No tumsas iznāca Dafijs. Viņš būs stāvējis ļoti klusu.
Dafijs pienāca pie steliņģa. Aizbīdīja bultu vietā. Uz šķērskoka Kaspera priekšā viņš nolika vijoli, dokumentus, "Klavieru grāmatiņu".
- Es uzvilku mugurā lielu mēteli. Un iegāju viņiem līdzi vagoniņā. Šis ir tas, ko pietika laika paglābt.
Pārvaldniekam viena roka pameta šķērsi. Izgaisa skatienam. Atgriezās ar ābolu.
- Spriedums, Kaspers ierunājās, toreiz, par ko tas bija?
- Par trim miljoniem Nīdāla veikalā. Darba laikā.
Kaspers bija mēģinājis Stīnei uzdāvināt Markusa Nīdāla taisītu gredzenu, viņa bija atraidījusi; panākt, lai viņa pieņem dāvanas, bija bijis grūti vai neiespējami. Tomēr veikala apmeklējums bija krāšņs. Veikals atradās Nīestergādē. Pie durvīm stāvēja divi sargi. Rotaslietas un pulksteņi gulēja necauršaujama stikla šķirstos, gaidīdami, kad varēs nogrimt ugunsdrošajos seifos zem grīdas, tiklīdz kāds kaut vai pagrabinās turzu ar karamelēm.
- Un arods? Kaspers vaicāja. Kurš tev bija jāpamet? Kas tas bija?
- Es biju Borasa skolnieks.
Borass bija bijis eleganto zagļu Johans Sebastians Bahs. Viņam bija viens skolnieks, apustulis, dharmas mantinieks. Kaut kas sarosījās Kaspera atmiņā. Mantinieks bija sācis apgūt mantojumu. Un tad piepeši viņš bija pazudis.
Kaspers atvēra futrāli, vijole bija neskarta.
- Kā vārdā šādi riskēt?
Pārvaldnieks apstājās durvīs. Viņš nolūkojās uz stalli.
- Viņi tiks ganībās, Dafijs sacīja. Es viņus šorīt nopirku. Par summu, ko būtu maksājušas lopkautuves un jāšanas skolas, atskaitot veterinārārsta rēķinu. Pirms Borass nomira, mums ar viņu bija dažas sarunas. Es jutos tā, ka viņš man atstāj savu testamentu. Tas, ka es atpirku zirgus, sākās jau toreiz. Es nevarēju savilkt galus kopā, ar mācekļa algu. Viņš sacīja: "Tev ir jāsasparojas, Dafij, dzīve nav nekāda lūgšanu sapulce."
- Skaisti, Kaspers atteica, tu esi paveicis žēlsirdības darbu. Bet arī man bērnībā bijušas traumas, man ir grūti jebko pieņemt, vienmēr kaut kas ir pierakstīts sīkā šriftā, kas tas varētu būt šajā gadījumā?
Viņš runāja tukšai durvju ailei — un zirgam. Dafijs jau bija prom.
Viņš nolūkojās uz ūdeni. Viņam priekšā pletās nepārtraukts ūdens klājs, no turienes, kur bija atradies apstādījumu loks, līdz Nacionālajai bankai.
Jātnieka piemineklis bija aizvākts. Uz ietves pirms nožogojuma kamerorķestris spēlēja apetītelīgus kumosiņus no Brandenburgas koncertiem, ieskandinot Kopenhāgenas pilsētas pavasara un vasaras izklaides pasākumus. Ap mūziķiem cilvēki straumēm plūda iekšā nakts dzīvē, it kā viņiem būtu misija un virziens esamībā.
Viņš aizvēra acis un ieklausījās mūzikā. Telpā ap sevi. Zem virskārtas bija tik daudz baiļu, ka ar tām pietiktu neirožu klīnikas atvēršanai.
Viņš atvēra acis un nolūkojās uz ūdens klāju. Tas neatgādināja pasaules bojāeju, Pompejus, Santorini, grēku plūdus. Tas būtu varējis būt dabisks ezers. Ļoti liela ūdens avārija.
Pilsētas bailes bija pastāvējušas arī pirms zemestrīcēm, viņš šīs bailes bija dzirdējis kopš bērnības, kopš nelaimes gadījuma, kopš brīža, kad viņam bija saasinājusies dzirde, tās bija senas paziņas. No nāves gadījumiem, no nopietnām nelaimēm manēžā, no sevis paša. Bail bija ne tik daudz no pašām katastrofām, bet no tā, kas pavērās aiz tām. Traģiskie notikumi bija durvis, kuras veda uz atskārtu, ka mums katram savs laiks ir nomērīts un viss, ko svarīgi satvert ciet — dzīvība, laime, nāve, mīlestība, iedvesma — ir absolūti ārpus mūsu varas.
Viņš samanīja pēkšņas dusmas uz Mūsu TevsMāmiņu. Cilvēki viņam apkārt būtu varējuši būt laimīgi. Viņš pats būtu varējis būt laimīgs. Pie Leisemēra viņi visi būtu varējuši justies kā absolūtie monarhi. Vai vēl labāk, kā dievi, jo pēc tam, kad tu biji ēdis un dzēris, un baudījis karalisku apkalpošanu, pagaisa trauki, pagaisa sulaiņi, pagaisa visa feodālā ilūzija, un tu atradies laukā, brīvajā un bezatbildīgajā Kopenhāgenas naktī.
Tā vietā pastāvēja dabas katastrofas. Vardarbība pret bērniem. Nolaupīšanas. Vientulība. Savstarpēji mīlošu cilvēku atšķirtība.
Dusmas turpināja kāpt. Dusmojoties uz Dievu, problēma ir tā, ka nav iespējams vērsties ar sūdzību pie augstākas instances.
Viņš pagrieza krēslu un mēģināja tikt vaļā gan no šīs telpas, gan skata pa logu. Tas situāciju padarīja tikai ļaunāku. Pāri cinka letei, kas atdalīja virtuvi no restorāna, viņš ieraudzīja Leisemēru.
Kad Kaspers pameta Dāniju iepriekšējo reizi, domādams, ka uz visiem laikiem, viņš tieši šeit, pa daļai nevilšus, bija atstājis lielu nesamaksātu rēķinu. Viņš bija dzīvojis pārliecībā, ka tas būs norakstīts. Leisemēram pāraugot restorānu un iedzīvojoties baltā kreklā ar kaklasaiti un direktora krēslā. Tā vietā viņš tagad stāvēja pieliecies pie konvekcijas krāsns, spēcīgs un rupjš kā lopkopis. Kā Eli Benneveiss, kurš arī nekad neiemācījās palikt savā kabinetā. Bet bija turpinājis vandīties pa staļļiem.
Kaspers sadzirdēja skaņu, ko atcerējās, bet nespēja identificēt. Tālākajā restorāna galā sēdēja kāda dāma un kāds kungs, sieviete — ar muguru pret Kasperu, viņš pievilka skaņu tuvāk. Tā bija Strandvejenas aristokrāte. Tikai tagad Mūsu TēvsMāmiņa vai liktenis, vai kosmētikas industrija bija piešķīrusi viņai garus melnus matus un stilīgu bikškostlmu. Viņa sēdēja ar muguru, viņai pretī esošais vīrietis bija par desmit gadiem jaunāks nekā viņa un pusotru metru platiem pleciem, viņa skaņa bija neērtības pilna, itin kā viņš nebūtu radis ieturēties vietā, kur, lai paēstu, jāmaksā no piecsimt kronām uz augšu.
Tuvojās deviņdesmit kilogrami soļu. Kasperam priekšā tika noliktas divas šampanieša glāzes, vienā ielija dzēriens, viņš ieklausījās burbuļu polifonijā, tas bija Krug.
Viņš pacēla acis uz pilnīgi pliko pauri un ievaskotajām Ūsiņam, kā Gurdžijevam, tas bija I.eisemērs.
- Esmu atnācis, lai samaksātu par visu, Kaspers teica.
Šefpavārs ļāva prāvajai lāsveida pudelei ieslīdēt ledus traukā.
Tad viņš aizgriezās.
Kaspers panāca viņu vienā kustībā. Šefpavārs būtu aizgājis, bet viņa kreisā pēda bija aizķērusies aiz āķa, šis āķis bija Kaspera kreisā pēda. Leisemērs sāka krist. Lai apturētu kritienu, viņš gribēja pakustināt labo kāju, arī tā bija aizķērusies aiz āķa, ko veidoja Kaspera labā pēda.
Kritiens būtu bijis smags, bet Kaspers izslīdēja no krēsla, noķēra masīvo augumu un pievilka sev klāt.
- Tu šodien neesi darbā. Tev ir brīvdiena. Es pajautāju, kad rezervēju galdiņu.
Viņi pazina viens otru divdesmit piecus gadus, vienmēr viņu starpā bija valdījusi savstarpēja cieņa, sirsnība un pieklājība. Nu piepeši pieklājības vairs nebija. Tas ir viens no klauna uzdevumiem. Atsvabināt arī tagadnes tumšās puses
- Es gribēju pats būt te. Ar gaļas cirvi. Lai redzētu, vai tu samaksāsi par visu.
- Es nenosaucu savu vārdu.
Leisemērs atraisījās vaļā. Viņi stāvēja pavisam cieši līdzās.
- Policija, šefpavārs klusām sacīja. Gaida tevi laukā. Viņi paņems tevi ciet, kad iesi projām. Viņi grib redzēt, ar ko tu satiksies.
Kasperam pēkšņi ienāca prātā, ka Gurdžijevs kaut kur rakstījis, kā viņš piedalījies Lieldienu mielastā. Būdams inkarnējies Jūdasā.
- Tātad tu par mani ziņoji.
Uz gludi skūtajiem vaigiem Kaspera priekšā iedegās divi sarkani plankumi, kā brīdinājuma lampas. Leisemērs satvēra viņu aiz žaketes atloka, šefpavāra rokas bija tik lielas un resnas kā amerikāņu picas.