Выбрать главу

Aiz durvīm viņš nolika zēnu zemē, nometās viņam blakus ceļos.

-    Vai tu vari dabūt viņu ārā? Kaspers jautāja. Un notu­rēt viņu tur kādu brīdi?

Zēns atvēra durvis. Kaspers nometās ceļos aiz tām.

-    Man vajag čurāt, viņš izdzirdēja bērnu sakām. Mans tētis aizgāja bez manis. Es tūlīt piečurāšu bikses.

Sieviete nepakustējās.

-    Vai drīkst čurāt puķupodā?

Kaspers dzirdēja, kā viņš attaisa rāvējslēdzēju. Sieviete iekus­tējās.

-    Es aizvedīšu tevi uz tualeti.

Viņi pazuda prom pa gaiteni. Kaspers ieslīdēja kabinetā.

Abas malā pastumtās grāmatas bija "Krāks" Kopenhāgenas karte un kaut kas līdzīgs adrešu grāmatai.

Aiz rakstāmgalda ieslēgts stāvēja neliels skeneris un kopēja­mais aparāts. Viņš izlaida abas atvērtās vietas cauri aparātam, salocīja abas kopijas un iebāza tās kabatā. Tualetē tika nolaists ūdens. Izgājis gaitenī, viņš devās pretī sievietei un bērnam. Viņa bija bāla. Viņš paņēma zēnu pie rokas un devās uz kāpņu pusi.

-    Es piezvanīšu, lai kāds izvada jūs ārā, viņa teica.

Viņas kabineta durvis aizvērās.

Kaspers piemiedza zēnam ar aci. Pielika pirkstu pie lūpām. Izkāpa no kurpēm, uz pirkstgaliem aizlavījās pa skujiņas raksta parketu un pielika ausi pie viņas durvīm.

Sieviete spieda tālruņa numuru. Ikvienam taustiņam ir savs tonis, pietiekami izsmalcināta dzirde varētu uztvert gan numuru, kuru viņa uzgrieza, gan balsi, kas tagad atsaucās otrā galā. Vi­ņējā nevarēja.

Toties viņš dzirdēja sievietes čukstus.

-    Viņš te bija, viņa dvesa. Tikko aizgāja.

Otrā galā kaut kas tika sacīts.

-    Maksimums — Pučīni, viņa atbildēja. Man viņš izska­tījās pēc pavieglāka latin lover. Es izraidīju viņu laukā. Viņš ir noņemts no trases.

Kaspers aizzagās atpakaļ pie zēna. Uzvilka kurpes.

Viņiem aiz muguras stāvēja policists no stikla būra. Kaspers uzcēla zēnu uz rokas. Stikla vārti automātiski atvērās.

Viņi bija ārā, brīvībā, pilsēta skanēja labāk nekā iepriekš. Vai mēs, atklāti ņemot, dzirdam vēl ko citu, izņemot savu noskaņojumu?

-    Kāpēc tu negāji uz kluso stundu? Kaspers jautāja.

-    Es nevaru nogulēt mierīgs, zēns atteica.

-    Kāpēc ne?

-    Viņi to nezina. Viņi mēģina to izdibināt. Varbūt man ir uz­manības deficīta sindroms. Vai ūdens galvā.

Daži bērni nebija bērni, viņi bija veci večuki. Kaspers bija sācis to saklausīt pirms divdesmit gadiem. Daži bērni bija mūžsenas dvēseles ar plānu, infanrilu lakas kārtiņu. Viņam pretī esošajam zēnam bija vismaz tūkstoš divsimt gadu, viņam bija skanējums kā vienam no Baha izcilajiem skaņdarbiem.

Kaspers pārcēla zēnu atpakaļ pāri sētai.

-    Tev labi sanāca, viņš teica. Cik nu var sanākt tādam piecgadniekam. Ar ūdeni galvā.

-    Seši, zēns palaboja. Seši gadi. Un ir labi slavēt bērnus. Bet arī skaidrai naudai nav ne vainas.

Viņa acis bija melnas, varbūt no pieredzes. Pēdējos divdesmit gados nebija bijis nevienas pašas dienas — varbūt atskaitot tos trīs mēnešus kopā ar Stīni —, kad Kasperam kādā brīdī nebūtu gribējies atmest visam ar roku. Izņemt ietaupījumus. Aizbraukt uz Fidži salām. Kļūt par opija narkomānu. Uzlikt mūzikas kastē čella sonātes un izplēnēt jūras malā.

Turpināt viņam bija likušas tādas acis kā šīs, kas raudzījās viņam pretī. Tādas bija bijušas vienmēr. Publikā, viņā pašā. Stīnes acis dažu labu reizi bija bijušas tādas.

Viņš iztaustīja kabatas, naudas nebija, tikai tintes pildspalva. Viņš pasniedza to pāri vārtiņiem.

Automašīnā viņš izplāja abas fotokopijas uz paneļa. Karte ap­tvēra Bagsvērdas ezeru, Lingbijas ezeru, Fūresēena ezera dien­vidu daļu. Otrajā kopijā bija vairāk nekā četrdesmit adrešu, rikai viena no tām atradās kartē redzamajā pasta teritorijā, un tā pati bija tikai fragments: "3. stiga, DK-2800, Lingbija", kā arī tāl­ruņa numurs. Ne iestādes, ne ielas nosaukuma, ne arī mājas numura. Viņš piezvanīja no mobilā telefona uz uzziņām, tāl­ruņa numurs nebija reģistrēts. Viņš atvēra savu "Krak" karšu grāmatu, "1.-3. stigai" bija koordinātas, bet nebija ceļa apzī­mējuma. Sākumā viņš kartē neko nevarēja redzēt, tad savīdēja trīs adatas smalkuma svītriņas. Viņš atvēra mašīnas durvis un izcēla grāmatu tiešos saules staros. Ar katru dienu, kas aizrit pēc pilniem četrdesmit, aizvien tuvāk pienāk pansionāts un ap­gaismojamā lupa. 1.-3. stiga bija trīs paralēlas takas meža teri­torijā starp Bagsvērdas ezeru un Fūresēena ezeru.

Viņš bija izņēmis pēdējās malkas pagales Klārai Marijai no ro­kām, bija aizvēris krāsni. Viņa bija apsēdusies dīvānā. Viņš bija izstāstījis viņai par Sonju un viesošanos Slotsholmenā. Par sie­vieti no Policijas izlūkošanas pārvaldes. Viņa bija klausījusies nepakustēdamās, absorbēta.

-    Un māsas? viņa jautāja.

-    Es braucu taisnā ceļā turp, viņš atbildēja. Es gāju pēc kartes.

3

Viņš bija novietojis automašīnu pie Nībrogordas kopmītnēm, paņēmis Sonjas tālskati un iesaiņoto kompaktdisku un devies gar ezera krastu. Stendi, ar kuriem bija numurēti airēšanas sa­cīkšu celiņi, bija svaigi krāsoti. Viņš te jau bija bijis, labajos gados, divas reizes. Viņš bija atklājis cirkam veltītu gleznu izstādi, Sofienholmā, kopā ar karalieni. Un viņš bija devis starta šāvienu starptautiskai regatei.

3. stiga bija grants ceļš uz ziemeļiem no Sofienholmas, uguns­dzēsības ceļš, iegriezts nokalnē, lai mazinātu stāvumu ugunsdzē­sības mašīnām. Malas bija kraujas, pretī braucošs auto pamanītu viņu. Viņš likās iekšā mežā un atrada dzīvnieku taciņu, kas veda augstāk par ceļu.

No kartes viņam bija zināms, ka te ir trīs pussalas, visas trīs apbūvētas, bet ēkas ieslēptas aiz mežaudzes. Tuvodamies treša­jai, viņš devās pāri paugura kritumam, nolika zemē žaketi un aizrāpās līdz pašai malai.

Mute viņam bija izkaltusi aiz bailēm. Viņš nebija spējis iz­skaidrot — kāpēc, skaņas ainā bija kaut kāda nerealitāte. Viņš ļāva, lai dzirde izvēršas plašumā, nebija nekā, ar ko varētu pama­tot nemieru. Uz austrumiem atradās premjera dienesta mājoklis, atvērts kā liela vasarnīca. Viņam aiz muguras bija Fūresēena ezers, aiz tā Ziemeļzēlandes mežu liegums ar savām graudiem nobaroto un gredzenoto pīļu savvaļas populācijām nopļautos zālienos. Viņam priekšā ezers, aiz tā savrupmāju kvartāli. Aiz tiem zemā un pārskatāmā lielpilsēta. Visur valdīja miers. Viņam apkārt, piecu kilometru rādiusā, šai mirklī dzīvoja un elpoja div­desmit tūkstoši cilvēku, kuri uzskatīja, ka Bagsvērda un Dānija ir Dieva auss un jāmirst būs ne jau mums, bet tiem citiem.

Viņš pievilkās pie pašas malas.

Sākotnējā ēka bija villa, savus simt gadus veca. Piebūves bija modernas, zemas, baltas, taisnstūrainas. Viņš dzirdēja nelielas transformatoru apakšstacijas kluso dūkoņu, kaut kur zem ze­mes vibrēja liela dabasgāzes kurtuve. Pamazai mašīntelpai bija skurstenis, kurš bija pietiekami augsts ar dīzeļdegvielu darbi­nāmam avārijas ģeneratoram. Tas lika domāt par slimnīcas tipa iestādi.

Bailes bija pieņēmušās spēkā. Tas ilgs vēl mazu brītiņu, idille pamazām sabiezēja, pēc mirkļa tā pārlēks par oktāvu un sairs.

Redzesloka labajā pusē spēlējās bariņš bērnu. Tas notiks ap viņiem.

Kasperam mati uz galvas sacēlās stāvus. Viņš nespēja sazīmēt katru atsevišķo bērnu, tikai dzirdēt kopējo skaņas ainu. Tā bija absolūti harmoniska.

Viņi bija izveidojuši sava veida ģimeni, vai varbūt cilts ko­pienu. Uz diviem āžiem pārlikta dēļa viņi bija sakrāvuši mazas bļodiņas, taisītas no kaut kā, kas varbūt bija māls. Vietā, kur zeme bija smilšaina, vīdēja izrakta ala. Visi vienpadsmit bērni aktīvi rosījās. Cik tālu sniedzās acs, nekur neredzēja nevienu pie­augušo. Rotaļa bija neregulēta un spontāna, viņa priekšā norisi­nājās improvizācija.