- Un viņas visas, viņš apvaicājās, ir Spānijas krimināltiesību speciālistes?
- Mums Saulainajā krastā ir seši klosteri. Bērnu slimnīcas. Konsultācijas nelegālajiem ieceļotājiem no Marokas. Mums ir pašiem savi juristi Torremolinas tiesu administrācijā. Sadarbība ar katoļu baznīcām. Ar Parīzes patriarhātu.
Viņai varēja būt pie septiņdesmit, bet viņa bija paņēmusi sev līdzi agrākos vecumus. Zem kārnuma un asajām grumbām jautās pajaunas sievietes vitalitāte. Viņas kustībās bija bērna impulsivitāte.
- Bērni, viņš sacīja. Kas tur ir ar bērniem? Ar meiteni, Klāru Mariju?
- Ko tu ievēroji? viņa jautāja. Kad sēdēji viņai pretī?
- Viņa ir klusa. Arī pārējie bērni. Epizodiski viņi ir klusi. Kā neviens parastais bērns. Kā neviens normāls cilvēks.
Viņa piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu. Viņš nespēja piekļūt pie viņas skanējuma, tas bija nepieejams, viņam trūka akustiskās paroles.
- Es esmu kristījusi savu tūkstoti bērnu, viņa teica. Ko tu sacītu par domu, ka daži bērni piedzimst ar talantu pietuvoties Dievam ātrāk nekā citi?
Viņš neatbildēja.
- Klāra Marija varētu būt šāds bērns, viņa turpināja. Varbūt arī vēl kāds no pārējiem.
Viņš atskārta, kāpēc viņa kustas. Viņā bija manāms enerģijas pārpalikums. Ne parasts pārpalikums, ne parasts muskuļu nemiers, kaut kas cits. Ap sievieti virmoja smalkas trīsas, kā ap transformatoru apakšstaciju. It kā viņa būtu ērģeļu stabule, it kā viņa turētu sevī stāvošu vilni.
- Mēs labprāt tev to pastāstītu, viņa sacīja. Nemaz negadās bieži, ka cilvēki ierodas no ārpuses un paši ir ko apjēguši. Taču tam nav nākotnes. Neņem mani ļaunā. Bet tu esi slikta kārts. Te, Dānijā, pret tevi perina nodokļu lietu. Spānijā tevi gaida tiesas pavēste. Situācija ir bezcerīga. Pēc brīža tevis vairs nebūs.
- Es iesniegšu apelāciju, viņš iebilda. Granādas apgabaltiesai. Paies vairāki gadi, iekams lieta nonāks līdz izskatīšanai.
- Viņi cels Tev apsūdzību par kukuļdošanu. Torremolinas prokurors. Kukuļdošanas lietām ir pirmā prioritāte. Kopš 90. gadu lielajiem skandāliem. Mūsu advokāti saka — līdz vasarai tu jau būsi notiesāts.
Viņš neko neteica. Nebija nekā, ko piebilst.
- Izmisīga situācija, sieviete sacīja. Tomēr varbūt ir kāda cerība. Mēs esam par to runājuši. Māsām šķiet, ka viņas tevi pazīst. Palīdzēt izcilam māksliniekam viņas kāro vairāk par visu. Ja baznīcas iekšienē esošie spēki aizlūgtu par tevi. Ja mēs Granādas spriedumu dabūtu uz Madrides Augstāko tiesu. Tā nevērtē piemērotā soda apmēru. Toties tā pieņem galīgo lēmumu jautājumā par apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu. Ja Parīzes patriarhāta Patriarhs tavā vārdā dotos uz apžēlošanas dienestu Madridē. Karalim ir apžēlošanas tiesības. Ja mēs spētu dokumentēt, ka tu esi prāvu izkrāpto līdzekļu daļu atvēlējis mūsu klosteriem. Ja mēs visi, šejienieši, aizlūgtu par tevi.
Pateicība šļācās viņam pāri. No šā pilnīgi svešā cilvēka viņam pretī strāvoja kaut kas no tās kristīgās tuvākmīlestības, kas plūst no kantātēm.
Viņš nometās ceļos un pielika pieri pie viņas rokas. Varbūt vecmodīgi. Tomēr tam, kura mīlestība ir spontāna, nav nekādu robežu.
- Šķiet, mēs tā darīsim, sieviete sacīja. Ir tikai viens vienīgs sīkumiņš, ko mēs tev palūgsim izdarīt. Kā atlīdzību.
Viņš sastinga. Lēnām atmuguriski uztrausās atpakaļ uz krēsla.
- Kas par lietu? viņa ievaicājās.
- Ir atkailinātas manas fundamentālās traumas.
- Mēs ar māsām, sieviete turpināja, pašas tiekam galā ar visu. Bet mums ir vajadzīgs vīrietis.
- Mīlestība nekad nav beznosacījumu, viņš atteica. Vienmēr kaut kas ir pierakstīts sīkā šriftā.
- Mēs esam noraizējušās par bērniem, viņa sacīja.
Pirms gada, viņa stāstīja, pazuda viena mūsējā novice, oblāte Lila, viņa cieši sadarbojās ar mani, bērnu sakarā. Viņa tika ierauta automašīnā, viņai aizsaitēja acis, viņu aizveda prom. Viņa bija pazudusi divas diennaktis. Viņa tika sasieta un mocīta. Sista. Iztaujāta par bērniem. Pēc tām divām diennaktīm viņa tika aizvesta uz Amagerfelledas laukiem un tur atstāta. Viņa joprojām nav pilnībā atguvusies. Tajā, ko tu sauc par klusumu, ir vairāki talanti. Mēs baidāmies, ka tos kāds centīsies izmantot.
- Policija? viņš ieminējās.
- Ir iesaistīta. Mūsu fonds ir pasludināts par potenciālu terorisma mērķi. Tas nozīmē, ka eksistē plāni gadījumam, kad kaut kas notiks. Un ka gar mūsu izbraucamo ceļu divreiz nedēļā loku apmet patruļas auto. Tā ir tā aizsardzība, kas ir dabūjama. Var jau viņus saprast. Nav nekā konkrēta, kam pieķerties.
- No kurienes ir bērni?
- No ģimenēm, kas saistītas ar mūsu sekulārordeni dažādās pasaules vietās, kur Austrumu baznīcai ir ilgas tradīcijas: Jeruzālemē, Etiopijā, Austrālijā. Dažviet austrumos. Francijā. Ģimenes nedod nekādu solījumu un nenēsā īpašu tērpu. Tās var izvēlēties, cik cieša būs saikne ar klosteri.
- Ko bērni dara šeit?
Sieviete palūkojās laukā pa logu. It kā gaidīdama, ka viņai suflēs Mūsu TevsMāmiņa.
- Mēs varētu to nosaukt par treniņnometni, viņa sacīja. Par paplašinātu starptautisku svētdienas skolu. Mēs viņus sapulcinām reizi gadā. Šogad viss ir beidzies. Mēs baidāmies par nākamo gadu.
Viņš mēģināja aizkļūt garām balsij. Patlaban tā bija piesmakuši, raupja, kā sīki oļi uz akmeņlauztuvju transportiera lentes.
Un tā bija noteikta. Balss, kurā izsacīt noslēdzošus paziņojumus, svētību un lāstus. Viņš nespēja to atdarīt.
- Mēs esam mūsdienīgs klosteris. Mēs esam visnotaļ gatavi tikt galā ar daudziem izaicinājumiem. Krietni daudziem, patiesībā. Bet ne ar šo.
- Jums ir vajadzīga apsardze, Kaspers sacīja. Es varu sagādāt kontaktus.
Viņa apgāja apkārt rakstāmgaldam, pievilka viņam klāt krēslu un apsēdās. Viņa atradās cieši līdzās, viņam gribējās parauties prom. Tomēr signāls no smadzenēm lāgā nesasniedza muskuļus.
- Tie nav parasti bērni, viņa teica. Tie arī nav parasti noziedznieki. Mēs nezinām, kas tur, ārā, briest. Bet tas ir apjomīgs.
Viņam izdevās atstumt krēslu uz aizmuguri.
- Es esmu mākslinieks, viņš bilda. Man ir jādomā par savu publiku. Esmu parādos līdz ausīm. Man ir kontrakti divarpus gadus uz priekšu. Ārpus Dānijas.
Viņš netika skaidrībā, vai viņa ir dzirdējusi viņu.
- Austrumu baznīcā mēs darbojamies ar lomu modeļiem, sieviete teica. Tādi ir svētie. Pēc Pestītāja parauga viņi ir ļāvušies piedzimt, lai klejotu starp grēciniekiem un laupītājiem. Austrumos viņus sauc par bodisatvām. Tas, kas mums ir vajadzīgs šeit, ir maziņš svētais. Atspulgs no svētā. Tāds, kurš ļautos, lai ar viņu sazinās šie cilvēki. Lai kas arī viņi būtu. Un kurš atrisinātu situācijas. Būtu par starpnieku starp mums un varas iestādēm. Tas mums ir vajadzīgs.