5
Man bija ciemiņš, viņš bija sacījis. Afrikāniete.
- Māsa Glorija?
- Nepareizs vārds, viņš teica. Tas nozīmē "gods".
- Kas ir gods?
- Tas ir tad, kad cilvēks dara kaut ko krietnu. Viņa nedarīja neko krietnu. Viņa piespieda mani melot. Uzrakstīt tev, ka man jābrauc prom.
- Es viņai nenoticēju, meitene sacīja. Es redzēju viņai cauri.
Viņa ieskatījās Kasperam sejā. Tas bija skatiens, kas gāja cauri visam, galvaskausam, smadzenēm, dzīvojamajam vagonam, tas pilnībā attaisnotu sevi ēku nojaukšanas uzņēmumā. Viņas skanējums izmainījās, realitāte sāka slīdēt prom, viņam sacēlās mati uz galvas, un tad tas bija beidzies, viss bija pa vecam.
- Es gribu ēst, viņa teica.
Viņš gatavoja meitenei ēdienu.
To viņš bija iemācījies no Stīnes. Viņš bija sēdējis krēslā, kurā tagad sēdēja Klāra Marija, un Stīne bija stāvējusi pie plīts, viņi bija pazinuši viens otru četrpadsmit dienu, un tad viņa bija to pateikusi.
- Tev tas ir jāiemācās.
Viņš nebija sapratis, kas viņai prātā.
Tu tā ari īsti neesi izvācies no vecāku mājām, viņa sacīja. -Tu esi palicis dzīvojam kempinga vagonā, tu esi piedabūjis sievietes, lai viņas gatavo tev ēst. Vēl un vēlreiz tu esi licis savai mātei celties augšā no kapa un nostāties pie katliem. Šoreiz tā nebūs.
Viņš bija piecēlies un paspēris soli uz viņas pusi. Viņa bija salikusi abas rokas uz lielas sautējamās pannas roktura, viņai tā bija līdzi pirmo reizi. Pieci kilogrami lietā tērauda plus puskilograms dārzeņu divsimt grādu karstā eļļā. Viņš pakāpās atpakaļ, apgriezās, aizgāja no viņas, cik vien tālu varēdams, tie nebija pat pieci metri. Pēc mirkļa viņš būs sakravājis mantas un atradīsies ceļā uz lidostu, bet pašlaik viņam griezās melns gar acīm. Viņš sāka lūgties. Lai zeme atvērtos un aprītu Stīni, lai Mūsu TevsMāmiņa izrakstītu viņu ārā no libreta. Bet nekas nenotika, viņam nekad nebija izdevies panākt, lai lūgšana darbotos šādi.
Migla bija paklīduši, viņš stāvēja, degunu iebāzis grāmatplauktā, viņa acu priekšā bija Kirkegora kopotie raksti, fūga par tēmu, ka neviens no mums negrib ieklausīties sevī, jo tā ir pekles skaņa.
Viņš bija pagriezies un palūkojies uz Stīni. Kirkegors nekad nebūtu uzdrošinājies pieiet viņai tuvāk par šiem pieciem metriem. Taču kopš viņa laikiem dzīve ir pavirzījusies uz priekšu. Kaut arī nedaudz.
Kaspers bija devies atpakaļ pie galda un nostājies viņai blakus. Viņa bija nolikusi viņam priekšā sauju topinambūru. Un cietsaru birsti.
Klārai Marijai viņš sagrieza dārzeņus, burkānus, selerijas un puravus, pievienoja drusciņ buljona, pēc tam garšaugus. Viņi ar Stīni bija gatavojuši ēdienu klusējot, Stīne bija sapratusi, ka viņam nebija enerģijas nekam vairāk, viņam jau tāpat pietika, ko pārvarēt. Nepatiku, jūtoties kā māceklim brīdī, kad jau šķita, ka skolā vairs nekad nebūs jāiet. Šausmas, iedomājoties, ka sabiedrība varētu ieraudzīt viņu šādu, ar priekšautu, Kasperu
Kroni, vienīgo cirka mākslinieku, kurš nav pratis atrast sievieti, kas pasniedz ēdienu, kad tas gatavs.
Laiku pa laikam viņa tomēr bija izmetusi pa vārdam. Lapidāri. Pamatprincipus, kurus viņš vairs nekad nebija aizmirsis.
- Garšas un smaržas dziļums, viņa sacīja, parādās tikai tad, ja garšaugi ir svaigi.
Nākamajā dienā viņš bija uzlicis uz sava Fazioli plastmasas paplāti un apkrāvis to ar puķupodiem ar koriandru, zaļo un violeto baziliku, grieķu timiānu, parastajiem un platlapu pētersīļiem, dillēm, maurlokiem, citronzāli, majorānu. Izskatījās, it kā klavierēm būtu liela, zaļa parūka, arī tagad, mūžību pēc tam, kad viņa bija pazudusi. Viņš bija turpinājis turēt ledusskapi pilnu. Tas bija bijis kā mantra — pirkt tās lietas, ko viņa bija pirkusi. Citiem tā būtu bijusi uzmācīga darbība. Viņam — sava veida lūgšana, ceļš uz viņas hologrammu.
Viņš pieplūca pilnas saujas garšaugu un mirkli iegremdēja seju tajos.
No krēsla viņu vēroja meitene, nepārtraukti.
- Tā dāma, viņa bilda, tā sieviete, vai viņa tā darīja?
Viņš palocīja galvu. Stīnei vienmēr bija jāsajūt visam smarža.
Viņai bija jāpieskaras visam ar lūpām. Garšaugiem, audumiem, viņa ādai, viņa matiem, ziediem. Pat notis viņa bija turējusi pieliktas pie sejas.
Viņš iemaisīja makaronos drusku sviesta, uzklāja galdu, ielēja krāna ūdeni karafē. No ledusskapja viņš izņēma konservējamo burku, augšpusē bija trīs olas, zem tām nevārīti rīsi. Rīsos bija apraktas trīs prāvas, baltas trifeles. Stīnei bija ļoti garšojušas trifeles. Problēma ir to spēks, viņa bija teikusi, tas ir ļoti, ļoti gaisīgs, kā visātrākie ogļūdeņraži. Ja uzglabāsi tās šādi, tās dažu dienu laikā izspiedīsies caur rīsiem, izies cauri olu čaumalām. Un tu saglabāsi to intensitāti.
Runādama viņa bija piepildījusi burku, viņš bija sekojis līdzi viņas roku kustībām, delikātām, absolūti precīzām. Un reizē ar amatnieka spēku un noteiktību. Kā tad, kad namdaris pieskaras kokam, kalējs metālam. Rihters klavieru taustiņiem.
Viņš u/.rīvēja gabaliņu trifeles makaroniem.
- Ko tu no manis gribēji? meitene sacīja. Kāpēc tu mani meklēji?
Viņš apsēdās pie galda. Viņa apsēdās viņam pretī. Viņi sāka ēst. Meitene ēda absolūti koncentrēti, viņš saklausīja viņas organisma augšanas procesus, audu uzbūvi, gaidāmo hormonālās sistēmas pārprogrammēšanos, vēl pēc kādiem gadiem, bet jau aizsākušos. Šķīvis bija tukšs, viņa nolaizīja dakšiņu, nolaizīja nazi, izslaucīja šķīvi ar pēdējo maizes gabaliņu, tas bija balts un spožs, tāds, ka varēja uzreiz likt pie tīrajiem.
- Cilvēki trokšņo, viņš sacīja. Viņu ķermeņi trokšņo. Bet arī viņu domas. Viņu jūras, mēs visi trokšņojam. Es labi dzirdu, savā ziņā kā dzīvnieks, jau kopš bērnības, ne vienmēr tas ir jautri, to nevar atslēgt. Visvieglāk ir tad, kad cilvēki guļ. Tāpēc es naktī bieži vien esmu nomodā. Tad pasaule ir visklusākā. Tomēr troksnis nekad nepazūd pavisam, es bieži esmu klausījies cilvēkos, kas guļ aizmiguši.
- Tai sievietē?
- Arī viņā. Kad cilvēki guļ, ir kāda skaņa, kas varbūt nāk no sapņiem. Izklausās tā, it kā viss orķestris būtu paņemts nost un būtu palikusi tikai augšējā smalkā flauta, vai vari to iztēloties?
Viņa pamāja ar galvu.
- Pat nāve trokšņo, viņš stāstīja, esmu bijis līdzās vismaz desmit cilvēkiem brīdī, kad viņi mira. Pat pēc tam, kad viņi bija izpūtuši pēdējo dvašu, neiestājās klusums, viss turpinājās, cilvēks nenomirst, kad viņš nomirst.
Runādams viņš ieklausījās meitenē. Kad viņš pieminēja nāvi, nebija nekādu izmaiņu.
Viņš noskenēja tuvējo apkārtni. Vēju ārpusē, gaužām vieglo riteņu gumijas berzi pret pamatni. Pūsmu brezentā ap Lotus FJise, viņš joprojām nebija samaksājis reģistrācijas nodevu, to varēja dzirdēt pēc skaņas, pagaidu numurzīmju skārdveidīgās grabēšanas. Viņš dzirdēja staigājam sienu profilētos dēļus. Sīkos sprakšķus, ar kuriem skābarža šķilas pārogļojās krāsnī.
Aiz tā visa bija mājīgs skanējums. Ārija no "Goldberga variācijām".
Ģimenes viņš vienmēr bija uztvēris citādi, nekā cilvēki parasti tās uztver, viņš dzirdēja to līdzsvaroto intensitāti. Kā "Goldberga variācijas", tā nekad nebija bijusi mūzika, pie kuras aizmigt. Ģimenes patiesā iespēja slēpās ne drošības sajūtā, ne monotonijā, ne paredzamībā. Patiesā iespēja slēpās tajā, ka dažreiz nebija nekādu fasāžu, nekādu masku, nekādu atrunu, pēkšņi visi bija nolikuši ausu aizsargus, valdīja klusums, citus varēja dzirdēt tādus, kādi viņi bija. Tieši tāpēc Bahs bija steidzies sagādāt sievu un pietiekami daudz bērnu, lai nokomplektētu veselu kamerkori.