Varbūt tas bija Mūsu TēvsMāmiņas joks, ka to spēja saklausīt tieši viņš, Kaspers. Viņš, kuram tā arī nebija izdevies sabīdīt ģimeni.
- Kamēr vien cilvēki dzīvo, ne mirkli nav apstājas, viņš sacīja. Ar tavu sistēmu ir citādi. Ik pa laikam ir pauze. Ik pa laikam tu pilnībā apklusti. Es ļoti gribu zināt, kāpēc. Un kādā veidā. Es esmu meklējis šo klusumu. Visu savu mūžu.
Viņas seja zaudēja izteiksmi. Varbūt viņš bija kļūdījies attiecībā uz meiteni. Viņai bija bezkaislīgas acis. Peļastes. X veida kājas. Viņa līdzinājās jebkurai citai deviņgadīgai meitenei.
- Un ar ausu aizbāžņiem? viņa jautāja.
Viņš piespieda sevi atbildēt.
- Troksnis būtu joprojām. Troksnis, ko rada ķermenis, troksnis, kas ceļas no tā, ka cilvēki domā. No tā, ko es pats domāju. Klusums, kuru meklēju es, ir citāds. Tas ir klusums, kas atrodas viņpus visiem trokšņiem, Klusums, kas bija pirms tam, kad Mūsu TevsMāmiņa uzlika pirmo kompaktdisku.
Viņas seja bija bezkaislīgāka par bezkaislīgu.
- Vai tas ir viss? viņa vaicāja.
-Kas?
- Ēdiens.
Viņš uzlika vēl.
- Žēl gan, viņa sacīja. Ka tu nevari satikt Zilo dāmu.
Viņš aizveda meiteni mājās ar savu Elise. Skodsborgveju viņš pazina tikai pēc ielu plāksnītēm, ainava bija svešāda, mežmalas bija klusas, baltas un sasalušas ragā, pavasarim azotē bija bijusi Sibīrijas nakts.
- Man piestāv sporta auto, viņa noteica.
Mašīnā bija silti. Klimata iekārta izklausījās pēc uguns čuguna krāsniņā, motors spēlēja "Goldberga variācijas", viņš nevēlējās meiteni laist laukā, viņš gribēja turpināt braukt, daudzas stundas, ar viņu līdzās. Pirmo reizi mūžā viņš atskārta kaut ko no tā, kāda ir sajūta, kad tev ir bērns.
- Tev patīk braukt, meitene sacīja.
- Nekādu telefonu. Klusums. Neviens nevar dabūt mani rokā. Var braukt, kur vien grib. Nekādu robežu. Līdz pasaules galam. Darām tā?
- Tu tikai to sev iestāsti, viņa atteica, tu sapņo. Tu nevari aizbraukt prom no saviem līgumiem. No naudas, nauda nelaiž tevi vaļā. Un no cilvēkiem, kas tev patīk. Viņu nav daudz. Tā sieviete. Tavs tēvs. Varbūt vēl kāds viens vai divi. Pašķidri. Cilvēkam tavā vecumā. Bet tomēr.
Vienu mirkli viņam sametās bail kaut kur ietriekties. Viņš nebija stāstījis meitenei par Maksimiliānu. Nebija uzprasījies uz tādu rupjību. No bērna. Viņš lūdzās. Lai dod viņam spēku neiešķelt meitenei kādu pļauku.
Viņa lūgšana tika uzklausīta, dusmas pagaisa. Bet mūzika bija zudusi.
- Es pārbaudu tevi, viņa sacīja. Skatos, cik tu vari izturēt.
Viņš novietoja mašīnu vietā, no kurienes atgāja ugunsdzēsības ceļš, sals jau bija tik stiprs, ka viņš to juta caur kurpju zolēm. Meitenei acīmredzot bija citāda vielmaiņa nekā viņam, savā plānajā džemperī viņa gāja tā, it kā vadātu sev līdzi vasaru.
Nams bija tumšs, izslēgts bija pat ārdurvju apgaismojums. Tikai divos savrupmājas gala logos spīdēja gaisma.
- Nu jau ir aizslēgts, meitene sacīja. Paturi man kāpslīti!
- Kas ir Zilā dāma? viņš jautāja. Viņa papurināja galvu.
- Arī mani tu vairs laikam neredzēsi. Šīs te bija atvadas. Viņš tik tikko jaudāja ievilkt elpu. Meitene uzkāpa uz viņa
sakrustotajām rokām, atspērās, viņa bija viegla kā pūciņa, uzlidoja gaisā kā tauriņš, bez svara nolaidās otrā pusē.
Viņš nometās ceļos. Viņu sejas bija tuvu viena otrai. Bet katra savā pusē stiepļu žogam.
- Redzēji, kā es lidoju? viņa jautāja. Viņš pamāja ar galvu.
- Kaut kādā ziņā es gribētu paņemt tevi līdzi. Lidojumā. Kosmosā. Vai tu vari palīdzēt man kļūt par astronauti?
- Vienā rāvienā.
Viņi vērās viens otrā. Tad viņas seja saverkšķījās. Smaids sākās ap muti, aizrāva līdzi seju, tad visu galvu, tad atlikušo ķermeni.
- Tu pat nevarētu palīdzēt sev pārkļūt pār šo žogu, viņa sacīja.
Nopietnība atgriezās.
- Savādi, viņa teica. Ka tu esi tik tuvu. Viņa sēž tur, aiz tiem logiem. Kur ir gaisma. Viņa vienīgā ir nomodā šajā laikā. Tā ir viņas istaba. Tik tuvu. Un tomēr tu nekad viņu nesastapsi.
Viņa pastiepa pirkstus caur stiepļu starpām un pieskārās viņam pie sejas.
- Saldu dusu, viņa sacīja. Un jaukus sapņus! Un prom viņa bija.
Viņš bija palicis stāvam pie režģiem. Nakts bija bijusi klusa. Salā viss kļūst stings un kluss. Stīne bija viņam izskaidrojusi, kāpēc. Visas skaņu atstarojošās virsmas kļūst reizē cietas un elastīgas, kā ledus un stikls. Tāpēc arī salto nakšu koāns — dzirdēt var visu, un nav ne skaņas.
Viņš lūdzās, lai nāktu kāda zīme. Nekas nenāca. Varbūt ar Mūsu TēvsMāmiņu bija tāpat kā ar mobilajiem telefoniem. Ne vienmēr ir vislabākais pārklājums.
Viņš bija ieķēries drāšu žogā. Un lēcis. Kā gibons.
6
Viņš nebija sastapis pretestību. Durvis, kuras viņš vēra, nebija aizslēgtas, gaitenis iekšā bija apgaismots. Viņš pagāja garām rūpnieciskai virtuvei. Klusam liftam, kas gulēja aizmidzis stikla šahtā. Pie griestiem bija lampu sliedes un gaismas moduļi, bet tie bija izslēgti, gaisma nāca no stearīna svecēm, izvietotām nišās, ik pa dažiem metriem.
Koridors noslēdzās ar tumšām durvīm. Viņš tās atvēra nepieklauvējis.
Tā bija gala istaba. Pie rakstāmgalda, tumšo logu priekšā, sēdēja virsmāsa. Nākusi taisnā ceļā no operāciju zāles, vēl arvien zilā priekšautā un ar balto cepurīti, kas apņēma matus.
Es taisni lasu papīrus, viņa ierunājās. Tev piespriedīs vismaz trīs gadus cietumsoda. Grozi, kā gribi. Tu pat neesi apsēdies starp diviem krēsliem. Tu esi iesēdies bezdibenī.
Viņa bija si minorā.
Bahs bija izvēlējies si minoru savai lielajai mesai. Bēthovens tāpat. "Missa Solemnis" pēdējai daļai. Un kaut kur viņš bija rakstījis, ka ikreiz, uzduroties Gētem, viņš to dzirdējis Re mažorā, paralēlajā tonalitātē. Si minors bija dziļš. Dramatisks, iekšupvērsts, garīgs. Zilgans, uz robežas ar melno. Sieviete viņam priekšā bija melni zila. Ne vien viņas drēbes, bet viņas būtība. Tādā pašā krāsā kā dziļi ūdeņi. Viņš nekad nebija šo sievieti redzējis.
- Spānija nemūžam nekļūs par Hiropu, viņa turpināja. Eiropa beidzas pie Pirenejiem. Spānija ir Tuvie Austrumi. Turienes nodokļu likumdošana balstās uz Piekto Mozus grāmatu. Viss, kas pārsniedz piecus miljonus pesetu, ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas lielos apmēros, par ko dod divus gadus. Ja vēl pieskaitām tavu Gibraltāra ārzonas uzņēmumu iztukšošanu. Mūsu advokāti apgalvo, ka tu, visticamāk, jau tagad esi policijas redzeslokā un uzaicināts ierasties Torremolinas izmeklēšanas tiesā.
- Kur es atrodos? viņš jautāja.
- Rābijas fonda mājā. Mūķeņu klosterī. Mēs esam Lūdzošo māsu ordenis. Galvenais klosteris atrodas Audebo. Mātes klosteris Aleksandrijā.
Kasperam mūķenes šķita piederīgas Dienvideiropai. Sākot no Marijas baznīcas Minhenē, iepretim "Variete Plцn", un uz dienvidiem. Tur, kur reliģija bija cirks. Augsti griesti, publika goda drānās, vīraks, skatuves apgaismojums, konferansjē baltā un zeltā, anšlāgs ik vakaru. Dānijas baznīca bija šņorbēniņi.
Viņas atbilde trāpīja taisni viņa apziņā.
- Dānijā ir tā starp četrdesmit un piecdesmit mūķeņu ordeņiem. Cisterciešu ordenis Sostrupas pilī. Sv. Klāras klosteri Randersā un Odensē. Benediktīniešu ordeņa Leobas māsas Frederiksbergā un Ordrupā. Karmelītes Hilleredā. Les Beatitudes Brenderslevā un Orhūsā. Jēzus Mazās māsas Emas klosterī. Un Vesterbrogādē. Fokolāru kustības māsas Mēnas un Langelandes salā. Harismātiķes Bornholmā un Orhūsā. Žēlsirdības misionāres Nerrebro kvartālā. Dārgo asiņu kopienas māsas Birkeredā. Runā, ka pat Kungam nojucis kongregāciju skaits. Trīs klosteri pie Austrumu Baznīcām Rostedē, Gislingē un Blommenlistā. Austrumu baznīca Dānijā darbojas kopš 1866. gada, kad Dagmāra, Kristiāna IX meita, apprecējās ar lielkņazu, kopš 1881. gada Krievijas imperatoru Aleksandru III. Ņevska baznīca Bredgādē tapusi tai laikā.