- Kāpēc tu sāki spēlēt mūziku? viņa vaicāja.
Viņš klausīdamies atpakaļiski pārlūkoja savu bērnību, izdzirdēja "Tanheizera" Svētceļnieku kori.
- Es biju Karaliskajā teātrī, viņš atbildēja, man bija seši gadi, dažreiz teātrī izmantoja cirka artistu bērnus, es spēlēju bērnu akrobātu, mums bija bijis pēcpusdienas mēģinājums, es negribēju uz mājām, biju pierunājis mammu pagaidīt, es gribēju dzirdēt operu. Tur izrādīja tādu, kuru sauc "Tanheizers". Galvenais varonis ir memmesdēliņš, bet es vienalga paņemšu tevi līdzi to noklausīties. Mēs bijām neliels bariņš bērnu, no cirka un no baleta. Mēs bijām uzrāpušies uz dekorāciju torņu dzelzs režģiem, augšā pie pašas proscēnija arkas. No turienes mēs redzējām diriģentu. Viņš māja, lai dziedātāji iet uz priekšu. Viņu bija simts. Simt dziedātāju! "Svētceļnieku koris". Tas pieņēmās spēkā. Šķita, ka tas izaug no zemes. Un, kad viņi bija tikuši līdz pašai priekšai, atskanēja crescendo. Uz pilnu klapi. Daudz netrūka, ka es būtu novēlies uz skatuves. Es biju svētlaimē. Pilnīgā svētlaimē. Un ne jau tikai kora dēļ, arī publikas skaņas dēļ. Es dzirdēju, kā skatītājiem mati saceļas stāvus. Un tai mirklī es iekšēji sajutu lēmumu. Pat ne lēmumu. Apziņu. Ka šo parādību es gribu mācēt izraisīt. Tik dižu skaņu. Tik daudz asaru. Vai saproti?
Viņa pamāja ar galvu.
- Mājupceļā autobusā es to izstāstīju mammai. Viņa jautāja, vai es gribot dziedāt. Es atbildēju, ka gribu spēlēt vijoli. Pēc nedēļas viņa atnesa vijoli. Mums nebija naudas. Tik un tā viņa atnesa vijoli.
Viņš manīja, ka meitene ieklausās tukšajā manēžā. Viņš ieklausījās viņai līdzi.
- Tur ir uzstājušies visi izcilie klauni, viņš teica, to arī mēs dzirdam. Visi tie, no kuriem es esmu mācījies, tie, kurus es redzēju bērnībā. Groks, Augusts Mīhe, Enriko un Erneste Karoli, Busters Larsens, Rivels, viņu vairs nav.
Viņa gaidīja. Viņš pamāja ar galvu uz mastu pusi.
- Mana mamma nokrita zemē, viņš stāstīja. Viņas skaņa arī joprojām ir turpat. Un to diženo artistu skaņa, no kuriem viņa mācījās. Viņa staigāja pa virvi. Dejoja pa virvi. Viņa mācījās no Reino, Kona Kolleano, Linona. No patiesi diženajiem.
Viņš mēģināja pasmaidīt. Meitene neatbildēja uz smaidu.
- Tas ir arī iemesls, viņa sacīja. Kāpēc tev ir tik maz draugu.
Viņš neticēja pats savām ausīm.
- Man ir simtiem miljonu draugu. Mani skatītāji.
- Tev šķiet, ka tevi vienmēr pametīs. Tāpēc ka tava mamma tevi pameta. Bet tas ir nepareizi. Patiesībā cilvēks nekad netiek pamests.
Ļoti grūti ir pieaugušajam pieņemt gudrību no bērna. Kaspers bija zaudējis orientāciju.
Meitene paņēma viņu pie rokas.
- Tā ir tiesa? viņa jautāja. Ka tu paņemsi mani līdzi paklausīties to, kā simt cilvēku dzied?
Gudrība bija pagaisusi. Bija palicis tikai bērns.
Viņš palocīja galvu.
- Izņemot uvertīru, viņš atbildēja. Kamēr to spēlēs, es turēšu tev ausis ciet. Tajā ir pārāk daudz seksa, to vajadzētu aizliegt klausīties bērniem līdz sešpadsmit gadu vecumam.
Pār Kasperu nolaidās sava veida miers. Mīlestība ir kaut kādā veidā saistīta ar mieru. Viņš manīja, ka ir mājās. Te, tukšajā teltī, vienā no visnepastāvīgākajām ēkām, kādu vien var iedomāties. Viņš manīja kopību ar līdzās sēdošo bērnu. Sajūtu, kas varētu būt pati māju un ģimenes esence.
Meitene palūkojās uz viņu, ieslīpi no apakšas uz augšu.
- Ja man kādreiz gadīsies problēmas, viņa ierunājās, ja būs slikti, vai tu nāksi palīgā?
Viņa bija runājusi ātri, gaisīgi. Bet viņš bija uztvēris vārdos ielikto intonāciju. Tas bija pats nopietnākais, ko viņš jebkad bija dzirdējis kādu bērnu sakām.
Kad cilvēki viens otram kaut ko sola, tas vienmēr notiek tikai ar zināmu procentuālo daļu no sevis, viņš bija to dzirdējis milzum daudz reižu, kāzās, iesvētībās, asinsbrālību zvērināšanās, aiz šiem zeltītajiem solījumiem nekad nav vairāk kā, maksimums, desmit procenti no personības kopumā, jo tieši tik daudz mēs pārvaldām, tas attiecās arī uz Kasperu.
Bet ne šajā mirklī. Šajā mirklī piepeši bija vairāk. Viņš dzirdēja savu ķermeni vibrējam, kā pūšamo instrumentu, kad ambušūrs pēkšņi izdodas un ļoti liela daļa enerģijas pārtop par skaņu.
- Vienmēr, viņš sacīja.
Durvis virs viņa atvērās, viņam pretī stāvēja zēns un meitene, gadus sešus veci, viņi bija atnākuši pa bēniņiem, viņu balsis viņš bija dzirdējis pirms brītiņa, bet nebija saklausījis viņus nākam, nu viņi stāvēja pavisam klusi.
- Kas tu esi? meitene ievaicājās.
- Es jums to pačukstēšu, Kaspers atbildēja, bet tikai tad, ja jūs nevienam neteiksiet, es esmu Ziemsvētku vecītis.
Bērni nogrozīja galvu.
- Tu neizskaties pēc Ziemsvētku vecīša.
- Kad pienāk pavasaris, Kaspers iebilda, Ziemsvētku vecītis nogriež matus un nodzen bārdu, nokrāso matus, nomet četrdesmit kilogramus, saved ziemeļbriežus stallī un dzīvo bēniņos, kur cilvēki žāvē veļu.
- Un dāvanas?
Viņš iebāza rokas kabatās. Vienīgais, ko viņš atrada, bija nauda, nekā mazāka par rūkstoškronu banknoti. To viņš arī sniedza bērniem.
- Es nedrīkstu ņemt, zēns teica. Mamma neļauj.
Kaspers piecēlās.
- No Ziemsvētku vecīša, viņš nepiekrita, tu vari ņemt jebko. Pasaki to savai mammai! Pasaki, ka Ziemsvētku vecītis atnāks un iekodīs viņai auss ļipiņā.
- Un manam tētim?
Kaspers sāka laisties lejup uz zemes virsmu.
- Ziemsvētku vecītis atnāks un iekodīs arī viņam.
- Man ir arī suns! cerīgi ierunājās meitene.
- Diemžēl ne, Kaspers atteica. Pat Ziemsvētku vecītim ir jānosprauž robežas.
- Tu nerunā visai glīti, meitene sacīja.
Kaspers pagriezās pret viņu.
- Lai bērni zinātu, kur ir bezdibenis, un uzmanītos, viņš teica, viņi ir jāaizved līdz pašam galam un jāparāda mala.
Viņš turpināja kāpt lejup. Bērni nāca viņam nopakaļ, vilcinādamies.
- Ziemsvētku vecīt!?
"Jā!
- Paldies par naudu! Un priecīgus Ziemsvētkus!
Balsu reģistri pārlūza. Izgaisa augšup debesīs. Smieklu kaskādē. Kaspers izgāja uz ielas. Viņš sāka kājot.
3
Kirkegoram kaut kur bija rakstīts — ja vien cilvēks iet, tad tā lieta iet. Viņam būtu vajadzējis šovakar būt te. Aiz katriem pretimbraucošajiem auto lukturiem Kaspers saklausīja kādu no policijas Ford Mondeo. Katrā garāmejošā plencī viņš saskatīja policistu civilā. Viņš lūkojās pēc taksometra.
Zaļa gaisma peldēja šurp pa tumsu, zaļā ir sirds un cerību krāsa, tas bija taksometra plafons. Taksis apstājās, tas bija jaguārs. Aizmugurējās durvis atvērās, Kaspers nepakustējās. Satiksme bija blīva, strauja un plūstoša. Nebija neviena veida, kā automašīna būtu varējusi izsekot kājāmgājējam.
Tu esi izsludināts meklēšanā, Francs Fībers sacīja. Policijas mājaslapā. Un tavs apraksts izsūtīts taksometriem un galvaspilsētas satiksmes autobusu radio. Turpinot iet kājām, pēc desmit minūtēm tu būsi savākts. Es tev iesaku sēsties iekšā. Vienam no maniem šoferiem ir motorlaiva. Viņš to var piebraukt pēc stundas. Desmit tūkstoši, ieskaitot to, ka viņš pats to atved no Malmes. Rīt vēlu vakarā tu kluss un nemanāms tupēsi Umeo.
Bezizeja ir re minorā. Mocarts bija tas, kurš to atklāja. Un izvērsa. "Donā Žuanā". Ap Akmens viesa parādīšanos. Pirms Mocarta vienmēr bija bijusi kāda izeja. Vienmēr varēja lūgt palīdzību Dievam. Ar Mocartu sākās dievišķīguma apšaubīšana.