Pie ietves apmales stāvēja sieviete. Aizmugurē esošā pūļa izspiesta priekšplānā. Viņa stāvēja ar divriteni. Tā bija nodaļas priekšniece Asta Borello.
Viņa nolūkojās uz Kaspera kailo ķermeņa augšdaļu. Kā uz poltergeistu.
Sastapt Astu Borello šeit bija izcila sinhronitāte. No tām, par kurām Jungs izteicies, ka tādas gadās tikai tiem, kas savā individuācijas procesā ir spēruši septiņjūdžu soli pretim nezināmajam.
Viņš ieklausījās sievietē. Varbūt viņa bija ceļā uz tikšanos ar draudzeni. Ceļā uz teātri. Viņa bija svārkos. Zeķbiksēs. Garos augstpapēžu ādas zābakos. Tik un tā viņa brauca ar riteni. Nav nekāda iemesla naudu izkaisīt vējā un varmācīgi mesties virsū ietaupījumiem. Lielās piektdienas vakarā.
- Asta! viņš sacīja. Vai kāda izpildu lieta ārpus biroja?
Viņa mēģināja tikt prom no Kaspera, neizdevās.
Viņš piegāja pie orķestra. Noliecās. Pacēla banknotes. Paņēma pusi nost. Katram mūziķim tāpat vēl palika pa taukšķim.
- Nodarbojoties ar labdarību, viņš sacīja, ir svarīgi nepārdozēt.
Tajā mirklī kolektīvā paralīze pagaisa. Cilvēki skriešus metās uz viņa pusi.
Ja skrējiens būtu noticis pa apgaismotu mākslīgā seguma piecsimt metru celiņu, Kasperu būtu noķēruši. Bet šī bija sprinta distance, pa melnu labirintu.
Viņš iegriezās pirmajos vaļējos vārtos, divi pavāri patlaban izkravāja divus Leisemēra katafalkus, ārējas kāpnes veda divus stāvus augšup uz zemas sētas mājas jumtu, pēc tam sekoja četrsimt metri augsta dzīvžoga virs dēļu sienas un atkritumu konteineriem, kas atdalīja Nīestergādes un Nīadelgādes dzīvojamo namu iekšpagalmus. Viņš šķērsoja Nīestergādi un Kēbmāgergādi, un tikai tad, kad bija ticis līdz vaļējiem laukumiem, kur skrejošu cilvēku varētu pamanīt, viņš pārgāja uz soļiem.
2
Virspusēji pilsēta izskatījās pēc sevis, ja neskaita televīzijas brigāžu kravas mikroautobusus pie viesnīcām, novietotus divās rindās paralēli ielas malai. Taču skaņas aina bija citāda. Sākumā viņam šķita, ka vainojams nožogojums. Ceļā uz restorānu viņš bija redzējis, ka iekšpilsēta nu ir satiksmei slēgta virzienā no nocietinājumiem uz centru, cauri tika vienīgi taksometri un autobusi, varbūt pastāvēja bažas par jaunām zemestrīcēm.
Viņš vienmēr bija mīlējis nedaudzās pilsētas, kurās nebija satiksmes, pirmkārt jau Venēciju. Tās varēja dzirdēt, cilvēku soļi un balsis uzdeva pilsētas ritmu. Tāpat bija tagad. Viņš devās pāri Grobredretorva laukumam, un pieci simti baložu pacēlās gaisā, viņu spārnu vēzieni sasvārstīja visu laukumu. Tas pats Rātslaukumā, nebija nevienas mašīnas, viņš nekad nebija dzirdējis Vesterbro apkaimi šādu, klusu un svinīgu.
Tad viņš manīja klusumu sakopojamies, skaņas sabiezējam, viņš saklausīja flautas tēmu, tā bija "Actus Tragicus", Baha vienīgā nāves mesa, varbūt tās bija iedomas, varbūt Bahs bija uzķēris kaut ko no tām skaņas dekorācijām, kas pavada ikvienu apokalipsi. Un tolaik viņam bija tikai divdesmit divi gadi.
Vesterbrogādes satiksme saslēdzās ap viņu. Viņš nogriezās kādā šķērsielā, kas veda uz veco šaušanas poligonu, viņš bija spiests sameklēt vietu, kur atpūsties, vidējās distances bija pašas ļaunākās, pēc četrsimt metriem anaerobās sprinta rezerves ir iztukšotas, un vēl ir palicis krietns gabals, viņa sirds darbojās pārāk ātri, lai lūgšana varētu tikt līdzi.
Kāda sieviete devās iekšā pa kāpņu telpas durvīm, viņš paguva aizkļūt līdz tām, pirms durvis aizvērās.
Kaspers palika stāvam, līdz sievietes soļi nonāca līdz dzīvoklim un aizcirtās durvis. Tad viņš kāpa augšup, lifta nebija, viņš pagāja garām sestajam stāvam un apsēdās uz kāpnēm pie veļas bēniņiem. Viņš ieslēdza gaismu un izvilka salocīto A4 lapu, kuru bija izķeksējis no Stīnes kabatas.
Tas bija fakss, parakstīts nesalasāmā gotiskā rokrakstā, ar atzīmēm Berlin un Europдisches Mediterranes Seismographisches Zentrum, viņš vēlējās, kaut prastu vācu valodu labāk, nekā tik, lai izburtos caur Baha kantāšu tekstiem, un to pašu ar mokām. Bet adrese bija salasāma, tur bija Stīnes vārds un divas pilsētas vietas. Viena bija viesnīca Scandinavia ar istabas numuru. Otra bija "5. pilons. Kopenhāgenas osta".
Viņš salocīja lapu un atlika atpakaļ. Ieklausījās namā zem sevis. Ģimenes dzīvju skaņā.
Viņš bija izdarījis pēdējo mēģinājumu izveidot īstas mājas. Tas bija noticis pusceļā, apmēram pusotru mēnesi pirms tam, kad Stīne pazuda. Ziemas naktī. Viņa bija gatavojusi viņam ēdienu. Viņš bija sēdējis un klausījies. Sajūta bija tāda, kā ieklausoties Mocarta "Adadžo si minorā" pauzēs. Mierpilna, meditatīva. Absolūti apmierinoša.
- Pie manis atnāca dziļi intuitīva apjausma, viņš bija sacījis. Pirms brītiņa. Tā noformējās skaniski. No iekšējām plāksnēm. Es gara acīm ieraudzīju, ka tu varētu uzteikt savu darbu.
Viņa apstājās.
- Situācija nav parasta, viņš turpināja. Tas nav parasta vīrieša parastais mēģinājums kontrolēt sievišķo. Runa ir par to, ka īsteni dižajiem — Grokam, Bēthovenam, Šūbertam — viņiem bija vajadzīgas sievietes, kas pilnībā attīstīja savu talantu rūpēties par otru. Arī Baham. Divas sievietes. Un Jēzum —Jaunava
Marija un Marija Magdalēna. Ja vīrietim ir mākslinieciska vai garīga misija, viņam vajadzīga absolūta sievietes atdevība.
Viņš bija izdarījis likmi. Bet tajā, lai iebāztu ķešā lielo laimestu, vienmēr ietilpst zināma gatavība riskēt.
Viņa bija vērīgi nopētījusi Kasperu.
- Tu tā domā, viņa sacīja. Deviņdesmit procenti tevis tā domā.
Viņa nolika nazi. Izslēdza plīti.
- Pie manis atnāca intuitīva apjausma, viņa paziņoja. Ka tu šovakar varēsi rīt sūdus.
Viņš piecēlās. Satvēra viņas plaukstu locītavas, saspieda. Viņas skanējums un skatiens pārvērtās. Viņš palaida Stīni vaļā. Viņa apgriezās un aizgāja.
Kaut kādā ziņā viņam bija skaidrs, ka tas ir beigu sākums.
Viņa pulss pamazām atgriezās ciešamā līmenī. Viņš dzirdēja balsis aiz mājas, pagalmā, tie bija bērni.
Nav sastopama neviena skaņa, kas būtu sarežģītāka un neizdibināmāka par cilvēka balsi. Individualizētāka. Parasti balss saites ir atslābinātas, pilna diapazona ietvaros. Bet tad, ja skaņu tomēr padod skaļāk, palielinās balss saišu garuma spriegums un internus aktivitāte, tādējādi radot reģistra lūzumu, tā jodelē tirolieši, tā džentlmeņi pie augļu letēm piedāvā pirkt banānus, tā klauni aizsniedz pēdējās rindas, tā bērni kliedz, tā Klāra Marija bija smējusies.
Tā bija bijusi viņa pēdējā uzstāšanās, nākamajā rītā viņam bija jāaizbrauc, atpakaļ uz Spāniju, atpakaļ pie sava ar Zilo dāmu noslēgtā līguma izpildes. Uz sava uznāciena beigām viņš bija izdzirdējis viņas smieklus, brīvus, neapvaldītus, dzirkstošus, un vēl ar reģistra lūzumam raksturīgo piesmakušo raupjumu.
Garderobē viņš noslaucīja masku, pārģērbties nebija laika. Kad pēdējais numurs bija beidzies, viņš devās gar manēžas malu peldmētelī, skatītāji gāja laukā, viņa palika sēžam, viņa bija viena pati, viņš apsēdās meitenei līdzās.
- Es kļūstu priecīga, viņa teica, kad redzu tevi spēlējam.
Viņš vēlējās, kaur viņa turpinātu runāt. Kā lai izskaidro
saldini, kas pārņem no balss brīnuma, sajūta bija kā tad, kad izcils koloratūrsoprāns nodzied nevainojami tīri, viņš būtu varējis sēdēt un klausīties stundām, veselu mūžu, skaņas krāsā vien.
Viņa nolūkojās uz pamesto manēžu.