- Neviens nespēj dzirdēt divus tūkstošus cilvēku, viņš sacīja.
Francs Fībers neatlaidās.
- Pēc kādām divdesmit minūtēm pienāca viens brīdis. Varbūt divas minūtes. Tā bija mīlestība. Tu mīlēji ikvienu no mums.
- Tu noteikti esi ķerts, Kaspers atteica. Neviens nespēj mīlēt divus tūkstošus cilvēku.
Viņa mugura atspiedās pret saplāksni. Zēniņš bija viņam taisni pretī.
- Es to pazīstu. Tāpēc arī es braucu autosacīkstēs. Zini, kāds bija mans princips? Līkumi. Es sāku bremzēt tur, kur citas sliedes beidzās. Es dzirdēju, kā divdesmit tūkstoši cilvēku tver pēc gaisa. Un pēc tam kliedz. Viņi zināja, ka es to darīju viņu dēļ. Ne tikai naudas un sevis dēļ. Tā vārdā es dzīvoju. Tā bija mīlestība. Es esmu meklētājs. Es meklēju mīlestību.
Francs Fībers pasmaidīja. Tas bija smaids, kura dēļ, pēc Kaspera domām, viņam būtu jābūt atņemtām autovadītāja tiesībām.
Zēniņam rokā bija Yale atslēga. Viņš atslēdza durvis nožogojumā. Norādīja pa kreisi.
- Piecas minūtes. Uzmanies no viņas!
Nezaudēdams līdzsvaru un neizlaizdams no rokām kruķus, viņš novilka žaketi ar taksista uzšuvēm un pastiepa to Kasperam. Acīs bija atgriezušās dzeltenās brīdinājuma lampiņas.
- Padomā, cik slavenu mākslinieku ir gājuši bojā satiksmes negadījumos! Tu nokāp no ietves. Līdz pretējai pusei ir tikai desmit metri. Bet tu tur tā arī nenonāc.
Kaspers pacirtās atpakaļ.
- Man šķita, tu meklē mīlestību.
- Dieva mīlestību, zēniņš nepagriezies attrauca. Bez konkrēta cilvēka var iztikt.
Kaspers noraudzījās nopakaļ mugurai, kas attālinājās. Lielam māksliniekam nav patīkami, ja viņam netiek pēdējais vārds.
- Neaizmirsti par lūgšanu! viņš sacīja. Jo pēkšņi kādu dienu kaut kas atkal iesprūdis.
Uzvilcis formastērpa žaketi, viņš iegāja pa durvīm.
15
Viņš bija redzējis simtiem ainu, vienalga šis skats pārsteidza viņu nesagatavotu. Viņš apstājās. Ar smeldzi sirdī. Par to, cik tas skaists un traģisks.
Kopenhāgenu bija pārplūdinājusi jūra. Kanālu vairs nebija, ietvju nebija, brauktuvju arī ne. Viņam pie kājām no Holmenas kanāla līdz Strandgādes namu renesanses fasādēm pletās vienlaidus ūdens spogulis.
Šajā spogulī peldēja Birža. Kristiansborgas pils. Holmenas baznīca, kā liels ozola stumbrs.
Viņš stāvēja pie Mantas apsaimniekošanas valsts biroja ēkas. Viņam priekšā atradās tas, kam vajadzētu būt lūzumzonai, tagad tā bija krauja, savus trīs metrus augsta, kura sniedzās līdz ūdens spogulim. Gludam. Bet ar pārplēstu kabeļu un gāzes vadu atgriezumiem.
Akustika aizskāra viņa sirds stīgas. Rāmām ūdens virsmām ir spēcīgs atstarojums. Viņa priekšā esošā telpa bija skanīga kā Vīnes Musikvereinssaal zāle, pareizināta ar simtu. Atbrīvota no satiksmes. Kā Venēcija.
Teritoriju apgaismoja darba lampas. Viņš nu spēja identificēt satricinājumus sev zem kājām. Tos laikam radīja simtiem hidraulisko drenāžas sūkņu.
To dobjo basu pāršķēla sīki plaukšķi, asi kā sprādzieni. Pie Nacionālās bankas uz peldošas platformas strādāja vairāki bariņi vīriešu oranžos aizsargtērpos, ar pāļu dzinēju dauzīja iekšā rievsienas.
Smaga stiklašķiedras laiva ar zemu reliņu izsēdināja krastā vienu no oranžajiem stāviem, tas strauji virzījās augšup pa krauju, kā liesma pa benzīnu. Kaspers metās skriešus.
Laivinieks nervozi paskatījās uz Kasperu, kad viņš skrēja garām. Vīrieša sejas krāsa bija kā svaigi vārītai sarkanajai bietei, kurā kā acis iesprausti divi tirkīzi, Kaspers norādīja uz formastērpa žaketi, vīrietis pamāja ar galvu.
Skrējējs bija tikai vienu minūti priekšā, kad Kaspers nonāca galā, pie celtniecības vagoniņiem, kas cits uz cita bija sakrauti uz pašas kraujas malas, pie mājas sienas, kura acīmredzot bija daļa no tā, kas atlicis no Karaliskā teātra. Trepes zem viņa svara neiečīkstējās. Durvis nebija aizslēgtas, viņš devās iekšā.
Atmosfēra bija ūdens pievilgusi. Gaiss bija karsts, mitrs un necaurredzams kā tvaika pirtī. Plīkšķoša ūdens skaņa uzsūca viņa soļus. Uzsūca sīko klikšķi, ar kuru viņš aizslēdza durvis aiz sevis. Dievišķajam ir nosliece uz pirtīm. Gurdžijevam Prierē pilī bija bijusi tvaika pirts. Trīs saunas Valamo klosterī. Krievu pirts Ņevska baznīcā Bredgādē. Šamaņiem sviedrētavas.
Cauri miglai pavīdēja gaisma. Gaiteņa galā tika noģērbts virssvārcis.
Viņam priekšā esošais stāvs pakāpās atmuguriski. Ta bija sieviete.
Nepagriezusies viņa paņēma dvieli un iegāja dušas telpā. Viņš nesteidzoties sekoja.
Telpā bija sešas dušas. No visām tecēja karsts ūdens. Tvaiks bija tik biezs, ka koda kaklā. Iesākumā viņš neredzēja sievieti. Tad viņa atmuguriski iznāca no dušas kabīnes. Ieziepējās ar garu, izliektu koka suku. Metodiski. Pakāpeniski viņa izgaisa plānā burbuļu kārtiņā. Viņa iegāja atpakaļ garaiņos, izgaisums bija pilnīgs, viņas vairs nebija.
Viņš nepakustējās. Ūdens krāns tika aizgriezts. Ventilācijas šahta iesūca tvaikus sevī. Telpa bija tukša.
Viņš pamanīja pieskārienu kā glāstu. No aizmugures viņam ap potītēm tika aplikts dvielis. Tad ar rāvienu viņš tika nogāzts no kājām.
Viņš paguva aizlikt rokas priekšā sejai. Tik un tā kritiens bija smags. Tikai ar pūlēm viņš pietrausās sēdus.
- Vai apmaldījies?
Viņai rokā bija smagā, līkā suka.
Tad viņa atpazina Kasperu. Kāpās atpakaļ, it kā sitienu saņēmusi. No viņas matiem pār seju tecēja ūdens, īsu mirkli viņa atgādināja slīkoni. Tad viņa atguva pašsavaldīšanos.
- Man ar tevi jārunā, viņš bilda.
- Tas ir izslēgts.
Kāds klauvēja pie durvīm.
- Žurnālisti, viņš sacīja. Viņi dzenas pakaļ man.
Viņa kļuva vēl bālāka nekā iepriekš.
- Tavs tālruņa numurs? viņš ieminējās. Adrese?
- Viss ir beidzies. Viss ir absolūti beidzies.
- Es esmu jauns cilvēks. Pārdzimis. Viss ir mainījies.
Viņa atieza zobus. Kā dzīvnieks. Situācija pamazām slīdēja laukā no viņa rokām.
- Es metīšos preses apkampienos, viņš teica. Izstāstīšu visu. Savas mežonīgās ilgas. To, kā turējos pretī bruņotiem sargiem. Asinssuņiem. Elektriskajiem žogiem. Lai sniegtu tev īsu, dzīvībai svarīgu paziņojumu. To, kā tu izsviedi mani ārā. Izsauci bendes. Mēs nonāksim pirmajās lappusēs.
Viņas acis piepildījās ar izbrīnu.
- Tu to izdarītu, viņa sacīja. Tu nudien to izdarītu.
- Pusstundu. Tikai pusstundu.
Viņa sameklēja virssvārcī galdnieka zīmuli. Viņš pasniedza viņai loterijas biļeti. Viņas rokas rakstot viegli drebēja.
Kāds dauzījās pie durvīm. Viņa devās viņam pa priekšu caur dušas telpu, atvēra durvis, ko viņš nebija ievērojis. Viņi iznāca šaurā gaitenī, no kura vēl vienas durvis atvērās uz turieni, kas kādreiz bija bijusi Tordenskjoldsgāde. Viņiem aiz muguras tika atslēgtas kādas durvis.
Viņa bija rūpīgi izvairījusies kaut piedurties viņam. Tagad viņa pielika viņam pie vaiga kaula galdnieka zīmuļa galu kā izšaujamo nazi.
Pusstundu, viņa izdvesa. Un pēc tam es tevi vairs nekad neredzēšu.
16
Starp pēdējo nakts un pirmo rīta reisu ir bīstams, melns caurums divu sala stindzinātu stundu garumā, viņš nebija tajā trāpījis, bija paguvis uz pēdējo nakts autobusu. Viņš bija apmetis līkumu pa industriālajiem gruntsgabaliem un palicis stāvam pie sētas. Viss dzīvais atstāj atbalsi, viņš nebija neko dzirdējis. Bija palikušas divas stundas līdz brīdim, kad stāsies spēkā izraidīšana no valsts, viņam būtu vajadzējis paēst un pagulēt, viņš to nedarīja. Viņš bija sameklējis treniņtērpu un pārģērbies.