Viņa pasvārstīja kompaktdisku rokās.
- Tev nekad nav patikušas mazas meitenes, viņa noteica, tev ir patikušas pieaugušas sievietes. Tad ko viņa prot, vai tur ir talants, vai kāds sakars ar naudu?
Ne viņš bija pametis Sonju, ne viņa bija pametusi Kasperu. Viņi bija atskārtuši to vienlaicīgi.
Viņai tolaik bija dzīvoklis Konggeorgsvejā. Pēdējā naktī ap diviem no rīta viņš bija pamodies no pilsētas atmosfēras, sajūta bija tāda, it kā čūlotu smadzenes un sirds, viņam vajadzēja apsēsties un nodungot arpeggio pasāžu no BWV 4 "Kristus gulēja nāves važās". Martinuss reiz bija sacījis — lai spētu izturēt dzīvi Frederiksbergā, viņš bijis spiests nepārtraukti lūgties.
Sonja jau bija nomodā, viņiem abiem bija drusku pāri divdesmit, viņš nemācēja to ietērpt vārdos, bet viņš zināja, viņi abi zināja, ka ir ļāvuši sacelties tāda stipruma vējam, kuru grūti būs mierīgi pārlaist.
- Tas iet pāri mūsu spēkiem, viņa ierunājās, drīz es gribēšu bērnus, arī suni, kucīti, un uguni kamīnā, un man vajadzēs, lai var izslēgt dzirdes aparātu, pasakot, ka nu jau skaņa vairs labāka nekļūs.
Viņš bija piecēlies un apģērbies. Sonja bija pavadījusi viņu līdz durvīm, viņa bija kustējusies nepiespiesti, būdama kaila, būdama apģērbta, pa dzīvi vispār.
- Kad nu tu kaut kam tici, viņa sacīja, vai tu nevari izlūgties mums palīdzību?
- Izlūgties nevar neko, viņš bija atbildējis. Vismaz citas notis ne. Var tikai lūgt, lai pēc iespējas labāk izdodas nospēlēt tās, kas iedotas.
Tas bija bijis cienījams galavārds un nogājiens no skatuves, asaru aizmiglotām acīm viņš bija devies laukā, naktī, sajūta bija tāda, kā dziedot Votāna atvadas no Brunhildes. Pēc tam bija uzausis rīts, un viņš bija atskārtis — ja mīlestība ir, tā neizgaist, kad uzlec saule un nokrīt priekškars, tā turpinās. Nu bija pagājis divdesmit gadu, un savā ziņā prieks par to, ka viņa ir, un bēdas par to, ka nekas nevarēja sanākt, nebija mazinājušās.
Viņš bija uzlicis rokas uz pilsētas kartes sev priekšā.
- Es vienmēr esmu kaut ko meklējis, viņš teica.
- Vai viņai tas ir?
Viņš papurināja galvu.
- Viņai ir deviņi gadi. Bet viņa kaut ko zina. Par to, kur to var dabūt.
Sonja vairāk neko neprašņāja. Viņa pievilka sev klāt vienu no telefoniem, iedeva viņam austiņas, lai var noklausīties sarunu.
No kādas atvilktnes viņa izcēla zaļu grāmatu čupu.
- Mostrupas pašvaldības pārskati, mums jāsazvana Kopenhāgenas āmte.
Viņa šķirstīja grāmatas un runādama rakstīja. Kartē iezīmētajā aplī atradās divas diennakts bērnu aprūpes iestādes.
- Mēs nevaram zvanīt pa taisno, tie ir aizsargājami personas dati. Mums atteiks uz līdzenas vietas. Ir jāiet caur āmtes Sociālo un veselības lietu pārvaldi. Vai mums ir kāds pastāstiņš?
Viņš ieklausījās, vajadzīgie meli nāk no tās pašas vietas, no kuras nāk idejas manēžā, — no izplatījuma.
- Mēs — pēc izrādes — esam atraduši somiņu. Brokāta. Ar spalvām. Kādas patīk mazām meitenēm. Tā bija labdarības izrāde. Aprūpes iestāžu bērniem. Somiņas iekšpusē rakstīts "Klāra Marija". Mēs labprāt to nosūtītu. Vai ir kāda adrese?
Viņa piezvanīja. Otrā galā kundze bija atsaucīga. Kaspers dzirdēja viņas līdzcietību, pret bērniem un pieaugušiem. Kā tik bieži iepriekš viņš sajuta ilgas dzīvot pasaulē, kuru lielākā mērā pārvaldītu sievietes. Diena nupat bija silta, klausulē dzirdamajai sievietei logs stāvēja vaļā.
- Diemžēl, viņa sacīja, Kopā četrdesmit septiņi bērni. Nevienas Klāras Marijas. Varbūt pie audžuģimenes?
Uz Sonjas lapiņas Kaspers uzšņāpa: "Saimniecības pārzine."
- Tur jābūt saimniecības pārzinei.
- Var gadīties, ka bērni bija sapulcēti tādā kā ģimeņu kopienā, es iedošu audžuģimeņu biedrību tālruņa numurus.
Telefonā Kaspers sazīmēja skaņu, kas nāca pa atvērto logu. Tā bija Glostrupas skaņa. Viņš piecēlās un palūkojās Sonjai pār plecu. Sociālo un veselības lietu pārvaldes adrese bija Āmtes izpilddirekcija Glostrupā.
- Desmit numuri! Sonja izsaucās.
- Ārpusģimenes aprūpē atrodas tūkstoš četrsimt bērnu. Es tev iedošu arī internātskolu telefona numurus, tos ir grūti atrast vienkopus, tie ir izkaisīti pa atsevišķām pašvaldībām.
Stundas ceturksni Sonja šķirstīja grāmatas, zvanīja, rakstīja. Kaspers sēdēja pagalam kluss. Viņa nolika klausuli. Aizstūma telefonus.
- Astoņi simti bērnu. Izkliedēti pa divām aprūpes iestādēm, astoņpadsmit audžuģimenēm, trim internātskolām un bērnu slimnīcu. Nevienas Klāras Marijas.
- Vai varētu būt tāda tipa iestāde, kas mums nav zināma? Kas reģistrēta citādi?
Sonja piezvanīja uz Amtes izpilddirekciju. Aprunājās ar sievieti. Nolika klausuli.
- Visi privātie saņem finansējumu no āmtes, vai vismaz atrodas āmtes uzraudzībā. Tāpēc arī ir āmtes uzskaitē. Vienīgais izņēmums ir iestādes, kuras — it īpaši pēc 11. septembra — ir definētas kā potenciāli teroristu uzbrukuma objekti. To numurus un adreses izpauž policija. Bet viņa domā, ka mūsu teritorijā neviena tāda nav.
Kaspers piecēlās kājās. Viņi bija nonākuši galā. Tad viņš atkal apsēdās.
- Pamēģini piezvanīt policijai!
Sonja piezvanīja uz Policijas pārvaldes numuru. Viņu pāradresēja trīs reizes, līdz viņu savienoja ar sievieti viņas vecumā. Sievietes balsī bija noslēpums, vai tāds nav ikvienam no mums? Viņa ar nožēlu paziņoja, ka policijas uzskaitē šajā teritorijā neesot nevienas iestādes. Arī viņai logs bija vaļā, viņa nolika klausuli.
Sonja pavadīja viņu līdz durvīm, kabinets bija tik liels, ka tas bija vesels pārgājiens. Viņa iedeva Kasperam viņa pastu, viena no vēstulēm bija aploksne ar lodziņu. Viņš to atvēra, sajutis asu nepatiku, zemapzinīgais bieži vien pienāk pa pastu, un nereti aploksnē ar lodziņu. Ta bija no Maksimiliāna, A4 lapa ar sievietes vārdu un adresi. Sākumā viņš neko nesaprata, apgrieza aploksni otrādi, pasta zīmogs bija uzspiests galvenajā pastā Bernstorfsgādē, ar šodienas datumu. Tad viņš saprata. Maksimiliāns bija iegriezies Centrālajā transportlīdzekļu reģistrā. Kaspers izvilka brilles, izraksts bija veikts no kādas lielās apdrošināšanas sabiedrības datubāzes, tagad tām bija pieejams arī Centrālais transportlīdzekļu reģistrs, arī Valsts ieņēmumu dienests. Līdz ar lielo reģistru liberalizāciju dāņu nacionālās jūtas kļūst intīmākas, drīz mēs visi cits par citu zināsim visu.
Maksimiliāns būs devies uz galvenā pasta ēku, lai mēģinātu sasniegt viņu momentāni. Kaspers izlasīja vārdu.
- Andrea Finka, viņš sacīja. Vai tas mums kaut ko izsaka?
Sonjas seja zaudēja izteiksmi.
- Tā sauc to sievieti, viņa teica. No policijas. To, ar kuru mēs tikko runājām.
Viņš aizgāja atpakaļ pie galda, apsēdās, uzlika austiņas.
- Mūsu stāsts, viņš ierunājās, tagad ir tāds, ka mēs esam precējušies. Vientuļnieki neiedveš pasaulei paļāvību.
Sonja piezvanīja.
- Ta atkal esmu es. Man te uz līnijas ir mans vīrs. Nekur nav nevienas Klāras Marijas.
- Un ko lai, jūsuprāt, ar to iesāku es?
Balss noslēpums bija traģika, do minorā, tam bija kāds sakars ar bērniem, viņai nebija bērnu, La mažora perfekcionisms nebija mīkstinājies. Līdz ar vecumu cilvēkam tas integrējas kvintu ap|a augšpusē esošajā tonalitātē, tas ir akustiskais ekvivalents tam, ko mēs saucam par briedumu. Viņai kaut kas bija aizkavējis šo procesu.