Durvis bija no stikla, smagas kā seifa durvis, grīda bija sarkankoka, nevis no kokaudzētavu kokiem, bet no tiem tumšajiem, kas divsimt gadu stāvējuši uz saknēm un no augšas noraudzījusies uz Santjago de Kubas karnevālu. Poula Henningsena lampas. Sievietei aiz rakstāmgalda bija tēraudpelēkas acis un tēraudpelēki mati. Lai būtu pārliecināts, ka tiks viņai garām, viņam vajadzētu nolikt divsimt tūkstošus un būtu bijis jārezervē laiks divus gadus pirms tam, kad viņam iestātos grūtniecība.
Viņa iemiesoja to Ļaunās mātes arhetipa daļu, kuru viņš vēl nebija integrējis sevī. Dziļi depresīva ir sajūta, ja esi nodzīvojis līdz četrdesmit diviem gadiem un joprojām performē starp tām savu vecāku atlūzām, kas vēl nav izvāktas no manēžas.
- Starp kontrakcijām ir mazāk nekā minūte, viņš sacīja. Kā lai satiek Loni Borfeltu?
- Viņa vairs nav dežūrā. Vai jūs zvanījāt uz šejieni?
Daļa viņas sistēma bija nobīdījusies, ieklausīdamās gaitenī, kas pavērās pa kreisi no viņas. Varbūt Lone Borfelta vairs nebija dežūrā. Ber viņa joprojām bija starp klātesošajiem.
- Manai sievai ir histērija, viņš teica. Viņa neparko nenāk iekšā. Viņa sēž mašīnā.
Sieviete piecēlās. Ar autoritāti, kura četrdesmit gadus nebija sastapusi tādu histēriju, ko nespētu neitralizēt. Viņa izgāja pa ārdurvīm. Viņš aizvēra tās aiz viņas un aizslēdza. Viņa pagriezās un caur stiklu blenza uz Kasperu.
Rakstāmgalds bija nokopts, bet pirmajā atvilktnē, kuru viņš attaisīja, gulēja tālruņu saraksti. Viņš sameklēja Lones Borfeltas vietējo numuru un piezvanīja. Viņa uzreiz pacēla klausuli.
- Vestibils, viņš sacīja. Te stāv pajauns cilvēks. No tiem, kuri iedveš paļāvību. Viņam ir vērtīgs sūtījums, es palaidīšu viņu iekšā.
Viņš nolika klausuli. Zem tālruņa numura bija minēta viņas privātā adrese, Rodvadas pasta nodaļā, viņš to pierakstīja uz loterijas biļetes. Ārā stāvošā sieviete sekoja līdzi viņa kustībām. Viņš nomierinoši pamāja viņai ar roku. Ir svarīgi sirds kontaktu turēt atvērtu. Saskarei ar mūsu pašu zemapziņas ārējām manifestācijām, ko uz brīdi esam bijuši spiesti atšķelt.
Gaitenī bija ozolkoka durvis ar plāksnītēm un tituliem un marmora grīdas segums, un akustika, itin kā apmeklētājs pārvietotos stepa soļiem un būtu par traucēkli. Itin viss vedināja domāt par jautājumu, vai kopš laikiem, kad Pestītājs piedzima kūtī, ir noticis tikai un vienīgi progress. Gaitenis noslēdzās ar divviru durvīm, viņš iegāja iekšā un aizslēdza tās aiz sevis.
Deviņdesmit deviņas sievietes no simta baidās no svešiem vīriešiem, kas ienāk telpā un aizslēdz aiz sevis durvis. Pie rakstāmgalda sēdošā sieviete bija numur simt. Viņas sistēmā nebija ij ne nobīļa čukstu. Viņš būtu varējis atpogāt bikšupriekšu un parādīt viņai stīvo, un viņa nebūtu nocēlusi kājas no galda.
- Es strādāju ar bērniem, viņš iesāka, man ir desmitgadīga audzēkne, kura ir stāstījusi par tevi.
Viņai bija viss. Viņai nevarēja būt pilni četrdesmit. Viņai bija īstais vecums, pašapziņa, izglītība, tituli, nauda, bizness, un, kaut arī viņa bija vaļīgā, melnā vilnas ģērbā un kājas sacēlusi augšā, viņš nojauta, ka viņai ir tāda miesas būve, ka viņa jebkurā brīdī varētu doties pastaigā pa mēli, izrādot bikini peldkostīmu kolekciju. Un viņa tā arī darītu, ja varētu to iekļaut rēķinā.
Vienīgais, kas vēstīja par cenu, kura mums visiem jāmaksā, bija divas garas grumbas, kas desmit gadus pirms laika ievilkušas vagu no deguna sāniem un lejup, katra uz savu mutes pusi.
- Šī ir ļoti noslogota darbavieta, viņa sacīja. Mums parasti vispirms zvana. Vai raksta.
- Viņu sauc Klāra Marija. Bērnunama bērns. No Rābijas fonda. Viņa ir nolaupīta. Nav zināms, kurš to izdarījis. Viņai izdevies nosūtīt ziņu. Ziņa bija tavs vārds. Un uzzīmēta šī māja.
Viņa nocēla kājas zemē.
- Nav zvanīts, vai spēšu atcerēties tādu vārdu, viņa bilda. Vai vari to atkārtot?
Zvanīts nebija. Sievietē iegaudojās trauksmes sirēnas. Viņš neko neteica.
- Šķiet, tas bija ievads kādam pētījumam. Ko veica fondā. Medicīniskās pētniecības padomes uzdevumā. Pirms kādiem gadiem. Varbūt meitene ar tādu vārdu bija iesaistīta empīriskajā daļā. Tas viņai kaut kāda iemesla pēc būs palicis prātā. Personiskā kontakta tur bija ļoti maz.
- Kas tas par pētījumu?
- Tas bija tik sen.
- Vai ar to var iepazīties?
Parastos apstākļos viņa nebūtu atbildējusi, bet šoks bija licis viņai atvērties.
- Tas nemaz netika pabeigts.
- Un tomēr.
- Ir tikai kaudze melnraksta lapu.
Viņš apsēdās uz rakstāmgalda. Bijusi viņam mugurā kleita, viņš būtu parāvis to uz augšu. Lai viņa varētu redzēt gabaliņu ciskas.
- Es esmu stāvus bagāts, viņš teica. Neprecējies. Nevaldāms. Kā būtu, ja tu uzaicinātu mani pie sevis uz mājām? Uz tasi tējas. Un sešdesmit atvilktnē nobāztām melnraksta lapām?
Abas grumbas kļuva melnas. Viņa ar biroja krēslu atstūmās no rakstāmgalda. Lai viņš varētu redzēt viņu pilnā augumā.
- Tu runā ar sievieti astotajā grūtniecības mēnesī!
Viņa bija kļuvusi pilnīga tikai ap pašu embriju. Viņas vēderam bija putna Roka olas forma.
- Tas nav nekāds šķērslis, viņš attrauca.
Sievietes apakšžoklis pamazām atkārās. Viņš nometās ceļos pie viņas kājām un pielika ausi pie vēdera.
- Puika, viņš sacīja. Mazliet paātrināts pulss, apmēram simt trīsdesmit, Re bemol mažors. Ar Re mažora priekšnojausmu. Tur, kur Dvīņi pārslīd Vēža zīmē. Tev droši vien dzemdību datums nolikts tā ap Vasaras saulgriežiem.
Viņa atgrūdās ar krēslu uz aizmuguri, mēģināja tikt prom no viņa. Viņš sekoja.
- Kāpēc viņa iedeva tavu vārdu?
Tuvojās soļi, sieviete un divi vīrieši. Taisni tai brīdī, kad ap vīrieti un sievieti pamazām sāk veidoties intimitātes burbulis, ārējai pasaulei ir tieksme iejaukties un iztraucēt, galvenās medmāsas, nikni vīri, kolektīvā zemapziņa, tas ir traģiski.
- Laika ir ļoti maz, viņš teica. Varas iestādēm nav nekādu pavedienu. Tu droši vien esi pēdējā iespēja.
Viņš uzlika rokas uz krēsla roku balstiem, viņa seja bija tuvu sievietes sejai, viņš runāja rāmi.
- Ja viņi meiteni nokaus. Un tu zini, ka būtu varējusi to apturēt. Katru reizi, kad tu skatīsies uz savu bērnu, tev būs par to jādomā.
Viņa piecēlās kājās. Maska bija pilnībā caurdurta, daudz netrūka, lai viņa atvērtos.
- Kas ir Kains? viņš vaicāja.
Kāds paraustīja durvis. Neizlaidis sievieti no acīm, viņš pārbaudīja kādas stikla durvis, tās nebija aizslēgtas. Tās veda uz balkonu. Tādu, kāds bija sagādājis savu prieku Romeo un Džuljetai. Cik nu viņiem bija ļauts.
Kāds mēģināja iespiest durvis uz iekšu, tas neizdevās, soļi, kas devās pakaļ atslēgai, attālinājās.
Pēc astoņām stundām viņš sēdēs lidmašīnā uz Madridi. Viņš pieliecās uz sievietes pusi. Viņas seja kļuva caurspīdīga. Viņš piepeši atģida, ka viņai ir bail runāt. Viņš palaida sievieti vaļā.
Kaspers iztaustīja kabatas, atrada loterijas biļeti, noplēsa tai stūri, uzrakstīja dzīvojamā vagona tālruņa numuru. Viņa nepakustējās. Viņš atvēra viņas plaukstu un uzlika papīrīti uz delnas.