Tumsā bija gaismas punkti, tie sabiezēja mazā, apaļā laukumā, mašīna bija apstājusies rododendru krūmā, tas bija tik liels kā garāža.
Gaismas laukumam garām aizbrauca tumšais fords, kaut ko meklēdams.
- Mēs būtu varējuši nosisties, Kaspers teica.
- Es lūdzos bez mitas. Jēzus mani uzklausa.
Ikvienai mašīnai ir akustiska signatūra, Kaspers dzirdēja fordu braucam atpakaļ, tas acīmredzot būs apgriezies, tagad lēnām aizripoja viņiem garām.
- Kad nu tu esi tāds speciālists… Kaspers ierunājās. Ja kāds cilvēks pēc līguma ar taksometru firmu izbrauc no slēgtās teritorijas — vai tu varētu izdibināt, kur un kad?
- Vai vārds ir zināms?
Viņš nosauca Stīnes vārdu. Francs Fībers īsi aprunājās pa mobilo telefonu.
- Arodbiedrību paspārnē ir taksometra šoferu klubi. Ēdnīcas ēdiens, spēļu automāti un baumas. Un informācija. Mums viņa būs rokā pēc pāris minūtēm.
Kaspers ieklausījās Strandvejenas satiksmē. Šī tomēr atradās citā galaktikā nekā tā, kas Glostrupā. Skaņa ap viņu bija gaumīga un klusināta. Rolsroisa hidraulikas sūkņa maigie klikšķi. Astoņu cilindru commoti rail motoru komplicētais un reizē liegi iegrožotais mežonīgums. Mašīnas, kuras izgatavotas, lai tās nevis būtu sadzirdamas, bet kļūtu redzamas, pēkšņi, iznirtu no klusuma. Un, ja nu klusumu kaut kas pārrāva, tas bija kas personisks, ferrari dzīvnieciskais rūciens vai antīka folksvāgena ar gaisu dzesējamā četru cilindru boksermotora nostalģiskais, virstonim līdzīgais brēciens.
Un māju starpās skaņai pietika vietas, pēcskaņa ir tieši proporcionāla telpas tilpumam, Kaspers aizvēra acis. Viņam būtu varējuši piederēt automobiļi kā Caplinam. Kā Bhagavānam. Viņam būtu varējuši būt algoti cilvēki, kas tos vada un remontē. Tā vietā viņš sēdēja šeit.
Bija pienācis laiks pabārstīt kādu zelta graudu.
- Laime, viņš sacīja, ir ne tik daudz tas, ko esi sagrabinājis un uzstutējis, cik tas, no kā esi spējis atteikties.
Viņš saklausīja gandrīz nedzirdamu dīzeļmotoru, mersedesu, visklusāko no visiem auto. Viņš saklausīja vēja neskanīgo čabināšanos ap nolaižamo jumtu. Mersedesa kupeju. Tādu mašīnu, kādu viņš pats būtu pircis, ja viņš būtu Lone Borfelta. Tā brauca lēnām un izrāvieniem. Kā viņš pats būtu braucis, ja būtu saticies ar sevi. Un pēc tam ar policiju.
Mersedess ieslīdēja gaismas laukā, pabrauca garām kafejnīcai
Jorden Rundt, pie stūres sēdēja sieviete. Kaspers uzlika brilles. Uz numura plāksnes bija mazs balts krustiņš.
Kaspers norādīja uz mašīnu, zēniņš momentā saprata. Jaguārs palīda uz priekšu, laukā no krūma, tad uzņēma ātrumu. Kaspers nesaprata, ar kuru maņu Francs Fībers brauca, viss bija melns. Mašīna ietriecās dzīvžogā, pāršļūca pāri riteņbraucēju celiņam un brīdi palika mierīgi stāvam uz brauktuves, starp restorānu Ved Stalden un Dānijas Akvāriju. Uz stiklotās restorāna terases sēdēja divi simti cilvēku, viņi bija pārstājuši ēst. Jaguārs atkal uzņēma gaitu, uzgriezās uz Strandvejena, viņi atradās piecas mašīnas aiz kupejas.
Francs Fībers parunājās pa telefonu.
Viņai izsaukts taksis pēc četrdesmit piecām minūtēm, viņš teica. Un es pieteicos uz šo braucienu.
Jaguārs ieturēja distanci līdz Strandbulvārim. Viņiem priekšā braucošā automašīna nomirkšķināja pa kreisi, bija ceļa remonts, satiksme ievadīta tikai vienā joslā, starp viņiem un mazo mersedesu bija desmit mašīnas, kad viņi tika līdz Midelfārtsgādei, tas bija prom.
Kaspers atminējās šo apkaimi. Viņš te bija devies īsās pastaigās, lai atpūtinātu ausis, spēlējot pirmās cirka izrādes gāzes spēkstacijas ēkā, kad tur nebija pat lāga garderobju. Viņš norādīja virzienu, Jaguārs apmetās uz brauktuves pretējā virzienā, aizslīdēja gar gāzes spēkstacijas teritoriju un nobrauca malā.
Kaspers izlēca laukā, pirms automašīna bija apstājusies. Viņš pārlēca pāri nožogojumam uz dzelzceļa uzbērumu, rāpās augšup pa stāvo, mālaino slīpumu, uzkļuva uz dzelzceļa pārvada. Viņš skrēja uz ziemeļiem, lēkdams no gulšņa uz gulsni, līdz kreisajā pusē pavērās futbollaukumu atklātā teritorija. Tad viņš notupās.
Viņš izdzirdēja sievieti pirms tam, kad viņu ieraudzīja. Viņa nebija nogriezušies uz Frīhavnas ostas pusi, viņa brauca prom pa Skudehavnsveju.
Mašīna izgaisa aiz biroju ēkas konteineru ostas tuvumā. Taču viņš aptuveni zināja, kurp viņa devās. Viņa devās uz Tipena pusi.
Dabas parka tur vairs nebija. Tas bija pazudis, kopš viņš pēdējo reizi pameta Dāniju. Bet tā vietā bija nācis kas cits.
Jaunbūve aizsedza skatu uz jūru. Taču spraugā starp diviem namiem viņš saskatīja laukumu, kas bija aizbērts ostas baseins. Tas bija izveidots četrstāvu biroja ēku priekšā un iestiepās jūrā savus piecdesmit līdz simt metrus.
Tas klāja vietu, kur bija krustojušies uz Stīnes divdesmitpicctūkstošās kartes novilktie loki. Viņš tomēr bija saklausījis pareizi.
Viņš gausi slāja atpakaļ. Viņam pie kājās pletās Kopenhāgena. Pievedceļu garās, iedzeltenās gaismu virtenes. Kaļķa baltas un diožu zilas atblāzmas pār pilsētas centru, ar melnu caurumu vietā, kur atradās slēgtā teritorija, gaismas vakuums. Aiz tās, halogēna prožektoru izgaismoti, atkritumu dedzinātavas baltie mūri, monumentāli kā tempļi. Aiz tiem Amageras sala kā oranža gaismas iespieduma plate. Ierāmēta ar Kastrupā ielidojošo lidmašīnu lukturu garajām strīpām, kā līganiem gaismas tiltiem, vairākus metrus virs jūras.
Viņš noslidinājās pa nogāzi līdz stiepļu žogam, kas norobežoja futbollaukumus, tādā veidā viņš nonāca Midelfārtsgādē jaguāram no mugurpuses. Viņš pārvietojās salīcis. Iepretim šofera sēdeklim viņš izslējās. Ielika elkoņus atvērtajā logā.
Man ir saglabājusies kāda druska jaunības dienu dzirdes, viņš sacīja. Pirmīt, kad tu runāji pa telefonu, kad tu saņēmi informāciju par to, uz kurieni viņai izsaukts taksis. Tad otrā galā neviena nebija. Tā nu mums ir divi gadījumi, kad uzticēšanās izmantota ļaunprātīgi. Šis te, un jautājums par to, kā tu saņēmi manu izsaukumu. Tas sāpina manu sirdi.
Viņš atrāva durvis vaļā, sagrāba sev pretī esošo krekla priekšu un pacēla to otru no sēdekļa. Ķermenis sekoja līdzi centimetrus divdesmit, bet tad iestrēga. Kaspers palūkojās uz leju, abas kājas bija amputētas tūdaļ zem ceļgala un ar siksnām piesietas pie pagarinātiem pedāļiem. Durvīs bija iespraustas divas plastmasas protēzes un divi teleskopiski sabīdīti kruķi.
Viņš palaida rumpi vaļā. Francs Fībers ieslīdēja atpakaļ sēdeklī. Dzeltenās acis zibēja.
- Tu pats biji artists, zēniņš teica. Es par tevi zinu visu. Mazliet vairāk tehniskas neveiksmes, un tas būtu varējis būt tu. Kuram būtu tikusi šāda invalīda apliecība. Tu skaties pats uz sevi.
Kaspers pagriezās un sāka iet, prom uz Strandbulvāra pusi. Jaguārs pieripoja viņam blakus.
- Viņas izsaukums ir pēc trīsdesmit minūtēm. Un iekšā tiek vienīgi taksometri. Tā ka tu vari staigāt sāpošu sirdi atpakaļ uz Glostrupu. Vai arī vari pieņemt, ka tevi aizvizina melis. Balts melis.
Kaspers iesēdās mašīnā.