Šīs emocijas izlika viņas būtību kā uz delnas, Kaspers saklausīja sievieti. Viņai piemita skaistas īpašības. Ļoti dāniskas. Kristīgas. Sociāldemokrātiskas. Naids pret ekonomisku nevīžību. Pret pārmērībām. Negausīgu patēriņu. Visticamāk, viņa pabeigusi politoloģijas maģistrantūru bez kredītiem. Viņai jau bija pensijas uzkrājums. Bruņinieka krusts, vēl nesasniegušai četrdesmit gadu vecumu. Uz darbu brauca ar divriteni. Tas bija aizkustinoši. Viņš juta simtprocentīgas simpātijas. Ideāla rakstura struktūra. Kādu viņš būtu vēlējies sasniegt pats.
Mērks ignorēja sievieti. Viņš bija koncentrējies uz Kasperu.
- Reku, Jansonam kabatā ir apcietināšanas orderis, viņš sacīja. Viņi var tūdaļ pat aizvest tevi uz lidostu. Nobraukt līkumu gar sienaugšu. Lai var paķert zobu birsti un pasi. Un aidā!
Pārējo skaņa noklusa. Kora zēni un policisti bija bijuši tikai dekorācijas. Sieviete bija spēlējusi kadences. Bet partitūra visu laiku bija bijusi rokā Merkam.
- Varbūt mums ir vēl kāda iespēja, ministrijas ierēdnis bilda.
- Runā, ka tu esot cilvēks, pie kura ļaudis atgriežas vēl un vēl. Tev ir bijusi audzēkne vārdā Klāra Marija. Mēs iedomājāmies, ka viņa varbūt ir nākusi atkal.
Telpa sagriezās Kaspera acu priekšā. Kā iztaisnojoties pēc trīskārša kūleņa uz priekšu. Nekādu iespēju orientēties telpā priekšējo pārmetienu laikā.
- Bērni un pieaugušie, viņš atbildēja, atgriežas pie manis ordām vien. Bet konkrētie vārdi…
Viņš atgāzās krēslā, atpakaļ bezizejas stāvoklī. Spiediens telpā bija ļoti liels. Pēc brītiņa kaut kas šķīdīs. Viņš cerēja, ka tas nebūs viņš. Kaspers manīja, kā lūgšana sāk skaitīties pati no sevis.
Šoreiz paklupa sieviete.
- Septiņpadsmit tūkstošu! viņa izsaucās. Par apģērba kārtu!
Viņa lūgšana bija uzklausīta. Viņas atkailināšanās bija minimāla. Bet ar to pietiks.
Viņa pirksti saslēdzās ap žaketes piedurknēm. Drēbnieka šūtas žaketes piedurknēm pogas ir pie plaukstas locītavas. Fabrikas uzvalkiem ir dekoratīvās pogas.
- Trīsdesmit četri tūkstoši, viņš maigi iebilda. Tie septiņpadsmit tūkstoši bija par audumu. Casero. Šūšana maksāja vēl septiņpadsmit tūkstošus.
Pirmītējais mulsums viņas sistēmā pieauga. Pagaidām vēl savaldāms.
Kaspers pamāja ar galvu uz Merka, policistu un abu zēnu pusi. Viņš pirmoreiz uzķēra viņas skatienu.
- Vai viņi var bridi iziet laukā?
- Viņi ir šeit, lai cita starpā garantētu uzaicinātās personas tiesisko drošību.
Viņas balss bija bez skaņas.
- Runa ir par tevi un mani, Asta!
Nodaļas priekšniece nepakustējās.
- Tev nevajadzēja teikt par tām drēbēm. Tikai bankām, kredītiestādēm un uzņēmumiem ir pienākums ziņot par kredītiem un procentu maksājumiem. Tagad viņi to zina.
Visi kabinetā bija apklusuši.
- Tā ir dubultspēle, Kaspers turpināja. Visas šīs pazemojošās tikšanās. Kad mēs nevaram viens otram pieskarties. Es nevaru to izturēt. Es vairs neesmu tik stiprs.
- Tas ir pilnīgs absurds, sieviete bilda.
- Asta, tev jālūdz, lai tevi atstādina no šīs lietas.
Viņa paskatījās uz Merku.
- Es noorganizēju viņa izsekošanu, viņa sacīja. Ziņojums tiks nosūtīts. Es nesapratu, kāpēc jūs viņu neaizturat. Es nesapratu, kāpēc mums neizpauž informāciju. Kāds ir paņēmis viņu savā aizbildniecībā.
Viņa vairs nevaldīja pār savu balsi.
- Tāpēc mēs zinājām par tām drēbēm. Bet es nekad neesmu viņu satikusi privāti. Nekad.
Kaspers iztēlojās viņas smaržu. Kurā bija noģiedama stepes dzīve. Sajaukta ar taigas savvaļas zālītēm.
- Es esmu izlēmis, viņš teica. Tu uzrakstīsi atlūgumu. Mēs iestudēsim numuru. Tu nometīsi piecpadsmit kilogramus. Un arēnā iznāksi tīkliņveida triko.
Viņš uzlika savu plaukstu uz viņējās.
- Mēs apprecēsimies, viņš turpināja. Manēžā. Kā Diāna un Mareks.
Viņa palika sēžam paralizēta. Tad atrāva roku pie sevis. Kā no putnu zirnekļa.
Viņa piecēlās no krēsla, apgāja ap galdu un devās uz viņa pusi. Ar atlēta fizisko pārliecinātību, ber bez skaidra motīva. Varbūt viņa gribēja izraidīt Kasperu laukā. Varbūt viņa gribēja viņu apklusināt. Varbūt viņa vienkārši gribēja dot dusmām vaļu.
Viņai būtu vajadzējis palikt sēžam. No brīža, kad viņa piecēlās, viņai nebija nekādu izredžu.
Mirklī, kad sieviete nonāca pie Kaspera krēsla, tas apgāzās uz aizmuguri. Pārējiem klātesošajiem izskatījās, ka viņa apmet Kasperu riņķī. Tikai viņi abi zināja, ka viņa pat nepaguva pieskarties viņam.
Viņš noripoja uz grīdas.
- Asta! viņš izsaucās. Bez vardarbības!
Sieviete atradās kustībā, mēģināja izvairīties no viņa, neizdevās. Viņa ķermenis tika aizlidināts pa grīdu, skatītājiem šķita, ka viņa ir viņam iespērusi. Viņš ripojot uzgrūdās divritenim, tas uzgāzās viņam virsū. Asta ķēra pēc tā. Izskatījās, it kā viņa paceltu Kasperu no grīdas un triektu pret stenderi.
Viņa atrāva vaļā durvis. Varbūt viņa gribēja tikt ārā, varbūt pasaukt palīgus, patlaban izskatījās, it kā viņa izlidinātu Kasperu cauri priekštelpai. Viņa metās viņam pakaļ. Centās satvert viņa roku. Viņš nomēroja durvis un ietriecās vispirms vienās, pēc tam otrās.
Tās atvērās. Iznāca divi vīrieši. Vairāki cilvēki no citiem kabinetiem. Šurp steidzās arī Ole Miedziņš.
Kaspers piecēlās kājās. Sakārtoja uzvalku. Izvilka no kabatas atslēgas, vienu nokabināja no saišķa, nometa zemē sievietei pie kājām.
- Te būs, viņš teica, tava dzīvokļa atslēga.
Viņa manīja sev pievērstos kolēģu skatienus. Tad viņa metās Kasperam virsū.
Sieviete netika līdz viņam. Vecākais mūks bija saķēris viņu aiz vienas rokas, Mērks aiz otras.
Kaspers kāpās atpakaļ uz durvīm, kas veda uz kāpņu laukumu.
- Lai vai kā tur būtu, Asta, viņš sacīja, manu ķermeni tu nevari ieķīlāt.
Izeja uz kāpnēm bija caur rūdīta stikla starpsienu, kurā bija durvis, blakus būrim. Ole Miedziņš bija atstājis tās vaļā, viņš bija izgājis līdzi kāpņu laukumā.
Kaspers mēģināja sataustīt kabatā kādu papīra gabalu, viņam patrāpījās simt kronu banknote. Atspiedis to pret stiklu, viņš rakstīja: "Man tagad ir slepens numurs. Esmu nomainījis atslēgu. Gredzenu aizsūtīšu atpakaļ. Liec mani mierā! Kaspers"
- Tas ir Astai, viņš teica. Es lieku punktu. Kā sauc šo bodīti?
- H nodaļa.
Pie durvīm nekādas plāksnes nebija. Viņš pasniedza naudaszīmi zēnam. Viņam vēl nebija trīsdesmit. Kaspers ar skumjām iedomājās par ciešanām, kas gaida tik jaunu cilvēku. Un viņus jau nevar sagatavot. Nevar viņiem neko aiztaupīt. Var vienīgi mēģināt, saudzīgi un kā garāmejot, ļaut viņiem nojaust paša rūgto pieredzi.
Nekas neilgst mūžīgi, viņš bilda. Pat priekšnieces mīlestība ne.
Kampmansgāde bija bālpelēka no sala. Bet, izgājušam uz ietves, pār viņu krita spoža saules gaisma. Pasaule uzsmaidīja viņam. Viņš bija iepilinājis dzidra ūdens lāsi grūtsirdības saindētajā akā, tādējādi pārvērzdams to par dziedinošu avotu. Kā Maksims Gorkijs tik trāpīgi bija rakstījis par izcilo dresētāju un klaunu Anatoliju Anatoļjeviču Durovu.
Viņš gribēja mesties skriešus, bet tik tikko nepakrita. Viņš nebija ēdis divdesmit četras stundas. Fārimagsgādes stūrī atradās kioska un loterijas biļešu tirgotavas apvienojums, viņš ieklupa pa durvīm.
Pastarpu pornožurnāliem, kas plauktos bija izkārtoti kāršu vēdeklī, viņš varēja paturēt acīs ielu, tā bija tukša.