Viņš atspiedās pret sienu. Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja parunāt.
- Gads ir ilgs laiks, viņš sacīja. Jūs varat būt aizmirsušas par šo līgumu.
- Var arī gadīties, ka mēs to atceramies, viņa atteica.
- Var gadīties, ka jūs kļūdījāties. Neviens bērnus nevajā. Toties es būšu izpostījis savu dzīvi.
- Dižajiem, viņa sacīja, vīriešiem un sievietēm raksturīgi bijis tas, ka izšķirīgajā brīdī viņi bija gatavi ruletē visu likt uz vienu skaitli. Uz Pestītāja skaitli. Un bez garantijas, ka tas uzkritīs.
Apkārtne sagriezās Kasperam gar acīm, kā karuselis, klostera karuselis.
- Tas būs garš gads, viņš minēja. Un ne tas vieglākais manā mūžā. Vai tev ir kāds padoms?
Sieviete paraudzījās uz Kasperu.
- Vai esi kādreiz mēģinājis lūgties?
- Es esmu pieprasījis. Tikpat kā visu mūžu.
- Tāpēc arī nekur tālāk neesi ticis.
Niknums atkal aizrāva viņam elpu.
Skaņa ieņēma "Goldberga variāciju" ārijas formu. Ģimenisku. Kaspers sajuta, ka viņš viņai patīk. Kā bija paticis tikai nedaudziem, iespējams, ļoti nedaudziem. Tieši to viņš bija sajutis arī ar Klāru Mariju. Ar Stīni. Ka tas ir cilvēks, kas spēj paciest troksni, kas nāk no viņa sistēmas. Un ne tikai paciest.
Mīlestība padara cilvēkus līdzvērtīgus. Vienu mirkli viņi abi bija absolūti vienā līmenī.
- Kuru lai es lūdzos? viņš sacīja. Kurš var pateikt, ka tur, laukā, kāds ir? Kurš var pateikt, ka Visums nav tikai viena liela leijerkaste?
- Varbūt nav nepieciešams lūgties kādu. Senās tuksnešu mātes sacīja, ka Dievam nav formas, krāsas un satura. Varbūt lūgšanas nemaz nenozīmē lūgties kādu. Varbūt tas ir aktīvs veids, kā padoties. Varbūt tev ir vajadzīgs tieši tas — padoties, nenoejot dibenā.
Viņa atvēra durvis.
- Teksts principā varētu būt jebkāds, viņa teica, ja vien tas uzrunā sirdi. Piemēram, ņemts no Baha kantātēm.
Viņš nomanīja kustību, viņam aiz muguras stāvēja afrikāniete.
Viņa pavadīja Kasperu laukā un atvēra viņam vārtus. Tur viņš pagriezās un nopētīja ēku.
- Viesu spārns, afrikāniete sacīja.
Ēkai bija trīs stāvi, viņš saskaitīja katrā stāvā septiņas loga ailes, pie katras pa nelielam balkonam.
- Viesmīlīgi, viņš noteica.
- Philoxenia. Mīlestībā pret svešinieku pastāv mīlestība pret Kristu.
Viņš sāka iet uz Frederiksdālsvejas pusi. Afrikāniete stāvēja un noskatījās viņam pakaļ pa atvērtajiem vārtiem.
Viņš uztvēra viņas skanējumu, viņas reakciju uz Kasperu. Redzētais lika viņai skanēt kā cilvēkam, kas stāv pie ruletes, pēc rien ne va plus, un lēš savas izredzes, un zina — tā kā šī ir rulete, tās jebkurā gadījumā ir zemākas par piecdesmit procentiem.
Vai arī tās bija iedomas, it īpaši mēness izgaismotās sala naktīs pasaule viegli pārvēršas par ekrānu, uz kura ikviens no mums projicē savu paša mājas video. Kaspers piegāja pie mašīnas, viņš vienmēr bija izjutis mašīnu kā atrautu, tomēr pilnīgi drošu dzīvojamās istabas daļu, kurā ir divi klubkrēsli un dīvāns.
Bet pat tad, kad viņš bija ticis līdz Klampenborgai un sasildījies, un uz ceļiem bija citi naktsputni, viņš joprojām — no sēdekļiem un motora, un virsbūves, un satiksmes, un priekšpilsētām viņam apkārt — dzirdēja pagalam vienkāršo un reizē neaptverami sarežģīto tēmu no "Goldberga variācijām". Tādu, kāda tā ieskanas, kad variācijas jau brītiņu ir ilgušas un parādās sajūta, ka nu vairs nevar tikt vaļā, nu Bahs ir sagrābis ciet, nu tu esi spiests turpināt, lai vai kur tas tevi aizvestu.
TREŠĀ DAĻA
1
Copenhagen Dolce Vita atradās beletāžas stāvā ar skatu uz turieni, kur bija bijis Kongensnītorva laukums.
Kaspers nekad nebija šaubījies par to, ka garīgas ilgas un ēdiens sader kopā un ka būtībā pastāv divi stila paveidi — ir iespējams vai nu badoties vai pierīties virzībā uz Paradīzi.
Lielajās reliģiskajās tradīcijās abas galējības bija izkoptas līdz perfekcijai. Senie tuksneša tēvi un mātes periodiski bija izskatījušies tā, it kā staigātu, skeletu uzvilkuši uz drēbēm, taoisti bija sacījuši — "iztukšo prātu un piepildi māgu", un vairākas tibetiešu Dzogčena un Mahamudras stāvzvaigznes pēc skata līdzinājās Gardēžu biedrības valdes locekļiem. Buda bija piedāvājis potenciālu ceļu starp abām galējībām, tieši to, šovakar un daudzkārt iepriekš, Kaspers meklēja te, kur viņš nu sēdēja, pie Bobeha I.eisemēra, kur ēdiens bija kā sendienu cirks, spirituālisma piesātināts, šokējošs un uz robežas starp ekvilibristiku un bezatbildību.
Tik un tā kāds punkts pa vidu starp sirdi un saules pinumu neatslāba, un šajā dzīvē arī neatslābs. Tas punkts, kurš zina — ja esi dzimis čigāns, tad tādā apkārtnē kā šī, kur visapkārt ir zelts un sudrabs, un damasts, un ikgadējie ienākumi, kuri nav pat ne tuvu tik zemi kā miljons, tu visdrīzāk esi ienācis kļūdas pēc.
Un tomēr viņš bija turpinājis atgriezties. Tāpēc ka ēdiens bija tāds, kāds tas bija. Tam, kurš meklē visaugstāko, neviens ceļš nedrīkst palikt neizmēģināts. Un tāpēc ka šefpavārā Kaspers aizvien bija saklausījis sevi — strādniekpuiku, kas dzimis, lai taisītu kumēdiņus tirgus laukumā, un kam atlikusī dzīve būs jāvelta tam, lai mēģinātu saprast, kāpēc liktenis ietērpis viņu baltā formastērpā un pavāra cepurē un padarījis viņu par augstāko aprindu mīluli, un nolicis viņu kā sava veida virspriesteri ēdienu altāra priekšā.
Kaspers nolūkojās uz ūdeni.
Viņš bija pamodies divas stundas iepriekš, apkārt valdīja piķa melna tumsa.
Viņš norāpās no bēniņiem un nostājās pie dzīvojamā vagona, tajā neviena nebija. Viņš gribēja iet iekšā, uz roktura bija tērauda stieple, viņš uzšķīla sērkociņu, uz stieples bija plomba ar spiedogu "Kopenhāgenas policija".
Viņš uzlauza plombu. Vagoniņā uzšķīla vēl vienu sērkociņu. Viņi bija aiz sevis visu savākuši. Gluži kā tad, ja balzamēts līķis, no ārpuses tas izskatās labi, bet iekšā vairs nekā nav. Viņa vijoles nebija, plakanais seifs bija vaļā, viņa papīru nebija. "Klavieru grāmatiņa" vairs nestāvēja plauktā.
Bet viņa drēbes bija turpat. Viņš savāca uzvalku, kurpes, dvieli un tualetes piederumus. Noplēsa gabaliņu no kartona vākiem, kas ietvēra Karla Nilsena bērnību Fīnas salā. Nodzēsa gaismu, izgāja laukā, ieķīlēja kartona gabaliņu ceļgala augstumā. Cik labi mācēdams, salika kopā abas plombas puses.
Tualetes ēkā viņš iegāja dušā un noskuvās, vispirms ar elektrisko, tad ar žiletes skuvekli. Seju, kas noraudzījās uz viņu no spoguļa, bija skāris vecums un pilnais grims, kas trīsdesmit gados uzklāts piecus līdz septiņus tūkstošus reižu.
Reiz Stīne bija stāvējusi viņam aiz muguras. Apskāvusi viņa seju. Apskatījusi viņu spogulī.
Kaut kas no Pestītāja, viņa sacīja. Kaut kas no Ieķīlātā kalpa zēna.
Kaut kas no Grāfa Danilo "Jautrajā atraitnē".
Viņš labprāt būtu atvadījies no Dafija, bet risks bija pārāk liels. Ja policisti viņu gaida, tie gaidīs pie vārtiem. Viņš iegāja stallī.
Griestu spuldze dega, viņš paņēma pāris ābolu no kastes un nostājās pie Roselilas steliņģa. Ķēve mazliet palēca viņam pretī, kā maza meitene, kas grib spēlēties. Viņš aplika rokas viņai ap kaklu. Pēc divām nedēļām viņa būs iemidzināta.
Kaut kur ārpus gaismas loka sakustējās kaut kas, kas nebija zirgs.
Kaspers atrāva vaļā steliņģa dubulto aizšaujamo bultu. Viņš izspers durvis, iedūksies kā meža lapsene, un viņi dabūs Roselilu sev ģīmī kā sešsimrkilogramīgu šāviņu.