Viņa pacēla klausuli uzreiz. Viņa nebija varējusi pagūt aizmigt. Tik un tā balsī nebija ne miņas no noguruma.
Viņš palūkojās uz dzīvojamo vagonu. Viņi bija ieslēguši fotolampas. Gaisma lauzās cauri slēģiem, balta un starojoša.
- Ja mēs varētu pie tevis, viņš sacīja. Man strādā meistari.
- Tai jābūt publiskai vietai. Kur ir citi cilvēki.
Viņš nosauca viņai adresi.
- Vai tas ir anonīmi?
- Kā kafijas bārā.
- Pulksten astoņos, viņa paziņoja.
Tad viņa nolika klausuli.
Kaspers uzspieda uz taksometra kvīts uzrakstīto numuru. Trīsdesmit metrus no viņa Mērks iznāca no dzīvojamā vagona, pielicis telefonu pie auss.
- Pastāsti man par Kainu, Kaspers sacīja.
Vispirms iestājās klusums.
- Ko es dabūšu pretī? ministrijas ierēdnis jautāja.
- Kaut ko par meiteni.
Klusumā Kaspers dzirdēja, kā tas otrs rēķina kāršu sadalījumu.
- Kopš 2006. gada Eiropols analizē noziedzību Eiropā. Modelis, kurš atkārtojas, ir tāds, ka starptautiskās kriminālās struktūras vairs nav hierarhiskas. Tas ir organizētas atsevišķos grupējumos, viens grupējums nepazīst citus. Bet kaut kur visiem pavedieniem ir jāsatek kopā. Kains ir šāda vieta. Un tagad par meiteni?
- Viņa ieradās pie manis aizvakar. Divu pieaugošo pavadībā. Sacīja, ka esot nolaupīta. Viņi atbrauca un aizbrauca ar zagtu volvo. Kopš tās reizes neesmu viņu redzējis.
Pa logu Kaspers ieraudzīja, kā Mērks dod zīmi vienam no mūkiem. Kaspers zināja, ka nu viņi mēģinās noteikt, no kurienes zvanīts. Viņš pārtrauca savienojumu.
Viņš atspiedās pret brezentu sev aizmugurē. Drošāk būtu bijis slēpties cilvēku pūlī. Bet nebija tam spēka. Viņam vajadzēja pagulēt. Viņš aizvēra acis. Noskaitīja savu vakara lūgšanu. Teksts bija "Sirds un mute, un nāve, un dzīvība", mūziku bija sacerējis Bahs, kantāte BWV 147, Kaspera mīļākā Mīlhauzenes kantāte. Pa šo slīpni viņš šļūca uz miegu.
Uz iemigšanas sliekšņa sēdēja Klāra Marija. Kā viņa bija sēdējusi otrajā reizē, kad viņš meiteni satika.
OTRĀ DAĻA
1
Tā bija bijusi nakts, dvēseles tumšā nakts. C.H Rihsveja bija ļaužu pamesta un tukša, aiz nolaistiem aizkariem gulēja bezrūpīgi vecāki un sārtvaidži bērni, viņa publika, nenojauzdami, ka te, spelgonl, Kaspers Kronē staigā savu via dolorosa, izsalis līdz kaulam un bez naudas taksim pēc tam, kad pirmo reizi pa desmit gadiem bija zaudējis pokerā.
Pokers bija Kaspera spēle, allaž tāda bija bijusi. Pokeram piemita dziļums un komplicētība kā Baha mūzikai, droši solīta un ritmiska izspēle ilga apmēram tādu laiku kā viens mazais korāļu aranžējums. Bahs būtu bijis izcils pokera spēlmanis, ja ne tik noslogots. Vairāk nekā tūkstoš piecsimt darbu, no tiem milzum daudzi pastāvīgas pārstrādes procesā līdz pašai nāvei.
Kaspers bija spēlējis visās lielajās galvaspilsētās, taču viņam pokers bija piederīgs Frederiksbergai Kopenhāgenā, C.F. Rihsvejai. Kur šveicars bija nevis ārzemnieku leģionārs vai sērijveida slepkava, bet izbijis bokseris ar dūrēm kā runkuļi. Un kur valdīja savstarpēja pazīšanās kā mazdārziņu biedrībā. Un koncentrēšanās kā Radio simfoniskā orķestra mēģinājumā, ikviens vīrietis un sieviete pārliekusies pār savu nošu lapu.
Bet šonakt viņš bija zaudējis, pašās beigās sābu, viņš bija kā pārakmeņojies, kad atdeva mašīnas atslēgas, viņam nebija pieticis pazemības, lai aizņemtos naudu taksim. Viņš domās pārcilāja šīs nakts spēli, braucot autobusā, ejot caur mežu, viņš neatrada nevienu kļūdu, viņš nespēja to saprast.
Šķērsodams Strandvejenu, viņš pamanīja, ka dzīvojamā vagonā ir gaisma. Viņš tuvojās tam puslokā, gaisma šaudījās kā ugunsgrēkā. Jau vilkdams laukā ūdens cauruli, viņš sazīmēja skaņu, tas bija Mi bemol mažors, laimīgs, rotaļīgs, sevī aizmirsies, kā Trio sonātes Mi bemol mažorā pirmā daļa, viņš nolika cauruli vietā un devās iekšā.
Klāra Marija stāvēja, uzgriezusi muguru. Viņa droši vien bija kūrusi krāsni, tad apstājusies, kvēlojošo šķilu uzbangotās pasaules priekšā. Sīko liesmiņu laismas šaudījās pār viņas seju, viņa nepagriezās.
- Tu mani atradi viņa sacīja. Pastāsti, kā!
- Es uzzīmēju apli, viņš atbildēja.
Kaspers bija pamodies nākamajā rītā pēc viņu pirmās tikšanās, pēc tam, kad viņa bija pazudusi pie Bagsvērdas ezera.
Viņš bija pagulējis tikai pāris stundu. Viņš izvilka vienu no divdesmitpiectūkstošajām kartēm. Stīnes cirkuli. Ņemot par centru to vietu, kur bija izlaidis meiteni, viņš uzzīmēja apli piecu kilometru rādiusā. Varbūt meiteni prom aizveda automašīna. Bet viņa bija sagatavojusies iešanai, viņš to bija manījis.
Neviens parasts bērns pulksten divos naktī nekājo četru grādu salā piecus kilometrus no kādas vietas Bagsvērdas nomalē. Viņa nebija bijusi parasts bērns.
Aplis aptvēra Bagsvērdu, Lingbiju, daļu Vangēdes, vienu Gentoftes stūri, Vīrumas un Fūresēena ezera dienvidu daļu, Hāreskovbiju, gabaliņu Gladsakses. Pulkstenis bija septiņi rītā. Viņš bija paņēmis vijoli un nospēlējis Bēthovena opusa 131 sākumu. Tas sākas kā fūga tumsā, bet pēcāk rāpjas augšup un ietiecas Paradīzē. Kad bija pienākusi rītausma un iestāžu darba laiks, viņš paņēma telefonu.
Viņš grasījās zvanīt Sociālo lietu ministrijai, bet ar klausuli rokā, pirms vēl bija uzspiests numurs, pēkšņi sadzirdēja sevi no malas. Vienniļš pusmūža kungs meklē mazas meitenes, nespēdams paskaidrot, kāpēc, pat sev ne. Viņam bija vāja roka un sīksti pretinieki. Viņš bija nolicis klausuli, paņēmis divus sava pēdējā kompaktdiska eksemplārus, solo partitu un sonāšu ierakstus, ieskaņotus Marijas klosterī Lībekas pievārtē. Tad viņš bija iesēdies mašīnā un aizbraucis uz Grendālsparkveju. Uz Blaff cirku. Pie Sonjas.
Sonja bija sākusi no apakšas, Kaspers bija saticis viņu, kad abi vēl bija pavisam jauni, varietē teātrī "Sanss Souci" Koldingā un pie Stefansenu dinastijas Damhūsas krogā. Jau pirmajā reizē viņš bija dzirdējis, ka Sonju kaut kas dzen uz priekšu. Viņas sistēmai bija tāda skaņa kā motoram, kas nespēj aprimt, bet turpina darboties, līdz izdeg, tā skaņa, pēc kuras divi dzīves desperado pazīst viens otru. Viņas izmisums bija vērsts uz labklājību. Viņa bija pametusi manēžu, izstudējusi ekonomiku un atgriezusies cirkā. Grendālsparkvejas ēkā bija trīs stāvi, četrsimti darbinieku, četru cirku, vairāku varietē un teātra administrācija, biļešu serviss, reklāmas birojs, kurš bija uzņēmies to, kas nevienam nebija pa spēkam pēc 50. gadu rekomendora Stokmara. Un auditorfirma. Un tas viss piederēja viņai.
Viņa bija drusku vecāka par Kasperu. Drusku garāka, drusku smagāka. Viņai bija trīs bērni. Brīnišķīgs vīrs, dziļš un vitāls, un Do mažorā, kā Mocarta pēdējā simfonija. Līdztekus viņam mīļākie.
Pirms divdesmit gadiem Sonjai un Kasperam bija bijusi mīlas dēka, un pēc tam viņi nebija īsti zaudējuši kontaktu, nekad arī nezaudēs, līdz nāve tos šķirs. Dažiem cilvēkiem Mūsu TevsMāmiņa piešķir dzīvesdraugus, Brāmsam tika Klāra Šūmane, Mocartam klarnetists Antons Štedtlers, kā ķegļu partneris mūža garumā, varbūt tam ir kāds sakars ar to, ko sauc par mīlestību.
Sonjas kabinets līdzinājās Bruņoto spēku štābam Vedbekā, kur Kaspers bija uzstājies vairākkārt, armijā mīl klaunus, Groks personiski satika Hitleru divas reizes. Viss atradās savā vietā, un pavēles nebija apspriežamas. Uz palodzes stāvēja prāvs lauka tālskatis, Bellahojas cirka laukums atradās taisni pretī, un Sonjai patika noskatīties uz to. Uz rakstāmgalda stāvēja četri telefoni un pārpalikumi no itāliešu pusdienām ar veselu pudeli lirunello. Nolicis Sonjai priekšā divdesmitpiectūkstošo karti un kompaktdisku, Kaspers izskaidroja situāciju.