Adresei bija pievienoti pieci tālruņa numuri — lietvedība, dežūrējošā māsa, bērnu ārsts, laboratorijas, stacionārs.
Vienu brīdi viņš apsvēra domu zvanīt policijai. Tad viņš uzspieda taksometra izsaukumu.
No skapīša virs tualetes poda viņš izņēma prāvu tablešu burku, no burkas — divas tabletes, tik lielas kā dievmaizītes, divreiz divsimt miligramu kofeīna, ar sirsnīgiem sveicieniem uz receptes no I.amūra, Karaliskā teātra ārsta. Viņš pielēja glāzi ar ūdeni. Pēc stundas ceturkšņa tabletes pamazām pārklās alkohola un pārguruma introverto kontrapunktu ar ekstravertu, bigbenda cienīgu možumu.
Drošības pēc viņš iemeta mutē vēl divas tabletes. Pacēla glāzi tostā pret spoguli. Par visiem tiem ārstiem, kuri kā Lone Borfelta palīdz mums nākt pasaulē, Par tiem, kuri Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā pavada mūs laukā no tās. Un par tiem, kuri kā l.amūrs palīdz izturēt gaidīšanas laiku.
No apvedceļa nogriezās automašīna. Tā nevarēja būt taksometrs, jo viņš domājās dzirdam divpadsmit cilindrus. Tomēr tā meklēdama nometa ātrumu. Viņš uzdzēra tabletēm ūdeni. Nolika glāzi ar muti uz leju atpakaļ plauktā.
Divreiz viņam bija bijusi kopīga garderobe ar Tatī, otrā reize bija Stokholmā — pēc tam, kad izcilais meistars bija visu zaudējis, uzņemot "Izpriecu laiku", un atsācis strādāt varietē. Noņēmis grimu, viņš bija nolicis glāzi šādi, Kaspers bija apvaicājies — kāpēc.
- Putekļi, lcr poussiere.
- Mēs rītdien atkal būsim te.
Mīms bija pasmaidījis. Smaids neaizsniedzās līdz acīm.
- Tā var cerēt, viņš atteica. Bet vai ar to var rēķināties?
12
Šī bija pirmā reize, kad viņš redzēja jaguāru ar taksometra plafonu, aizmugurējās durvis pašas atsprāga vaļā, pakaļējais sēdeklis paņēma viņu savās skavās kā sieviete. Mašīna smaržoja pēc augstākās kvalitātes ādas, kā dārgs aizjūgs, bet gaisma bija savāda. Šoferis bija liels zēniņš ar prelāta apkakli, Kaspers mēģināja pēc skaņas noteikt, kas viņš par tipu, visticamāk, sīkzemnieka dēls no Morsas salas, teoloģijas students, bez kāda atbalsta no ģimenes. Teoloģijas fakultāte pa dienu, taksis pa nakti, vajadzīga katra krona, ko izdodas sagrabināt.
- Strandvejena, viņš sacīja, un manis pēc to skaitītāju var atstāt mierā.
Viņam bija vajadzīgas tikai piecpadsmit sekundes ar jaunu diriģentu, lai zinātu, vai būs manta. Tas pats ar taksistiem, šis bija ārpus skalas, taksometra braukšanas Furtvenglers, mašīna plūda uz priekšu kā upe uz jūru, Fabriksveja izkusa iepakaļ tumsā.
- Kristus paliek uz mūžu mūžiem, šoferis atbildēja. Tā sacīts Jāņa evaņģēlijā. Viss pārējais mainās. Sēdekļos ir iebūvēti sensori. Savienoti ar taksometru. Nekāda braukšana bez skaitītāja vairs nesanāk.
Kaspers aizvēra acis. Viņš mīlēja taksometrus. Pat tajās reizēs, kad tos, kā šobrīd, vadīja lauķis. Sajūta tāda, it kā tev būtu feodāla kariete ar šoferi, tikai labāk. Jo brīdi, kad brauciens bija galā, pazuda kučieris, pazuda servisa rēķini, pazuda lūžņu kaudze. Un atstāja tevi bez mašīnas un bez atbildības.
Šoferis svilpoja melodijas fragmentu, pilnīgi tīri, tas bija retums, pat mūziķu vidū. Arī melodija bija reta, BWV Anh. 127, viens no diviem vai trim Baha lielajiem maršiem, Mi beniol mažorā, tikpat kā nekad neatskaņots, jo sevišķi šajā versijā, Džona Keidža cirka orķestrējumā. Kaspers bija pavadījis divas sezonas ASV, Barnum & Bailey cirkā, šis orķestrējums bija viņa uznāciena melodija.
- Mēs redzējām visas piecas tavas nakts izrādes, šoferis sacīja. Potersfīldā. Nonācām no skatuves pusdivpadsmitos vakarā. Noslaucījām masku dvielī. Uzvilkām uz kostīma mēteli. Man lejā stāvēja brīnišķīgs auto. Mustangs. Kad biju ieziedis to ar vazelīnu un turējos labajā joslā, es varēju nobraukt no četrpadsmitās līdz divdesmit otrajai ielai, sarkano gaismu neredzējis. Policija ļauj satiksmei plūst. Ja nelien uz šosejas un Riverside Drive, gadiem var braukt, nemanot ne ēnu no soda kvīts par ātruma pārsniegšanu.
Prelāta apkakle nebija apkakle. Tā bija smalki sagofrētu rētaudu tīmeklis, itin kā uz rumpja būtu pārstādīta jauna galva.
- Fībers, Kaspers noteica. Francs Fibers.
Bija bijis tāds auto kaskadieru triks. Trīskāršs salto no rampas. Pārbūvētā folksvāgenā. Pirmo un pēdējo reizi pasaules vēsturē, kā komisks numurs. Kaspers bija rūpīgi izvairījies lasīt par negadījumu, viņš bija atradies nepilnu desmit jūdžu attālumā, kad tas notika. Abi partneri bija gājuši bojā.
Kaspers pavirzīja galvu par centimetru. Mašīnā atblāzmu radīja tējas sveces liesmiņa, kas lāktīja starp ātrumpārslēgu un nelielu ikonu, kurā bija attēlota Jaunava Marija ar Jēzus bērniņu.
Zēniņš pamanīja šo kustību.
- Es lūdzos bez mitas. Toreiz iesprūda virzulis. Es to pamanīju tieši pirms tam, kad tas notika. Es sāku lūgt Dievu. Kad pamodos, pieslēgts pie elpošanas aparāta, es joprojām lūdzos. Un vēl joprojām. Bez mitas.
Kaspers pieliecās uz priekšu. Lai ieklausītos priekšā sēdošajā sistēmā. Viņš atzinīgi pārslidināja roku pār sēdek|u polsterējumu.
- Divpadsmit cilindru, zēniņš teica. Ir tikai septiņi, kas brauc par taksi. Pasaulē. Cik zināms. Man pieder visi septiņi.
- Tad tu tiki uz kājām.
- Es sāku ar Limousine Town Gar. Par divtūkstoš četrsimt dolāriem. Un ar viltotu licenci. Kad mani izlaida no slimnīcas. Pēc gada manās rokās bija septiņdesmit pieci procenti limuzīnu pārvadājumu Kopenhāgenā.
- Tu būsi guvis dziļu redzējumu…
Jauni cilvēki nav gatavi atvairīt komplimentus. Kasperam priekšā sēdošā mugura iztaisnojās.
- Ir tapis absolūti skaidrs, ko Pāvils domāja, sacīdams, ka taisni ciešanās mēs rodam kopību ar Jēzu.
- Tāpat kā Ekeharts. Kaspers atteica. Vai tu zini Ekehartu? "Ciešanas ir visātrākie zirgi uz debesu valstību." Protams, tieši šī modrība ļāva tev sazīmēt manu izsaukumu.
Viņi nogriezās no apvedceļa uz Vangēdi, no Vangēdes uz Gentofti. Skaņu dekorācijas izmainījās, Gentoftei piemita senatnīgs skanējums, izkurtējuša optimisma piesātināts. Paredzējums, ka tad, kad polārās ledus cepures izkusīs un strādnieku kvartāli noies dibenā, teritorija starp Gova luksusa lielveikalu un Blidah Park apartamentu namiem noturēsies virs ūdens kā peldriņķis.
Mašīna nogriezās un apstājās, diskrēti, tumsā, uz viena no ceļiem, kas veda uz hipodromu. Klīnika atradās piecdesmit metru atstatumā.
Kaspers izzvejoja Merka taksometra kvīti, brilles, tintes pildspalvu, ierakstīja ailītēs maksimālo summu, parakstījās, pārplēsa kvīti uz pusēm, pastiepa vienu pusi zēniņam.
- Es būšu prom ne ilgāk par divdesmit minūtēm. Vai tu te būsi, kad es iznākšu ārā?
- Te ir dzemdību klīnika.
- Man jāpiedalās dzemdībās.
Zēniņš paņēma dzelteno papīrīti.
- Tas katrā ziņā būs liels piedzīvojums, viņš bilda. Bērnam. Un topošajai mātei.
Kaspers ielūkojās bezkaunīgajās dzeltenajās acīs.
- Es nosūtīju īsziņu, lai izsauktu taksi, viņš sacīja. Ar nodokļiem saistītu iemeslu dēļ telefons nav reģistrēts uz mana vārda. Tā ka tas ne brīdi neparādījās monitorā. Paliek jautājums — kā tu mani atradi. Un kāpēc.
Viņš šķērsoja Strandvejenu un devās caur skaņu, ko izdeva viņa fundamentālās traumas. Sāļais dzestrums, kas vēdīja no Ēresunda, apkārtnes parkveidīgais klusums, bērnības atmiņas par divpadsmit dažādām dzīvesvietām starp Sarlotenlundas fortu un Rungstedas ostu. Neskanīgā smagnējība, kas piemita šo ēku pārticībai, granītam, marmoram, misiņam. Viņa paša neatrisinātās attiecības ar bagātību.