- Mēs ar sievu satikām meiteni, Kaspers sacīja. Pēc izrādes. Viņa atstāja dziļu iespaidu uz mums abiem. Arī uz mūsu trīs bērniem.
Sonja bija aizvērusi acis. Starp lielajiem pokera spēlētājiem sievietes ir tikai dažas. Nevienai sievietei nepatiktu, kā tagad, blefot ar ercena royal straight flush. Spēlē pret labticīgu pretinieku. Kam roka tik vāja kā no kubiņa vārīts buljons.
- Mums, viņš turpināja, visiem pieciem ģimenes locekļiem radās — iespējams, pilnīgi neprātīgā — sajūta, ka mēs varētu viņai sniegt jaunas mājas.
Vispirms iestājās klusums. Viņš uzskaņojās uz satiksmes troksni, kas nāca pa vaļējo logu. Aiz loga viņai atradās ūdens virsma, tuvāk nekā pie Policijas pārvaldes. Satiksme pār tiltu, pār diviem tiltiem. Garām pabrauca sirēnas, Doplera efekta skaņas nobīde radīja viņam priekšstatu par tuvākā tilta garumu. Tas varēja būt Knipelsbro tilts. Sieviete atbrīvoja balsi.
- Mūsu līgumiem, kuri attiecas uz aprūpes iestādēm, viņa sacīja, ir sakars ar to, kā mēs vērtējam apdraudējumu. Ja tur, piemēram, būtu diplomātu bērni, tas nozīmētu pastiprinātus drošības pasākumus.
- Es esmu klauns, viņš atteica. Vai es izklausos pēc terorista?
- Es nezinu, kā izklausās teroristi. Runā, ka Nērons esot mīlējis cirku. Un Heliogabals.
- Vai mēs varētu piekāpt? viņš jautāja. Tad tu varētu novērtēt mūsu uzticamību dzīvajā.
- Piezvani rīt!
Viņa nolika klausuli.
Kaspers pievilka sev klāt papīra lapu, izņēma tintes pildspalvu. Viņš uzzīmēja Knippelsbro tiltu. Langebro tiltu. Karalisko bibliotēku, Nacionālo muzeju, "Melno dimantu". Viņš ievilka krustiņu blakus ministriju ēkai Kristiansbrigē. Pastūma papīru Sonjai.
- Kas policijai ir šeit?
Viņas skanējumā iezagās nemiers.
- Policijas izlūkošanas pārvalde, viņa atbildēja. Lielākā tās daļa atrodas pretī Gladsakses policijas iecirknim. Bet šis tas no administrācijas ir Slotsholmenas salā. Tur apstiprina Cirka drošības plānus. Galā izrādēm. Kad nāk karaļnams un valdība.
Viņš bija nocēlis no palodzes lauka tālskati. Paņēmis brūnu ietinamo papīru un līmlenti un iesaiņojis vienu kompaktdisku. Sonja neko nejautāja.
- Turp tev būs jādodas vienam, viņa sacīja. Es esmu pametusi manēžu.
Viņš grasījās iet laukā, viņa aizšķērsoja ceļu.
- Man visa kā ir vairāk nekā tev, viņa sacīja. Bērni. Mājas. Sakārtota grāmatvedība. Vairāk mīlestības. Lai gūtu gandarījumu parastajā dzīvē, tur tev dotību ir pamaz. Bet tavas ilgas. Dažreiz es tevi apskaužu par tām.
Viņa apskāva Kasperu.
Pieskārieni nepalīdz, mēs tikpat nekad netiekam viens otram klāt.
Bet tomēr…
2
Viņš nolika mašīnu aiz Biržas. Kad viņš izkāpa, pilsēta sakļāvās ap viņu kā skaņas mūris. Nekādas harmonijas, nekādu koncentrisku viļņu, nekāda skaniska centra. Pusotrs miljons cilvēku, katrs ar savu nekoordinēto piedziedājumu.
Viņš nogriezās pa Kristiansbrigi, policijas ēkai bija slēgti stikla vārti un sarunu iekārta ar podziņām. Bērnība bija viņam palikusi prātā ar to, ka visur varēja ieiet pa taisno — pie cilvēkiem un iestādēs. Vēlāk uzradās norobežojumi, un nu mēs visi uzraugām cits citu. Vai arī viņam bija nepareizi palicis prātā. Pēc četrdesmit gadu vecuma mēs visi pūlamies apzeltīt savas atmiņas.
Aiz vārtiem atradās stikla būris ar policistu civilajā, Kaspers vēlējās, kaut viņam būtu bijis partneris, gaidāmais uzdevums nebija solo partija. Viņš nogāja gar Frederiksholmas kanālu, pāri par Rigsdagsgordenas laukumu, garām savam auto un atpakaļ. Blakus Arsenāla muzejam un piemineklim — Istedas lauvam — atradās bērnudārzs, otrpus vārtiem stāvēja piecus sešus gadus vecs zēns.
- Uz kurieni tu ej? zēns vaicāja.
- Sasildīt aukstu eņģeli.
Zēnam acīs iedegās krāsainas lampiņas.
- Vai drīkstu iet līdzi?
Bērniem bija interesants skanējums. Pasaulei reti kad izdevās pa īstam aizdarīt viņu atvērtību agrāk kā septiņu astoņu gadu vecumā. Kaspers pameta skatienu ielā uz vienu un uz otru pusi, tā bija tukša un ļaužu pamesta.
- Pieaugušajiem pietrūks tevis.
- Viņi tikko aizgāja uz kluso stundu. Ārā es esmu vienīgais.
Bija manāma zēna sistēmas un viņējās interference. Bet tomēr. Savu partneru izvēlē vajag ievērot rūpību.
- Un ja nu es būtu bērnu pavedinātājs?
- Viņi ir citādi, zēns atbildēja. Mani ir mēģinājuši pavedināt.
Kaspers pieliecās un pārcēla viņu pāri sētai.
Viņš nospieda pogu pie durvīm, no kādas vietas aiz daudzām stikla kārtām viņam palūdza apliecināt savu personību. Viņš izlikās, ka sarunu iekārta salūzusi, pacēla zēnu uz rokas un norādīja uz viņu, bērnu klātbūtne met leģitimējošu gaismu pār pieaugušajiem, durvis iedūcās, viņi bija iekšā.
Kaspers apsēdināja zēnu uz letes.
- Andreas Finkas dēls, viņš sacīja. Viņam uzkāpusi augsta temperarūra. Bērnudārzā mums šķiet, ka tas varbūt ir izsitumu tīfs. Mēs sazvanījāmies ar Andreu un norunājām, ka tūdaļ pat nāksim šurp.
Policists viņpus letei atstūmās ar krēslu atpakaļ, prom no infekcijas avota. Situācija bija nenoteikta, tā varēja pavērsties kā uz vienu, tā uz otru pusi. Vīrietim aiz muguras pie sienas bija kabinetu saraksts, Andreas Finkas kabinets atradās ceturtajā stāvā.
- Es gribu pie mammas, zēns iečīkstējās. Un man ir karsonis. Man ir dikti slikti. Es tūlīt vemšu.
Policists pasniedzās pēc telefona. Kaspers papurināja galvu.
- Viņa sēž svarīgā sanāksmē. Viņi negrib, ka viņus traucē. Andrea lūdza, lai mēs taisnā ceļā ejam augšā, viņa iznāks laukā.
Viņš pieklauvēja un devās iekšā, atbildi negaidīdams. Sieviete aiz rakstāmgalda bija pārsteigta, bet apvaldīta. Kabinets neatbilda
Kaspera aizspriedumiem pret Policijas izlūkošanas pārvaldi, tas bija liels un vēlīgs. Tajā atradās palma cilvēka augumā. Sienu baltajā krāsojumā jautās drusku sārta pigmentācija. Uz galda stāvēja Būdas statuete.
Viņš apsēdināja zēnu uz rakstāmgalda, blakus Budam un telefonam. Laižot zēnu vaļā, viņa pirksti pavilka ārā telefona vada dakšu. Pēc brīža, kad zvanīs policists no stikla būra, viņa zvans nepienāks.
- Es esmu Kaspers Kronē, viņš sacīja. Es esmu tas, kurš pirmīt zvanīja par Klāru Mariju.
Sieviete salika divas atvērtas grāmatu vienu uz otras un pabīdīja prom. Viņas seja kļuva salta. Temperatūra kabinetā nokritās līdz tādai, kas aicināja uzvilkt cepuri un cimdus.
- Es ievācu ziņas par tevi, viņa sacīja. Tu neesi precējies. Tev nav arī bērnu.
Daļa viņas apziņas bija palikusi kavējamies pie atvērtajām grāmatām. Viņam bija svarīgi tajās ieskatīties. Viņš paņēma zēnu uz rokas. Pārvilka ar pirkstu pār Būdas statueti.
- Viena no Būdas mācībām, viņš sacīja, kas man ļoti patīk, ir tāda, ka visas dzīvas būtnes cita citai ir bijušas mātes. Iepriekšējās dzīvēs. Un reiz atkal tādas kļūs. Es esmu šo domu attīstījis tālāk. Tas noteikti nozīmē, ka visi cits citam ir bijuši mīļākie un mīļākās. Un reiz atkal tādi kļūs. Arī tu un es.
Viņa sāka pietvīkt, viegli, sienu krāsā.
- Es nezinu, kā tu tiki iekšā, viņa teica. Bet tagad taisies, ka tiec!