Выбрать главу

Viņš pasniedza kompaktdisku caur vārta režģiem.

-    Šķiet, tur rakstīts "Klāra Marija", viņš sacīja.

Viņa tomēr nebija vecāka, kā bija. Viņa paņēma kompakt­disku, viņai nevajadzēja to darīt, nevajag neko pieņemt no sve­šiniekiem, jo sevišķi no lielajiem klauniem ne. Tas plus viņas minstināšanās pavēstīja viņam to, ko viņš gribēja zināt. Ka Klāra Marija ir, vai ir bijusi, kaut kur aiz vārtiem.

-    Mums ir pastkaste, viņa teica. Mēs paši braucam pēc vēstulēm.

-    Es esmu no paku piegādes, viņš atbildēja. Mēs pievedam pakas klāt un ieliekam tās klientiem klēpī.

Viņš pagriezās un sāka iet, aiz pirmā līkuma viņš uzskrēja vertikāli pa nogāzi, atpakaļ uz vietu, kur bija gulējis, nometās uz vēdera un aizrāpās līdz malai.

Sieviete bija ceļā uz māju, viņa gāja kā apdullināta, durvis at­vērās, iznāca vēl kāda sieviete, arī formastērpā. Afrikāniete, gara. Viņas pārmija kādus vārdus, sacīto viņam neļāva sadzirdēt paša sirdsklauves, afrikāniete paņēma kompaktdisku.

Viņš bija to iesaiņojis pamatīgi, līmlente bija no tām, ko iz­mantoja pastā, tā būtu varējusi noturēt cilvēka svaru. Afrikāniete satvēra papīru un nomizoja plakano paciņu tā, kā mizo banānu. Viņa apskatīja kompaktdiska vāciņu. Pagrieza vaigu uz to vietu, kur viņš bija pazudis. Viņa stāvēja kā totēma stabs. Viņš nebija varējis nomanīt ne mazāko satraukumu viņas sistēmā.

4

Pagāja rrls nedēļas, iekams viņas bija klāt.

Tajā pavasari viņš uzstājās ar Benneweis cirku, Cirka namā. Kad viņa ieradās, viņš ņēma nost grimu, zaļajā garderobē.

Zaļajā garderobē bija ģērbies Rivels. Groks. Busters I.arsens, tās reizes, kad viņš uzstājās kā Augusts. Tajā bija ģērbies Tardi. Kallasa. Birgita Nilsone. Irēne Papasa. Ja Kastaņedam būtu bijusi izpratne par operu, viņš būtu to saucis par muzi­kālo power spot. Pat Kopenhāgenas pašvaldība bija remon­tējot izturējusies ar saudzību, pēc tam, kad 80. gados pārņēma ēku savā īpašumā.

Tā bija saglabājusi arī Stīnes vibrāciju.

Bieži vien viņa bija gājusi līdzi uz izrādēm, tajos trīs mēne­šos viņa noteikti noskatījās vairāk nekā divdesmit. Pēc tam viņa bija nonākusi uz garderobi. Viņa bija stāvējusi viņam aiz mu­guras tumsā, nesacīdama ne vārda, kamēr viņš noņēma grimu. Un dažreiz, bez īpaša iemesla un brīdinājuma, bija panākusies uz priekšu līdz krēslam, uzlikusi plaukstas viņam uz acīm un pievilkusi viņu sev klāt.

Pirmās reizes viņš bija nodomājis, ka viņas pašminas drēbes tūdaļ nosmērēsies ar pūderkrēmu un deguna mastiku un to nevarēs izmazgāt, pēcāk viņš bija pārstājis domāt. Tas bija kas tāds, ko viņš bija sācis mācīties no viņas, pārstāt domāt un ļauties ieslīgt, daudz netrūka, ka viņš būtu to apguvis. Un tad jau viņa bija prom.

Viņa atkal tur stāvēja, tagad. Tādai toņu atmiņai kā viņējā nebija atšķirības starp pagātni un tagadni. Tur jau arī bija tā sāpe, ka ilgas nekādi nevarēja beigt skanēt, tas bija traģiski, bet tas bija arī brīnišķīgi sentimentāli, tas būs tikpat ļauni tai dienā, kad viņš mirs, kā tagad, vai vēl ļaunāk.

Virs viņas skanējuma klājās pentatoniskā skaņkārta, svešāda. Kā bungas no drudža džungļiem, arī dziļa elpa, kā kalēja plēšas Brīvdabas muzejā. Tā nebija Stīne, viņš nebija viens pats.

Kaspers pagrieza krēslu, tā bija afrikāniete. Viņa stāvēja tur, kur Stīne vienmēr bija stāvējusi, tumsā un pie pašām durvīm.

Viņa bija gracioza kā fotomodele. Liela kā airētāja. Ģērbu­sies dārgi un lietišķi, kā strādājošs valdes priekšsēdētājs.

Durvis atsprāga vaļā bez klauvēšanas, tas bija Madsens, viņš bija panikā. Sieviete nolīda dziļāk tumsā.

Madsens bija divus metrus garš un plats kā klavieres, viņš bija vadījis Cirka nama apsardzi divdesmit gadus tā, ka iekšā nebija iespraukusies neviena svešāka būtne. Ja Makbets būtu griezies pie Madsena, nevar būt drošs, ka Banko rēgs būtu ticis cauri.

Nu viņš, bāls kā pjero, purināja labās rokas mazo pirkstiņu un zeltnesi, kā aicinādams uz šampanieša tostu.

-    Pirksti salauzti, viņš sacīja. Melnādaina sieviete. Gri­bēja runāt ar tevi. Es teicu, lai atstāj zīmīti. Gribēju izraidīt viņu ārā. Viņa ir kaut kur šai mājā.

-    Es ieslēgšos, Kaspers atbildēja.

Durvis aizvērās. Viņš tās aizslēdza. Viņš un sieviete saskatījās.

-    Mums ir audioieraksti, viņa ierunājās. Gan ar tavu tele­fona zvanu mums, gan ar abiem zvaniem Policijas izlūkošanas pārvaldei. Mums ir liecinieki tavam apmeklējumam Slotsholmenā. Mums ir labi advokāti. Tev piespriedīs vismaz tuvoša­nās aizliegumu. Mēs nopludināsim ierakstus presei. Tie atstās iespaidu. Uz tām deviņām desmitdaļām tavu skatītāju, kas ir bērni un viņu vecāki.

-    Viņa uzmeklēja mani, viņš bilda.

Sieviete viņu nedzirdēja. Tāds trūkums piemita totēma sta­biem, komunikācija notika tikai vienā virzienā.

-    Tu uzrakstīsi zīmīti, viņa sacīja. Tūlīt un tagad. Klārai Marijai. Tu uzrakstīsi viņai, ka esi dabūjis darbu, esi spiests aiz­braukt, būsi projām ilgi, varbūt kādu gadu. Bet tu mēģināsi uz­turēt sakarus. Pēc tam tu turēsies pa lielu gabalu. Uz mūžīgiem laikiem. Un visi būs priecīgi.

Viņš paņēma no paplātes prāvu apsveikuma aploksni, uzrak­stīja, kā prasīts, uz aizmugures, ar lūpuzīmuli. Pasniedza aplok­sni sievietei.

-    Filmās, viņš teica, sievietes iebāž šādas parfimētas vēstulītes sev pie krūtīm. Varbūt es varētu piepalīdzēt?

Tas bija mēģinājums pavērt vaļā viņas sistēmu, lai viņš varētu ieklausīties. Neizdevās. Viņa nedarīja neko citu, kā vien domīgi nolūkojās uz Kasperu. Ar tādu skatienu, ar kādu vīri ar motorzāģiem iezīmē cērtamos kokus.

Viņš pieturēja viņai durvis, parādīja ceļu uz izeju, sekoja nopakaļ.

Viņa gāja tā, kā peld jūraszirdziņš, iegrimis trīsdesmit grādu siltā ūdenī, ritmiski pielāgodamās marnbo, kas bija dzirdama rikai viņai.

-    Kas ir ar tiem bērniem? viņš vaicāja. Kas ir tas, ko viņi prot?

Viņa neatbildēja, viņš atvēra ugunsdzēsības durvis, kas veda laukā uz Studiestrēdi.

-    Kāpēc lai tu stāstītu to man šeit? viņš turpināja. Kāpēc ne mājās?

Viņa noplātīja roku žestā, kas aptvēra restorānus, kinoteātri "Palads", satiksmi H.K. Andersena bulvārī. Cilvēku straumi, kas plūda iekšā nakts dzīvē.

-    Tieši te, viņa sacīja, var apjaust, kāda būtu sajūta, no­nākot rīta preses pirmajās lappusēs ar pedofilijas lietu.

Viņa nokāpa uz ietves.

-    Un Madsena pirkstu sakrampējums? viņš jautāja.

-    Pirksti nav salauzti, viņa attrauca.

Viņa palūkojās lejup uz savām plaukstām. Tās bija lielākas nekā Kasperam, tās bija pianista rokas, katra no tām būtu varē­jusi izplesties pa oktāvu plus pamazināto kvintu.

-    Sīki, nepieciešami triki, viņa sacīja. Lai dzīvotu kā meln­ādaina sieviete. Baltādainu vīriešu pasaulē.

Nākamās trīs nedēļas viņš izdzīvoja sava veida paralīzē, pilnībā klātesošs viņš bija tikai manēžā. Trešajā nedēļā viņš attapās tajā brīdī, kad gāja veikalā, lai nopirktu televizoru. Tad viņš saprata, cik situācija ir nopietna. Jungs kaut kur ir rakstījis, ka visātrākais ceļš uz psihozi iet caur televīziju. Kaspers bija pagriezies apkārt.

Tieši depresīvos dzīves posmos ir svarīgi turēties pie saviem veselīgajiem vaļaspriekiem. Tajā pašā vakarā viņš devās uz C.F. Rihsveju. Un zaudēja pokerā. Pēc pāris stundām viņš stā­vēja klusās meitenes priekšā.