huligāniem ar abpusgriezīgiem dunčiem, kas ar siksnu piestiprināti pie kājas liela zem kamuflāžas biksēm, un tādiem, kam piespriests nosacīts sods par smagu vardarbību bez iemesla. Ar to nebija bijis nekādu problēmu. Viņš visu laiku bija turējis viņus īsā pavadā. Te bija cita lieta. Viņš bija sācis svīst.