Kabineta durvīs tika ielikta atslēga, viņš atvēra durvis uz terasi un pārsviedās pāri balustrādei.
Romeo situācija bija bijusi labvēlīgāka, viņam nevajadzēja stāties pretī jūras miglai un skābajiem lietiem. Varš bija nosūbējis, uz marmora margām bija centimetru biezs zaļaļģu slānis, viņš slīdēja kā pa zaļajām ziepēm.
Viņš nogāzās zālienā garšļaukus, viss gaiss tika izsists no plaušām. Sešu gadu vecumā, kad tas notiek pirmo reizi, šķiet, ka būs jāmirst. Četrdesmit divos gados jau ir skaidrs, ka tik viegli vis netikt cauri. Viņš koncentrēja uzmanību uz zvaigžņotajām debesīm, lai noturētos pie samaņas. Virs paša apvāršņa atradās Vērsis, viņējā, neatlaidīgā konstelācija. Ja viņam būtu bijis teleskops un ja būtu cits gadalaiks, viņš līdzjūtīgajās Zivīs varētu saskatīt Urānu, pēkšņo iedomu planētu.
- Tas pētījums, viņš čukstēja, tas nebija tikai medicīnisks. Tu nebiji viena pati. Bija vēl kāds.
Viņa lūkojās lejup uz Kasperu. Kritiena dēļ viņa balsī pagaidām nebija gaisa. Tik un tā viņa bija dzirdējusi Kasperu.
Viņai blakus parādījās trīs svešas sejas, jaunākā uzlēca uz margām. Pamats zem kājām izgaisa, viņš piezemējās kā beiseris, kuram neatveras izpletnis. Metru pa labi no Kaspera, kur zāliens bija beidzies un klinšakmens flīzes bija sākušās. Tieši šīs sīkās karmiskās atšķirības izšķir to, vai mēs pieceļamies, vai paliekam guļot.
Draudzene, Kaspers teica. Blonda kā krīta klints. Ledaina kā barga ziema. Asa kā vācu skuveklis.
Sieviete virs viņa izskatījās pēc Ofēlijas. Uz ceturtā cēliena beigām. Kad process ir kļuvis neatgriežams. Viņš bija trāpījis desmitniekā.
Viņš pietrausās kājās. Kā Bembijs uz ledus. Viņš būtu meties skriešus. Bet spēka nepietika nekam vairāk par enerģisku soļošanu.
13
Pārvēlies pāri mūra sētai, viņš nokrita vienā no šaurajiem celiņiem starp Strandvejenu un Kistvejenu. Viņš piecēlās, rika līdz ielai, taksometrs bija aizbraucis. Viņš šķērsoja brauktuvi, pielika ātrumu. Pirmajā piegājienā galvenais bija iekļūt hipodromu ietverošajā tumsā. Kāda piebraucamā ceļa dziļumā nomirkšķinājās lukturi, viņš ienira tumsā. Jaguārs bija atpakaļgaitā piebraucis līdz pašai mājai, mašīnas durvis atvērās, Kaspers iegāzās pakaļējā sēdeklī.
- Man radio ir uzgriezts uz 71 megahercu, Francs Fībers sacīja. Policija nomaina skremblera algoritmus reizi mēnesī. Taksometru šoferi tos atšifrē divdesmit četrās stundās. Viņi ir piezvanījuši uz Gentoftes policijas iecirkni, tie ir izsūtījuši divas ekipāžas.
Policijas patruļa aizripoja garām piebraucamajam ceļam, nobremzēja pie klīnikas, ēkā ieskrēja trīs policisti — viena sieviete un divi vīrieši. Aiz pirmās mašīnas apstājās vēl viena.
- Lūgsim kopā! Kaspers bilda.
Dzeltenās acis vērās uz viņu atpakaļskata spogulī. Ar izbīli. Sastapušies ar bezizeju, jauni cilvēki pamazām sairst druskās.
- Sieviete. Kuru tu izliki aiz durvīm. Viņa redzēja, kā es te iebraucu.
- Tikai mirkli, Kaspers atteica.
Viņš atzvila atpakaļ. Lūdza. Klusumā. Sinhroni ar sirdspukstiem. Kungs, apžēlojies par mani!
Viņš sastapās ar savu spēku izsīkumu. Ar bailēm par bērnu. Izsalkumu. Alkoholu. Kofeīnu. Kritiena sāpēm. Padošanos. Pazemojumu. Četrdesmit divu gadu vecumā esot policijas meklēšanā un kājām pilsētas ielās. Un viņš sastapās ar lūgšanas pretdabisko mierinājumu.
Pie loga kāds piebungoja ar pirksta kauliņu. Zēniņš sastinga. Kaspers nospieda pogu, logs noslīdēja lejā.
Tā bija sieviete pēc sešdesmit, matiem sapītiem franču bizē. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu, kas viņai mugurā, bet pat tad, ja tie būtu maisi un pelni, viņa būtu izskatījusies pēc aristokrātes.
- Manuprāt, es neesmu izsaukusi raksi.
- Var pienākt tāda diena, Kaspers atbildēja, kad tu vēlēsies, kaut būtu izsaukusi.
Viņa pasmaidīja. Brīnišķīga mute. Izskatījās pēc tādas, kas, sešdesmit gadu vingrinājusies smaidīt un skūpstīt, ir sasniegusi pilnību.
- Vai apsolīsiet todien te stāvēt? viņa vaicāja.
Luktura gaisma klīņāja virs vārtu stabiem. Izejas nebija.
- Es mēģinu izglābt kādu bērnu, viņš sacīja. Nav laika ieslīgt detaļās. Kļūdas pēc mani meklē policija.
Viņa cieši ieskatījās viņam acīs. Kā acu ārsts, kas pārbauda, vai nav šķielēšanas. Tad piepeši izslējās. Pagriezās. Devās pretī policistiem.
Viņa kustējās kā baleta primadonna, kas iet a la couronne. Viņa nonāca pie vārtu stabiem. Nostājās tā, ka aizšķērsoja ietvi un skatu. Kaut ko pateica. Deva graciozu pavēli. Pagriezās apkārt.
Policisti devās pāri Strandvejenai, atpakaļ nepaskatīdamies. Francs Fībers sašļuka pie stūres.
Kaspers izliecās pa logu.
- Kad es būšu izpildījis savu misiju, viņš ierunājās. Un izcietis savu Spānijas cietumsodu. Tad es atgriezīšos. Un uzsaukšu vakariņas.
- Ko lai es saku savam vīram?
- Vai mēs nevaram to paturēt pie sevis?
Viņa papurināja galvu.
- Godīgums ir pāri visam. Jau desmit gadi kopš sudrabkāzām. Mēs tiecamies pēc zelta.
Divi policisti stāvēja uz ietves. Izeja joprojām bija bloķēta.
- Tāda cēla sirds kā tavējā, Kaspers bilda, pazīst kaimiņus. Arī Loni Borfeltu otrpus ielai.
- Divdesmit gadu, viņa atbildēja. Vēl pirms tam, kad viņa kļuva slavena. Un pārcēlās šurp.
- Viņa ir pieņēmusi visus četrus manus dēlus, viņš sacīja. Mēs ar sievu esam runājuši — kas īsti viņu urdi? Attiecībā uz dzemdībām? Kāpēc gribas būt klāt divus tūkstošus reižu?
Sieviete iekoda sev lūpā.
- Varētu būt nauda, viņa atbildēja. Un priekšlaicīgi dzimušie. Par tiem viņai ir interese.
Policisti sasēdās mašīnās, patruļas auto aizšvīkstināja prom, Francs Flbers iedarbināja jaguāru. Ceļš bija brīvs.
- Bet autogrāfu? sieviete prasīja.
Viņš iztaustīja kabatas, bez taksometra kvīts viņš nevarēja iztikt, loterijas biļetes arī ir prātīgi nelaist vaļā, viņš izplēsa kabatu. Tintes pildspalva lieliski rakstīja uz auduma.
- Uzdrukāšu uz savas zīda apakšveļas, viņš sacīja.
- Es nēsāšu to pie pašas miesas.
Jaguārs palēcās uz priekšu.
- Pieturi iebrauktuvē, Kaspers teica. Man jāaizsūta gaisa buča.
Mašīna apstājās. Viņš izliecās laukā un nosūtīja gaisa buču. Un izlasīja plāksnīti ar vārdu. Tā bija noņemta. Un tās vietā uzlikta plāksnīte "Pārdod". Viņš palūkojās uz ielu. Piecdesmit metrus uz hipodroma pusi stāvēja tumšs fords.
- Pieturi, lūdzu, aiz stūra! viņš sacīja.
Jaguārs apbrauca ap stūri un apstājās. Kaspers izkāpa, pagājās atpakaļ, piesardzīgi paskatījās pāri mūra sētai. Fords bija iedarbināts un pabraukts uz priekšu. Balerīna iznāca no iebrauktuves, viņa skrēja kā divdesmitgadniece, iesēdās blakus šoferim.
Kaspers iesēdās jaguārā.
- Mums kāds dzenas pakaļ, viņš sacīja. Kas būs pāri taviem spēkiem.
Jaguārs palēcās uz priekšu tā, itin kā no apakšas to būtu sagrābusi liela roka. Viņiem aiz muguras mašīnas lukturi klīņāja pār savrupmājām promenādes pusē. Jaguāra motors uzsāka crescendo, Francs Fībers parāva stūri pa labi, pasaule sašķiebās, mašīna brauca pa nogāzi augšup uz Pils parku un izlauzās cauri dzīvžogam. Kaspera rokas atrada pāris rokturus un iekrampējās tajos, visapkārt bija koki un krūmi. Viņš palūkojās uz priekšā sēdošo zēniņu, Francs Fībers bija koncentrēts, bet atbrīvots. Rokas un kājas dejoja pa pedāļiem un pogām, sajūta bija tāda, kāda varētu būt, sēžot aiz muguras Helmutam Valham pie lielā flīģeļa Svētā Laurencija baznīcā Alkmārā "Fūgas mākslas" ieraksta laikā. Simtiem pneimatisko āmuru no ārpuses apstrādāja mašīnas virsbūvi. Jaguārs sāka bremzēšanu, kas beidzās ar tādu brīkšķoņu, it kā viņi būtu taisnā ceļā iebraukuši papīra smalcinātājā. Viss satumsa.