Выбрать главу

Viņš noraudzījās lejup uz neiespējamo. Un neviens cits cil­vēks nebūtu to sapratis, atskaitot varbūt Stīni. Un pat par viņu nevarēja būt drošs.

Rotaļas ir interferences parādība. Divi bērni, kas rotaļājas, veido līdzsvarotu, bināru opozīciju. Trīs bērni ir plūstošāka, bet arī dinamiskāka saskaņa. Četri bērni atkal polarizējas divās dubultās vienībās, stabilākās par trijstūri. Pieci ir atkal plūstoši, seši parasti ir lielākais bērnu skaits, kas spēj nodoties improvizē­tai rotaļai, kuru nestrukturē kāds dominējošs līderis no viņu vidus. Septiņus bērnus Kaspers bija redzējis rotaļājamies balansēti un līdzvērtīgi tikai vienu reizi, tie bija artistu bērni, kas ar cirku bija ceļojuši visu vasaru, tas notika sezonas beigās, viņi zināja, ka būs jāšķiras, un tas ilga nepilnu stundu. Vairāk nekā septiņiem bērniem vajadzēja, lai būtu nosprausti noteikumi un viņus no ārpuses uzraudzītu pieaugušie, piemēram, kādā bumbas spēlē.

Viņam priekšā nebija neviena pieaugušā. Bariņā nebija neviena dominējoša skanējuma. Tajā bija vienpadsmit bērnu. Un rotaļa bija absolūti harmoniska.

Viņš bija nolicis tālskati malā. Bez tā viņš nevarēja saskatīt sejas, taču viņš gribēja sajust bērnus tik nepastarpināti, cik vien iespējams. Lielākā daļa bija vecumā starp deviņiem un divpa­dsmit gadiem. Divi bija afrikāņi, trīs vai četri aziāti, divi vai trīs, iespējams, no Tuvajiem Austrumiem. Viņš dzirdēja pa kādam vārdam angļu valodā, ari kaut ko, kas varētu būt arābu valoda, viņi nerunāja vienā mēlē.

Bērnu skanējums bija zīdainīgi maigs, pilnīgi atvērts, kā silī­tes rāpotāju grupiņai. Un vienlaikus tas bija neiespējami inten­sīvs, tas zēvelēja ap viņu kā stiprs vējš, futbola stadionā tas būtu aizsniedzis pēdējās skatītāju rindas. Tā bija tā pati parādība, kas klusā meitene, viņš bija pārliecināts — tā bija tā pati. Un vi­ņam nebija ne jausmas, kas tā bija.

Dabai parasti piemīt sauss skanējums, vertikālu virsmu trū­kuma dēļ. Dabā nav sānu berzes, nav skaņas enerģijas no hori­zontālā plāna, viņam priekšā esošā aina bija izņēmums, varbūt koku dēļ, varbūt ēku dēļ, viņš visu saklausīja pilnīgi skaidri. Un tas, ko viņš dzirdēja, lika matiem sacelties stāvus.

Parasti skaņa, ko mēs dzirdam, ir tiešs signāls no skaņas avota plus būtībā bezgalīgi daudzi atstarojumi no apkārtējās vides. Ar skaņu, kas nāca no priekšā esošajiem bērniem, bija citādi.

Pret zālienu, kurā spēlējās bērni, atradās koka terase, uz te­rases iznāca sieviete medicīnas māsas zilajā formastērpā. Ierau­dzījuši viņu nākam, bērni apstājās.

Uzmanīgi. Vienlaicīgi. Nezaudēdami savu savstarpējo inter­ferenci. Viņš nekad nebija redzējis, ka bērni apstātos šādi. Viņš ievēroja, kā mainās viņu skanējums. Viņš redzēja sievieti pace­ļam roku un atveram muti, lai pasauktu bērnus.

Tad iestājās klusums.

Sieviete uz terases palika stāvam ar paceltu roku un pavērtu muti, pilnīgi nekustīga.

Tas bija tāds nekustīgums, kādu Kaspers vēl nekad nebija pie­dzīvojis. Viņa stāvēja nevis kā vaska lelle. Nevis kā franču mīms. Viņa stāvēja kā filma, kad projektorā kaut kas pēkšņi ir pārlū­zis un uz ekrāna paliek stāvam viens kadrs.

Lejā pie kāpnēm, kas veda uz zālienu, vīteņroze stiepās uz te­rasi, tai paies vēl viena sezona, kamēr aizsniegsies. Bet tās lapām būtu vajadzējis kustēties vēja pūsmā, tās bija nekustīgas.

Bērniem aiz muguras auga skābarži, kurus iekrāsoja tikko izplaukušas lapas, tās nekustējās.

Tad bērni sarosījās. Sākumā Kasperam šķita, ka tas izmainīs situāciju, tā nenotika. Tas padziļināja nerealitāti. Viņi pagriezās vienlaikus, kā dejotāji stingrā horeogrāfijā, pagriezās cits pret citu un atsāka rotaļu, it kā tā ne brīdi nebūtu pārtraukta. Taču šī kustība neatsvabināja sievieti, viņa palika stāvam. Lapas nekus­tējās. No terases jumta līda laukā dabasgāzes kurtuves izvads, nerūsējoša skārda skurstenis, no kura cēlās smalka garaiņu strūk­liņa. Garaiņu mākonis bija pamiris, zaudējis savu virzienu, tas nekustīgs karājās virs jumta kores.

Pie ārsienas atradās pulkstenis, skaidri saredzams, kā dzelz­ceļa stacijas pulkstenis, melni skaitļi uz balta pamata, sarkans sekunžu rādītājs, tas stāvēja uz vietas.

Kaspers pievērsa skatienu ezeram, tālumā viņš ieraudzīja sīku interferences sistēmu, ko veidoja viļņu ņirbas pār ūdens virsmu.

Viņam priekšā esošā parādība bija lokāla, ūdens tālāk ezerā at­radās kustībā.

Viņš gribēja pagriezt roku, lai paskatītos pats savā pulkstenī, kustība bija iespējama, bet mokoši lēna, bija izmainījušās ap­ziņas un ķermeņa attiecības. Virs viņa un viņam priekšā bija zona, kurā koku lapotnes bija sastingušas. Šī zona bija lodveida.

Viņš mēģināja pieslēgties skaņai. Viņa dzirde atteicās darbo­ties. Viņš mēģināja vēlreiz. Tā atteicās. Nebija nekā, ko dzirdēt. Valdīja klusums.

Bērni izdeva parastas skaņas, fiziskas skaņas, kā visi bērni, kā visi cilvēki. Bet viņpus šīm skaņām bija atvērts kāds cits līmenis. Kāds līmenis, kas iesniedzās klusumā. Šajā klusumā bērnu sis­tēmas mijiedarbojās, Kaspers to saklausīja.

Tā bija interference sava veida sirsnīgumā. Bet ne tādā sirsnīgumā kā Jehovas liecinieku reklāmā, kur lauva ganās kopā ar jēru vietā, kas izskatās pēc Frederiksbergas parka. Tā bija mij­iedarbība milzīgas intensitātes vidē.

Parastai fiziskajai skaņai ir zema enerģija, spiediena svārstī­bas virs atmosfēras vispārējā spiediena ir minimālas. Pat simt cilvēku simfoniskais orķestris, kas satrakojas zvērīgā Vāgnera pasāžā, stundas laikā nesaražo pietiekami daudz skaņas ener­ģijas, lai uzsildītu tasi kafijas.

Ar bērniem viņa priekšā bija citādi. Viņi bija izpletuši īpašo klusumu lodveida apgabalā, kura diametrs bija metri piecdesmit. Šā apgabala robežās, Kaspers atskārta, realitātes skaniskā orga­nizācija laikā un telpā bija pārstājusi eksistēt.

Bērnu rotaļa pārtrūka. Iepriekš par to nekas neliecināja, pēkšņi visi izslējās un izgāja no savas lomas, neizsacītā, sinhronā apziņā, ka nu tas ir beidzies. Sieviete uz terases atvēra muti un pasauca, maigi. Rozes lapas sakustējās, skābarža lapotne notrīsēja, virs jumta kores baltie garaiņi kāpa vertikāli debesīs.

Kaspers piefiksēja ķermenī tirpumu, sāpes, kā anestēzijas atkāpšanās brīdī, stipras bailes, ka esi zaudējis prātu. Viņš at­klāja, ka no šausmām ir apčurājies.

Bērni kustējās uz priekšu, viss bija normāli, viņš būs pārklau­sījies, viņš būs redzējis vīziju. Viens bērns bija palicis stāvam, meitene, viņa paskatījās uz kaut ko, tas bija pulkstenis pie mā­jas sienas.

Kamēr viņa un Kaspers lūkojās uz ciparnīcu, sarkanais se­kunžu rādītājs sāka kustēties, vispirms rāvieniem, tad ātrāk. Un pēc tam lielais rādītājs.

Meitene panāca pārējos. Kaspers pielika plaukstas pie aiz­vērtajām acīm. Viņš palika guļam, līdz elpa bija norimusi.

Intīmākos apstākļos viņš būtu novilcis bikses, bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju, šāda sevis pasniegšana nebūtu lietderīga, viņš nu apsēja žaketi sev priekšā, kā istabenes priekšautu.

Tad viņš nokāpa līdz vārtiem.

Tie bija aizslēgti, turpat bija sarunu iekārta un zvans, viņš atspiedās pret to.

Pagāja minūte, un viņa nāca. Ta bija sieviete no terases. Tuv­plānā Kaspers dzirdēja, ka viņa nav parasta medicīnas māsa. Viņai bija jaunavīgs skanējums, varbūt gadi divdesmit pieci. Bet sabiezināts.