Viņš pamāja ar galvu. Viņš bija Stīnei kalibrējis četrsimt ģeofonus, pēc dzirdes. Tie bija smalkjūtīgi mikrofoni, paredzēti iegremdēšanai zemē. Viņš sajuta sirdī ielīstam prieku par to, ka viņa atzina vismaz šo nelielo pagātnes gabaliņu.
- Ta pati procedūra, ko izmantoja, reģistrējot Silkeborgas anomāliju 2004. gadā. Dažādos nogulu slāņos skaņas viļņiem ir atšķirīgs izplatīšanās ātrums. Kaļķī nebija nekādu alu. Tas nebija sagruvums.
- Kas tad?
Viņa neatbildēja. Tikai skatījās uz Kasperu. Viņa gribēja viņam kaut ko pavēstīt. Viņš to neuztvēra. Tomēr īsu mirkli viņa bija noņēmusi aizsardzības blokus.
Viņš nostiepa pasta kvīti pirkstos. Viņa lēnām izlasīja to. Izlasīja pati savu vārdu. Bērna rokrakstu. Bet tikpat personisku, ļoti skaidri salasāmu.
- Klāra Marija, viņš sacīja. Audzēkne, deviņus gadus veca meitene, uzradās pirms gada, tagad viņa ir nolaupīta. Man bija īsa tikšanās ar viņu. Viņa man iedeva šo te.
Stīncs seja bija kvēlojusi. No daudz ārā pavadīta laika. No uzbudinājuma. Nu krāsa bija aizplūdusi prom. Stīne slējās kājās.
Viņš satvēra viņu aiz plaukstas locītavas.
- Tas ir bērns, viņš teica. Viņa ir dzīvības briesmās. Ko viņa aizsūtīja tev?
Viņa gribēja atvilkt roku, viņš satvēra to ciešāk.
Pie durvīm bija manāma kustība, to radīja viens no diviem mūkiem un vēl viens vīrietis civilā. Sieviete ar tumšajiem matiem un viņai pretī sēdošais vīrietis bija piecēlušies kājās. Šāda sinhronitāte nodrošināja viņiem darbu policijā.
Nekādas izejas. Bija Lieldienas. Kaspers domāja par Pestītāju. Arī Viņam piektdienas vakarā nebija bijis pārlieku jautri. Tik un tā Viņš bija mēģinājis vēl un vēl.
Kaspers pacēla balsi.
- Es esmu mocījies, viņš sacīja. Esmu neizsakāmi mocījies visus šos gadus.
Viņa izņēma šampanieša pudeli no ledus spaiņa, turēdama to kā žongliera vāli. Pie vainas bija viņa satvēriens ap viņas plaukstas locītavu, fiziska spiediena nojausma, viņa nekad nebija varējusi to paciest. Viņš palaida Stīni vaļā.
- Es esmu mainījies, viņš teica. Esmu cits cilvēks. Piedzimis no jauna. Es nožēloju.
Viņa sāka griezties apkārt. Policisti nāca uz Kaspera pusi. Bija bezcerīgi mēģināt tikt viņiem garām.
- Es nevaru samaksāt, viņš paziņoja. Esmu galīgi tukšā.
Telpā bija izcila akustika. Mazliet pasausa, bet griesti bija
rievoti, pie augstām frekvencēm tie nodrošināja lielisku skaņas izplatīšanos, skaņa ir jāapmet augšpēdus, gludi griesti ir murgs. Tuvējie galdi bija pārstājuši ēst. Divi viesmīļi pamazām virzījās šurp.
Stīne mētājās šurpu turpu. Kā tīģeris menažērijas sprostā.
Viņš pacēla sadauzīto šampanieša glāzi. Tā bija pārvērtusies par žilešu vainagu uz kristāla kājiņas.
- Es negribu dzīvot bez tevis! viņš izsaucās. Es izdarīšu pašnāvību!
Restorānā bija cilvēki simt. L)a|a skaņas piekrita viņiem. Tik un tā patlaban vairākuma uzmanība bija pievērsta Kasperam. Trīs viesmīļi plus Leisemērs bija gandrīz tikuši līdz viņa galdam. Policisti bija apstājušies.
- Tad dari tā! viņa šņāca. Dari tā, velns lai parauj!
No šampanieša viņas glāzē uz galda pacēlās burbuļu mākonis. Viņš to nesaprata. Krug gatavošanā izmanto vairāk nekā piecdesmit procentus veca vīna. Tam nepiemita moderno šampaniešu trauksmainums. Glāze sāka dejot. Mazie šķīvīši pacēlās gaisā, to saturs atdalījās un lidinājās apkārt, gliemeži pētersīļu krēmā uz maziem, sablīvētiem medaljoniem no pavasara puraviem līdzīgas substances, dāņu omāri ar Serrano šķiņķi.
Tad sākās zemestrīce.
Trauki un glāzes tika aizslaucīti no galdiem. Cilvēki kliedza. Viens no lielajiem fasādes logiem saplaisāja, sašķīda, nogāzās uz grīdas kā pulverizēta stikla kaskāde.
Viņš nu bija uzmests uz galda. Telpā esošie cilvēki, kuri bija stāvējuši, tagad gulēja uz grīdas. Izņemot Stīni.
- Tā ir zīme, viņš sacīja. Ka mūsu likteņi sieti ciešām saitēm. Cilvēki vienmēr ir zemestrīcē saskatījuši zīmes.
Viņa nepiespiesti iztaisnojās. Mēģinādams viņai sekot, viņš nostieptos uz grīdas. Telpa sagriezās viņam acu priekšā.
- Tā ir karma, viņš turpināja. Mēs esam bijuši mīļākie kādā agrākā dzīvē.
Viņš tika sagrābts no aizmugures. Leisemērs un viesmīļi bija tikuši līdz viņam. Policisti vēl atradās četrrāpus. Ceļš uz ārdurvīm bija brīvs.
- Es gribu, lai mani aizved uz virtuvi, viņš kliedza, pie netīrajiem traukiem. Es palikšu, kamēr par visu būs samaksāts!
Leisemērs aplika viņam ap pleciem mēteli.
- Mums ir mašīnas, viņš atteica.
Kaspers tika aizvadīts uz ārdurvju pusi. Viņš manīja garderobē pavīdam Stīnes dūnu jaku. Viesmīļi sastājās lokā ap viņu. Leisemēra lūpas atradās pie viņa auss.
- Pusminūti, viņš dvesa. Es viņiem aizšķērsošu ceļu pusminūti. Un tu būsi gabalā.
Kaspers tika aizstumts garām Stīnes jakai. Tumšmatainā sieviete un vīrietis pūlējās tikt līdz viņam, garām apgāztiem krēsliem un panikā kritušiem apmeklētājiem. Viņš iebāza roku Stīnes kabatā, izvairīdamies jaku uzlūkot tieši. Vēl desmit sekundes. Un viņš būs gatavs.
- Jūs būsiet liecinieki, viņš kliedza. Manai mūža grēksūdzei. Šo sievieti. Kuras dzīvi es agrāk esmu izpostījis, es piespiedu ierasties uz šo tikšanos ar slepenu nodomu.
Leisemērs aizšāva roku priekšā viņa mutei. Delna smaržoja pēc ķiplokiem un salvijas.
- Es izvārīšu no tevis buljonu, šefpavārs dvesa.
Durvis atdarījās. Kaspera papēži atrāvās no zemes.
Viņi bija pielikuši spēku. Cilvēks, kurš nebija radis krist, būtu kaut ko salauzis. Kaspers nonāca uz ietves, apmetis kūleni uz priekšu. Cilvēki atbrīvoja vietu ap viņu.
Trīs divu vīru komandas virzījās uz viņa pusi. Atstarpju starp viņiem nebija.
Viņš norāva nost žaketi un kreklu, pūlis atkāpās no viņa, atspiežot atpakaļ civilā ģērbtos policistus. Līdz pusei kails un atplestām rokām viņš sāka virzīties sāniski gar sadauzīto restorāna logu. No iekšienes uz viņu blenza simt seju.
- Grēku izpirkšanas gājiens! viņš kliedza. Divsimt reižu apkārt restorānam! Es lūgtin izlūdzos abpusēju plaušu karsoni!
Viņš stāvēja orķestra priekšā. Uz viņa pusi panācās kārtības sargs formastērpā, nespēdams izšķirties, ko ķert, ko grābt, Kaspers izvilka no žaketes sauju naudaszīmju, mūziķu priekšā uzmeta tās gaisā, tās bija tūkstoškronu banknotes, tās noplivinājās zemē kā kastaņbrūnas dūjas. Ieraudzījis naudu, kārtības sargs apstājās.
Pie ietves apmales, ar skatu uz Hovedvagtsgādi, pieripoja taksometrs. Atvērās restorāna durvis. Stīne iznāca un iesēdās taksī. Kaspers pieskrēja pie mašīnas brīdī, kad durvis aizcirtās. Tas bija nepareizs virziens, uz policistu pusi. Bet viņš nespēja savaldīties.
Viņš piebungāja pie Stīnes durvīm. Logs nolaidās.
- Mēs apprecēsimies! viņš sacīja. -Šis ir bildinājums. Es esmu mainījis attieksmi. Es ilgojos pēc ģimenes. No visas sirds ilgojos.
Sitiens trāpīja viņam zem vaigu kaula. Tas nāca kā pārsteigums, viņš nebija redzējis, kā Stīne paceļ roku. Bet viņa vismaz bija nolikusi šampanieša pudeli.
- Atmosties! viņa teica.
Viņš pacēla pasta kvīti un turēja izstieptu viņai priekšā.
- Kas bija vēstulē? viņš jautāja.
Taksometrs atbrauca nost no apmales, uzņēma ātrumu un prom bija.
Kaspers izslējās. Cilvēki viņam apkārt vēl arvien bija paralizēti. Zemestrīces iespaidā. Tikko notikušā iespaidā. Viņš devās uz orķestra pusi.