Viņš pabīdīja krēslu vēl sprīdi atpakaļ.
- Jums ir vajadzīgs policijas ziņotājs, viņš sacīja. Es esmu cilvēks ar starptautisku karjeru. Un tajā laikā es būšu devies turnejā pa Ažūra krastu.
- Ne tad, ja tu uzteiksi neizpildītos kontraktus. Tas tevi stigmatizēs. Sabiedrībā. Tu izskatīsies pēc krituša eņģeļa. Viņi varbūt mēģinās tevi izmantot. Lai kas arī viņi būtu. Tu esi pazīstams kā tāds, kurš šo to pieprot saskarē ar bērniem.
Gaisotne bija mājīga. Kā "Goldberga variācijās". Viņa runāja tā, it kā abi būtu pazīstami ļoti ilgu laiku. Viņa runāja kā vecākā māsa. Nāvīgi tieši.
- Tās ir divas lielākās varietē ķēdes Spānijā, viņš atteica. Un Ažūra krastā. Viņi pieprasīs kompensāciju.
- Ļoti lielos apmēros, viņa piekrita.
- Mani ierakstīs melnajā sarakstā, viņš sacīja.
- Tikpat kā visā pasaulē.
Viņi abi sasmējās.
- Tā nu es dodos šurp, viņš teica. Mēs esam gadu tālā nākotnē. Es būšu nogalinājis savu karjeru.
- Izdarījis eitanāziju. Tava karjera vienalga beidzas nost. Augstākā tevis daļa pati meklē ko dziļāku.
- Mana nākotne pamazām noslēdzas. Tiek gatavotas prāvas šeit un Spānijā. Tā nu es dodos šurp. Un kas tālāk?
- Tu gaidi. Tevi uzmeklēsim mēs. Vai Klāra Marija. Viņa ir pārņemta ar tevi. Es biju līdzi Cirka namā, kad viņa tevi redzēja pirmoreiz. Mēs gandrīz nevarējām dabūt viņu prom. Tu būsi tepat tuvumā. Kad mums tevi vajadzēs. Un tu izskatīsies pēc bankrotējušā. Viņi griezīsies pie tevis. Varbūt mēs atradīsim veidu, kā viņus uzvedināt uz tevi.
-Jūs man iedosietJūdasa skūpstu.
- Mēs tikai lūkosimies uz tavu pusi. Varbūt viņi uzradīsies. Varbūt ne. Izšķirošais ir tas, lai tu būtu tuvumā. Līdz brīdim, kad lūgsim tavu palīdzību.
- Kādā jomā?
Viņa papurināja galvu.
- Es esmu igumēne. Ko var pielīdzināt abatei. Un palaikam es darbojos kā stareca, padomdevēja. Bet šis te. Nav mans lauciņš. Taču māsas tic tev.
- Un pēc tam?
- Ir divas iespējas. Mēs darbojamies pēc plāna. Aizlūgumi. Vēstule apžēlošanas dienestam. Mūsu karitatīvā fonda atbalsts tavas soda naudas nokārtošanai. Darbā laisti visi līdzekļi. Baltkrievijas Metropolīta vēršanās pie Dānijas Tieslietu ministrijas. Tu nožēlo grēkus. Tiek noslēgts izlīgums. Tu aizvadi turneju ar nokavēšanos. Atgriezies manēžā.
- Un otrā iespēja?
- Ir tāda, ka ar to būs par maz. Ne varietē teātri, ne prokurors, ne ieņēmumu dienests negribēs slēgt izlīgumu. Tad tas tomēr beigsies ar pieciem gadiem Alhaurinas cietumā.
Viņa vairs nesmaidīja.
- Un tad, kad es tur sēdēšu, viņš bilda. Ko es sev sacīšu garajos Andalūzijas ziemas vakaros — kā vārdā tas viss noticis?
- Klusuma vārdā, viņa atbildēja.
Viņa pavadīja Kasperu laukā, viņš bija pateicīgs, pats viņš nebūtu ticis ar to galā. Viņš bija zaudējis orientāciju, ārējo un iekšējo.
Viņi izgāja cauri rūpnieciskai virtuvei, ēdamistabai. Sveces bija atjaunojušās un saņēmušas pastiprinājumu no mēness.
- Terrazza, viņa sacīja. Ēdamzāle.
Viņa atgrūda vaļā kādas durvis, tās veda uz klosterdārzu. Tam piemita tāds skanējums, ka pat tagad, astoņu grādu salā, radās vēlēšanās piemesties uz akmens sola un palikt sēžam.
To ieskāva četri spārni, ceturtais spārns bija baznīca, mazītiņa un sakopta, kā paprāvs mazdārziņa namiņš. Baznīcas pamatu plānam bija krusta forma, viducī liels sīpolveida kupols, kas mirguļoja mēnesnīcā.
Viņš ieklausījās apkārtnē, visu caurauda rūpīgums.
-Tas ietilpst apmācībā, sieviete sacīja. Mēģināt svētīt visu ikdienišķo. Dārzu. Kopšanas darbus. Lūgties Dievu, sēžot uz poda.
Kaspers manīja izplešamies ilgas. Visticamāk, viņa paša sirdī, taču tās bija tik apjomīgas, ka pārmetās uz apkārtni. Tām bija disonējoša sprieguma forma.
- Lielāko daļu mūža, viņš teica, esmu meklējis klusumu. Pats sevī un cilvēkos. Es zinu, ka tas eksistē. Pats nekad neesmu tajā bijis pilnīgi iekšā, bet zinu, ka tas eksistē. Tev tāds ir. Tu stāvi tajā, tava balss nāk no klusuma, es to dzirdu. Arī meitene, Klāra Marija, ir turpat tuvumā. Es gribu tikt iekšā. Citādi sajukšu prātā.
Sieviete ieklausījās Kasperā. Viņš juta, kā ceļgali vieglītēm sitas viens pret otru.
- Droši vien tā ir taisnība, viņa sacīja. Ka tu sajuksi prātā. Ja netiksi tam klāt.
Viņa aizvēra durvis, viņi devās uz izeju. Viņš ļāvās atkritienam. Viņš bija bezmaz pamiris aiz dusmām. Viņa bija kristiete. Un nebija dāvājusi viņam ij ne žēlsirdīgu vārdu. Ij ne svētību. Ij ne bučiņu uz vaiga.
Tikpat viņš bija spiests klausīties viņas ķermenī. Viņa staigāja tā, kā Jekaterina Gordejeva bija dejojusi. Ar padsmitnieces prieku par kustību. Lielajā Valsts cirkā viņa bija piedalījusies vienā ledus numurā, abas sezonas, ko viņš aizvadīja Maskavā. Tomēr pretī esošajai sievietei piemita citāds plūdums. Itin kā viņa būtu apmetusies nevis tieši ķermenī, bet tam apkārt. Visu mūžu viņš bija ieklausījies ķermeņos, nekad nebija dzirdējis neko tamlīdzīgu.
- Afrikāniete, viņš ieminējās. Viņa man piedraudēja. Lai es turos pa gabalu.
- Es tā esmu sapratusi, ka gan cirka, gan teātra pasaulē proves ir parasta lieta. Lai atrastu tos, kuriem ir nopietni nolūki.
Viņš apstājās. Ķermeni bija pārņēmis spelgonis. Tik un tā viņš panāca murrājošu balsi kā Siāmas kaķim.
- Lai būtu par abati, viņš sacīja, laikam vajadzīga ļoti augsta līmeņa uzticamība.
Viņa pagriezās pret Kasperu. Viņš bija sēdējis Dienvideiropas kafejnīcās un klausījies garāmejošajās mūķenēs. Gandrīz visām bija papilnam Monteverdi no pakauša un lejup līdz sirdij. Bet no turienes uz leju viss bija sažmiegts. Viņam pretī esošā sieviete bija citāds fenomens.
- Ideālā gadījumā, viņa atbildēja, Realitātē mēs visi esam sīki cilvēciņi.
- Tad man būs jālūdz tas rakstveidā, viņš sacīja. Viss. Par bīskapu un patriarhu. Un par aizlūgumu un pieciem miljoniem.
Viņi bija atgriezušies stūra istabā, viņa rakstīja raiti un koncentrēti, iegāja blakus telpā, iedūcās kopējamais aparāts, viņa atgriezās, iedeva viņam dokumentu, viņš izlasīja un parakstījās. Viņam mūžā bija bijis daudz līgumu, bet šāds neviens.
- Vai tu man uzticies? viņa jautāja.
Viņš palocīja galvu.
Viņa pieturēja durvis. Pasniedza viņam roku. Viņš to satvēra. Abi palika stāvam durvju ailē.
Skaņas ap viņiem sāka mainīties. Vispirms tās kļuva dzidrākas. Viņš dzirdēja savējo ķermeni, sievietes ķermeni. Viņš piefiksēja tik tikko saklausāmos standby režīmā ieslēgto elektroierīču čukstus. Viņš dzirdēja ēku, mūžīgo, minimālo akmeņu un betona nosēšanos. Aizmigušu cilvēku vibrāciju.
Viņš dzirdēja, kā skaņas harmonizējas. Iekrīt kopējā skaņkārtā. Viņš bija liecinieks kaut kāda veida orķestrācijai.
Viņš vairs nespēja saklausīt sievietes pamattoni. Viņš lūkojās uz abati. Viņa bija kļuvusi bezkrāsaina. Viņš apzinājās, ka viņi stāv taisni kā sveces un ceļo kopā — caur visiem pūšamajiem iemušiem un skaņas kastēm iekšup uz turieni, kur viņš allaž bija gribējis nokļūt, iekšup uz klusumu.
Ilgas un šausmas manifestējis vienlaikus, kā bungu rīboņa. Daudz netrūka, lai viņš iekliegtos. Tai pašā mirklī šī parādība bija izgaisusi.