Vienā mirklī viņas seja bija tīra un stingra kā eņģelim. Tad tajā uzplaiksnīja dēmonisks smaids.
- Es tevi pārbaudu, viņa sacīja. Es neievākšos uz dzīvi. Tu neprastu rūpēties par bērnu. Nav arī taisnība, ka es neēdu. Es ēdu kā zirgs. Saimniecības pārzine saukā mani par Badakāsi.
Viņa bija piecēlusies no krēsla.
- Tagad tu vari aizvest mani mājās.
Brauciena laikā viņa nerunāja, tik vien kā izstāstīja ceļu. Viņa bija lakoniska kā rallija stūrmanis, no Strandvejenas viņi pa Skodsborgveju pagriezās prom no krasta.
Ceļš veda pa robežu, starp pilsētu un mežiem, starp šosejām un neapdzīvotām vietām, starp rindu mājām un īpašumiem, kas zemesgrāmatā ierakstīti kā muižas. Viņi brauca cauri Frederiksdālas muižai.
- Pa labi, viņa teica.
Viņi nogriezās lejup gar ezeru, pēc kilometra viņa deva zīmi apstāties.
Šajā posmā nebija apbūves.
Viņi klusēdami sēdēja viens otram blakus. Meitene pavērās naksnīgajās debesīs.
- Es gribu būt astronaute, viņa sacīja. Un pilote. Kas tu gribēji būt? Kad biji mazs.
- Klauns.
Viņa uzmeta viņam skatienu.
- Par to tu arī esi kļuvis. Tas ir svarīgi. Kļūt par to, ko visvairāk gribas.
Kaut kur naksnīgajās debesīs kustējās gaismas punkts, varbūt tā bija krītoša zvaigzne, varbūt kosmosa kuģis, varbūt lidmašīna.
- Es aizvedīšu tevi līdz pašām mājām, viņš teica.
Viņa izkāpa no mašīnas, viņš atvēra savas durvis. Kad viņš apgāja apkārt, viņas vairs nebija.
Viņš ar dzirdi iztaustīja apkārtni. Viņam aiz muguras uz Bagsvērdas pusi bija privāto māju rindas, aiz tām nakts satiksme pa lielajām, maģistrālajām transporta dzīslām. Pa labi no viņa — vējš I.ingbijas radio antenās. No ezera skanēja pēdējais ledus, kas bija salūzis un džinkstēja piekrastē, kā ledus gabaliņi glāzē. Priekšā suņi bija pamodinājuši cits citu kaut kur Regates paviljona rajonā. Viņš dzirdēja niedres berzējamies savā starpā. Nakts dzīvniekus. Vēju kokos pie Pils parka. Vienā vietā — balsi savrupmājas dārzā. Ūdru, kas zvejoja ar Lingbijas ezeru savienojošajā kanālā.
Bet meitenes skaņas nebija. Viņa bija izgaisusi.
Tika iedarbināts jaudīgs motors, kaut kur pirms pašas kokaudzētavas. Viņš metās skriešus. Pat, tik traģiskā formā esot, viņam bija iekšā simt metru distanci pieveikt mazāk nekā trīspadsmit sekundēs. Viņš tika augšā uz kraujas brīdī, kad mašīna brauca garām. Pie stūres sēdēja sieviete. Varbūt ar ļoti izcilu dzirdi varētu saklausīt meiteni, sarāvušos čokurā uz pakaļējā sēdekļa. Ar viņējo nevarēja. Tomēr viņš pierakstīja mašīnas numuru. Viņš izvilka tintes pildspalvu un kartīti.
Turpat vai stundas ceturksni viņš staigāja šurpu turpu pa ezera krastu. Lai mēģinātu saklausīt meiteni. Lai atgūtu elpu. Neizdevās ne viens, ne otrs.
Viņš iesēdās mašīnā. Uzspieda tēva tālruņa numuru. Maksimiliāns tūdaļ pat pacēla klausuli. Tēvs čukstēja.
- Es esmu kazino, telefoniem te jābūt izslēgtiem, kāda velna pēc tu zvani, vai gribi man izstāstīt, ka esi piečurājis gultu?
- Par spīti tavam vecuma nespēkam, Kaspers sacīja, tu joprojām vari piekļūt Centrālajam transportlīdzekļu reģistram.
Viņš nosauca Maksimiliānam mašīnas numuru. Saruna tika pārtraukta.
Viņš bija lēnām aizbraucis uz mājām.
11
Kāda skaņa sašķaidīja atmiņas un atjaunoja dzīvojamā vagona esību, tas bija telefons. Pirmajā brīdī neviens nerunāja, bija tikai sēcoša elpa, kā cilvēkam, kuram vajadzīgas trīsdesmit sekundes, lai nolīdzinātu to skābekļa parādu, kāds rodas piezvanot.
- Piektdien es būšu vesels, Maksimiliāns sacīja. Esmu izdibinājis, kur atrodas pats labākais filipīniešu dziednieks, viņam ir unikāli rezultāti, es likšu, lai viņu ar lidmašīnu atgādā šurp, pēc nedēļas es būšu izrakstīts.
Kaspers neko neatbildēja.
- Par ko tu puņķojies? Maksimiliāns turpināja. Vasarā mēs metīsim ritenīšus pludmalē.
Viņi ieklausījās viens otra elpošanā.
- Tas numurs, slimnieks sacīja. Kuru tu man iedevi. Tas ir bloķēts. Centrālajā reģistrā. Ar apzīmējumu "Nozagts" un "Notiek izmeklēšana". Un ar saitēm uz Valsts policijas priekšnieku. Un Drošības policiju.
Sēcošā elpa vairākas sekundes pūlējās.
- Josefs Kains? Kaspers iejautājās.
Zēna gados viņš no tēva bija samācījies dižas lietas par improvizāciju. Maksimiliāns Kronē bija pratis piecelties no apokaliptiska ķīviņa ar Kaspera māti vai no vakariņām ar putnu šāvēju kluba biedriem, kurās bija divpadsmit ēdieni un kuras bija ilgušas sešas stundas, un doties taisnā ceļā uz tiesas zāli vai Rūpniecības padomi.
Bet nu viņš apklusa.
Tēvs un dēls ieklausījās viens otra elpošanā.
- Okultisms, Maksimiliāns teica. Šķiet, kaut kā tāda dēļ izveidoja H nodaļu. Velns lai parauj! Tas rāda, cik vārgas smadzenes pamazām iemanto policija.
- Un cirkā tāds pastāv?
- Tāds nepastāv nekur.
- Bija kāda sieviete. Gan tu, gan mamma pieminēja viņu. Jau toreiz viņa bija veca. Kaut kādā sakarā ar putniem. Un īpašu atmiņu.
Likās, it kā tēvs viņu nedzirdētu.
- Viviāna stāv te, blakus, Maksimiliāns sacīja. Viņa saka, mums esot jāaprunājas. "Kāda velna pēc man jārunā ar to trakgalvi," es atbildu. "Viņš brūk kopā. Viņš ir mīksts kā sūds." Bet viņa nelaižas vaļā.
- Viņa saka, tu esot slims.
- Viņa ir Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja. Viņai ir profesionāla ieinteresētība pārliecināt cilvēkus, ka viņi ir uz nāves sliekšņa.
Sēcošā elpa vairākas sekundes pūlējās.
- Viņa grib ar tevi runāt.
Klausule nomainīja roku.
- Vecmāšu asociācijas reģistrā nebija nevienas Lones, sieviete sacīja. Bet man ienāca prātā kāda doma. Bija viena vecmāte, kuru varbūt sauca Lone. Pirms piecpadsmit gadiem. Pavisam jauna. Talantīga. Daudz oriģinālu ideju. Daudz medicīnas sistēmai veltītas kritikas. Viņas vadībā tika ierīkotas eksperimentālās dzemdību vietas. Labvēlīgās vides palātas te, Valsts slimnīcā. Ūdens dzemdību zāles Gentoftē. Kādā brīdī viņa turpināja studēt par ārstu. Ļoti jauna kļuva par galveno ārsti. Akušiere-ginekoloģe. Tāpēc es neiedomājos par viņu kā par vecmāti. Bija ar ļoti apzinātu attieksmi pret naudas lietām. Pameta slimnīcu sistēmu. Sākumā strādāja farmācijas rūpniecībā. Dara to joprojām, cik man zināms. Līdztekus atvēra ļoti ekskluzīvu un īpašu — un pieprasītu — dzemdību klīniku Šarlotenlundā. Vai tā varētu būt viņa?
- Kāds viņai bija uzvārds?
- Tas bija sen. Manuprāt, Borfelta.
Kaspers paskatījās uz saviem pirkstu kauliņiem. Tie bija balti kā demonstrējumu skeletam. Viņš mazliet atbrīvoja satvērienu.
- Es nezinu, viņš teica. Laikam jau izredzes nav lielas. Bet paldies.
Viņš nolika klausuli.
Privātpersonu katalogā un uzņēmumu katalogā nekā nebija. Bet viņš atrada adresi nozaru katalogā, tas bija vienīgais šķirklis zem virsraksta "dzemdību klīnikas".
Klīnika atradās Strandvejenas sākumā. Pie šķirkļa bija ēku reklāmfoto. Atlocījis Klāras Marijas zīmējumu, viņš to pielika telefonu grāmatai pie apakšas. Meitenei bija izdevies iekļaut daudzas detaļas. Kāpņu izliekumu virzībā uz to, kas varētu būt bijusi pils galvenā ēka. Loga aiļu skaitu. Raksturīgo veidu, kādā katra aile bija sadalīta sešās loga rūtīs.