Manēžā viņš ieslēdza Riliteru un nošu lampu uz klavierēm.
Viņš sāka ar līdzsvara vingrinājumiem. Viņš bija tos izpildījis ik rītu trīsdesmit gadu garumā, neizlaižot nevienu pašu. Vispirms klasiskās deju stieņa skolas sūrās, algebriski noteiktās, vertikālās kustības. Tad garās, slīdošās legato sērijas uz riņķi gar manēžas malu. Pēdīgi viņš grasījās uzvilkt savas izrāžu kurpes. Šūdinātas viņam. Piecdesmit ceturtā izmēra. Lielas, bet ne uzbāzīgas.
Līdzsvars un lūgšana ir paškonfrontatīvi lielumi. Viņpus muskuļu un garīgajam sasprindzinājumam acīmredzot ir nepiespiesta miera punkts. Šajā punktā cilvēks sastop pats sevi.
Lūgšana aizsākās spontāni, vispirms sinhronizējoties ar sirdspukstiem, pēc brītiņa tā atsvabināsies no tiem. Viņš sajuta pateicību. Viņš bija dzīvs. Viņam bija ķermenis. Viņam bija "Labi tcmperēts klavesīns" Rihtera ierakstā. Viņam bija vēl divas stundas.
Un pāri par visu viņam bija telefona numurs. Pavērtas durvis. Aiz kurām bija viņa.
Un kaut kur vēl viņam bija publika. "Publika ir puse no manas personības." Tā bija sacījis Groks. Viņš atvēra savs skavas pretī skatītāju vietām. Viņš mīlēja viņus visus. Pat tagad, kad viņu te nebija.
Viņi tomēr te bija. Telpa nebija tukša.
Lielākajā daļa cirka manēžu bija sausa akustika, ko radīja indīgā kombinācija — smiltis uz grīdas un telts pārsegs. Muzikālā klauna lielais, depresīvais mūža uzdevums ir mēģināt piespēlēt manēžu pilnu. Bet ne šo telpu. Te sienas bija koka finiera plāksnes ar tukšumu aiz tām, tās absorbēja dobjos toņus, tas radīja milzum daudz horizontālu atspulgu. Šajā telpā viņš vienmēr bija varējis orientēties kā sikspārnis, arī tagad.
Viņš izslēdza Rihteru, atmuguriski atkāpās līdz stabam ar elektriskajiem pakešslēdžiem, ieslēdza gaismu.
Skatītāji bija divi. Vīrietis ar dzirdes aparātu sēdēja tā, it kā ne brīdi nebūtu pametis savu vietu pie ugunsdzēsības izejas. Otrs, garš un blonds, peldēja šurp pa vidējo eju ar izstieptu roku.
- Man ir tas gods. Pirmoreiz tevi redzēju, kad vēl biju zēns. Kopš tā laika esmu sekojis tavām gaitām.
Kaspers pakāpās malā un noliecās uz klavieru pusi. Ta nolikdams tās starp sevi un viņiem.
- Esam ieradušies priecīgā sakarā, blondais sacīja. Mēs pārstāvam sabiedriska fonda valdi. Fonds piešķir goda stipendijas cirka māksliniekiem. Valde ir piešķīrusi tev stipendiju divdesmit piecu tūkstošu apmērā.
Kaspera rokas uzmeklēja klavieru vāku. Piecpadsmit kilogrami palisandra ar misiņa malu, asu kā sendienu maizes šķēlētāja asmeni.
Uz klavierēm parādījās tūkstoškronu banknošu žūksnis.
- Kura fonda?
- Valde gribētu palikt anonīma. Esi tik laipns, paraksties!
Gaismā, virsū uz naudaszīmēm, tika nolikta papīra lapa. Bez rekvizītiem. Kaspers uzlika brilles. Pacēla papīra lapu, lai varētu to izlasīt, reizē paturot redzeslokā abus vīriešus.
Tas bija apliecinājuma raksts. Ka Klāra Marija aprīlī, kad viņš vadīja viņai nodarbību, bijusi sveika, vesela un bez kādiem miesas bojājumiem.
- Vai ir kāda adrese? Kaspers jautāja. Lai es varu nosūtīt pirmizrādes biļetes.
Blondais papurināja galvu.
Kaspera rokas atrada taustiņus. Izvilināja no klavierēm korāļa "Jēzus mūžam ir mans prieks" aranžējumu. Nevarēja neapbrīnot Bahu par viņa realitātes izjūtu. Par veidu, kādā viņš bija muzicējis un komponējis, neaizmirstot, ka no tā arī jāpārtiek. Tas bija bijis līdzsvars. Visi talanti nospriegoti līdz maksimumam. Un pašā dziļākajā būtībā punkts pilnīga miera stāvoklī. Punkts, kurš zina — lai vai kas notiktu pašreiz, ēst vajadzēs arī rīt.
Un tomēr. Korālis izviļās starp viņa pirkstiem. Pie šīs mūzikas nebija iespējams sniegt nepatiesu liecību. Tikai izteikt mīlestības apliecinājumus.
- Ks strādāju ar numeroloģiju, viņš sacīja. Kvantu numeroloģiju. F,s nekad neko neparakstu nepāra datumos.
Blondais vīrietis smaidīja.
- Varbūt pietrūkst piecpadsmit tūkstošu, viņš bilda.
- Varbūt arī.
Un klavierēm tika uzlikts vēl viens banknošu žūksnis.
- Nepalīdzēja, Kaspers sacīja.
Smaids viņa priekšā padzisa. Vīrietis ar dzirdes aparātu bija piecēlies kājās.
Nepakustinot neko citu kā vien pirkstus, Kaspers atsvabināja klavieru vāku no virām. Atbalstīja to pret nošu turētāju.
- Tu tomēr paturēsi to sev, blondais sacīja.
Abi vīrieši devās uz izeju. Kaspers nobalansēja vāku uz taustiņiem. Devās viņiem pakaļ.
Viņi bija ienākuši pa dzelzceļa puses vārtiem, ķēdes atslēga bija pārkniebta ar metāla knaiblēm un mētājās zālē. Ārpusē stāvēja BMW. Garš, zems, karaliski zilā krāsā. Līdz kādai nupat bija atausušas debesis.
Kaspers pieturēja durvis. Tie abi iesēdās mašīnā. Vīrietis ar dzirdes aparātu nebija nolaidis acu viņam no sejas.
- Viņš blenž uz mani, Kaspers sacīja.
- Tev ir pazīstams ģīmis. Ernsts to smalki jūt. Un gluds ģīmis. Kuram neviens vēl nekad nav nodarījis neko sliktu.
Durvis aizcirtās. Logs nolaidās.
- Mēs pērkam to, blondais vīrietis paziņoja, lai beigtos zvanīšanās. Uz skolu un tā tālāk.
Arlekīns spēj absorbēt nebeidzamu virkni pazemojumu. Tas, kuram nav lepnuma, ir neievainojams, Arlekīns bija ideāls. Bet vēl neaizsniegts.
- Es prātoju, vai neiegādāties akcijas Džonija Reimara smērfu šovā, Kaspers sacīja. Par piešķirto stipendiju. Man būs vajadzīgs leļļu pildījums. Ko likt smērfos iekšā. Jūs varētu laist pa taisno uz skatuves. Padodiet ziņu. Kad būsiet izmesti uz ielas.
Logs aizvērās, automašīna sāka braukt. Kaspers pieliecies atdeva godu.
Tas bija mazākais, ko varēja darīt. Arī Bahs būtu to darījis. Par četrdesmit tūkstošiem.
17
Ejot atpakaļ, viņam trīcēja kājas. Viņš bija uzlicis plaukstu uz roktura, kad izdzirdēja automašīnu, fordu, Granada Stationcar.
Viņš devās vien iekšā, izslēdza atskaņotāju, savāca naudu, nodzēsa gaismu, aizslēdza durvis.
Nebija nekādu iespēju tikt līdz mašīnai, viņš ieskrēja stallī, savāca gultasveļu, pa trepēm uzrāpās līdz bēniņu lūkai, ieripinājās bēniņos. Uzvilka aiz sevis augšā trepes, aizvēra lūku.
Telpa stiepās visā ēkas garumā. Ja neskaita šauru eju gar pašu pažobeli, tā no vienas slīpsienas līdz otrai bija noklāta ar salocītu gumijotu brezentu, kas kopā ar tērauda un koka armatūru veidoja divas vidēji lielas teltis. Pirms paša ēkas gala tūdaļ virs grīdas atradās staļļa logi, pa tiem viņš varēja redzēt dzīvojamo vagonu.
Tur bija seši vīrieši plus Dafijs, visi civilā. Mērks, abi mūki no Ārvalstnieku nodaļas, un trīs tehniķi ar bieziem, melniem diplomātiem. Viens no viņiem nesa četrus statīvus ar fotolampām.
Viņi pieklauvēja pie vagona, bet zināja, ka viņa tur nav. Kaspers redzēja, kā Dafijs protestē. Pārvaldniekam bija mugurā mētelis, kuru Kaspers agrāk nebija redzējis, kamieļvilnas, skaļš, virinātāja mētelis, kāds piedienētos reklāmas biroja direktoram. Viņi atvēra durvis ar mūķīzerpistoli, Dafijs būs atteicies dot viņiem atslēgu, viņš iespraucās vagonā pēc tehniķiem, pēc mirkļa viņu izveda ārā.
Kaspers uzklāja sev gumijotā brezenta guļvietu. Apņēma sev apkārt segu.
Mūki iznāca no vagona un apsēdās uz sola. Tehniķi pievilka fotolampām elektrību no citas kastes. Kaspers uzlika rokas pulkstenī zvanu, lai pamodina. Sameklēja telefonu. Loterijas biļeti, uz kuras bija rakstījusi Stīne. Uzspieda viņas numuru.