Kaspers iesēdās mašīnā.
- Mēs brauksim uz Tipenu, viņš sacīja. Caur pilsētas centru. Kur mēs samainīsim mašīnu.
Francs Fībers papurināja galvu.
- Man ir pieteikts aizvest tevi prom.
Kaspers salika rokas lūgšanā. Viņš lūdzās. l.ai top piedots tas, ko viņš būs spiests darīt. Ja pēc desmit sekundēm mašīna nebūs iedarbināta.
Kirkegors kaut kur raksta — tam, ka cilvēks lūdz palīdzību Dievam, piemīt savs kutelīgums. Itin kā cilvēks īsti neticētu, ka Dievs ir jau piedevis. Bet ko lai mēs iesākam?
Jaguārs tika iedarbināts un sāka braukt.
- Es jūtu savus pasažierus, Francs Fībers sacīja. Caur sēdekļiem. Tu būtu man iekrāvis. Ja es nebūtu piekāpies.
Jaguārs brauca pa Studiestrēdi. Šķērsielās, kas pieveda pieslēgtās zonas, stāvēja zemessardzes transportieri, tumšiem logiem un izslēgtiem lukturiem.
- Viņi ir divi, Francs Fībers teica.
- Kas — divi?
- Divi bērni. Kas pazuduši.
Ja ieklausās patiesi lielos šoka stāvokļos, var dzirdēt, kāda piepūle ir jāiegulda, lai saturētu pasauli kopā. Kad mēs kādu brīdi palaižam to vaļā, lielajā, pēkšņajā līksmībā vai pēkšņajās bēdās, realitāte sāk irt laukā pa vīlēm.
- Kopš kura laika?
- Reizē, viņi pazuda reizē.
- Kāpēc par to neziņo mēdiji?
- Tāds ir policijas lēmums. Laikam lai piesegtu izmeklēšanu.
Kaspers ieklausījās uz aizmuguri, uz to vietu sirdī un apziņā,
no kurienes nāk lūgšana. Lēnām atjaunojās realitāte.
- Pastāsti par Kopenhāgenu! Francs Fībers mudināja. Pēc kā tā īstenībā izklausās?
Kaspers dzirdēja sevi runājam — varbūt, lai nomierinātu priekšā sēdošo zēniņu, varbūt, lai nomierinātu pats sevi.
- Tā izklausās pēc tā, kā cilvēki izturas pret saviem bērniem.
Varbūt tā bija patiesība. Varbūt tā bija da|a no patiesības.
Policistu uz motocikliem bija ka biezs, kā valsts vizītes laikā. Uz katra otrā stūra stāvēja pa vienai policijas mazajai bruņumašīnai, būvētai tā, lai brauktu taisni iekšā kaujas zonā. Lai neļautu izvērsties dzīvokļu un veikalu izlaupīšanai.
- Ziemeļu priekšpilsētās ir nosliece uz disciplīnu bez līdzcietības. Uz lutināšanu, nevis mīlestību. Tuvāk iekšpilsētai valda mazvērtība un dziļš apjukums. Skaļums pieaug līdz ar iedzīvotāju blīvumu. No kinoteātra Vark Bio uz centru Kopenhāgena izklausās kā acetilēna metināmais aparāts.
Dzeltenās acis pētīja viņu no atpakaļskata spoguļa.
Kaspers noturēja seju bezkaislīgu. Vispārinājumiem ir necilvēcisks piesitiens. Bet, ja to nav, lielajiem klauniem ir grūti vai varbūt neiespējami iekustināt enerģiju. Pestītājs arī bija zīmējis platiem triepieniem un nebija taupījis darvu uz paletes.
- Es pelnu divsimt piecdesmit tūkstošu mēnesī. Uz pilsētas rēķina. Vai tas ir grēks?
- Pirms vai pēc nodokļu nomaksas?
- Pēc.
- Grēks būtu to nedarīt.
Mobilais telefons iedūcās, Francs Fībers to pacēla, paklausījās, nolika nost.
- Šī mašīna ir izsludināta meklēšanā, viņš sacīja.
Kaspers norādīja, jaguārs ar loku, pārbraucis pār Nīadelgādi,
ieripoja pa vārtiem. Abi katafalki joprojām stāvēja turpat. Vienam aizmugurējās durvis bija vaļā.
- Es aizņemšos viena drauga mašīnu, Kaspers teica. Tomēr nevar būt drošs, ka atslēga ir aizdedzē. Ja nav, vai tu varēsi man izlīdzēt?
Jaguārs apstājās, Francs Fībers izcēla nelielu darbarīku kastīti no kāda nodalījuma starp sēdekļiem.
- Es cērtu pušu jebkuru automehāniķi, viņš atbildēja. Ikvienu autoelektriķi.
Jauns vīrietis pavāra ģērbā iznāca no turienes, kas acīmredzot bija virtuves produktu piegādes ieeja. Viņš paņēma paplāti no atvērtā kravas autobusiņa. Sviesta mīklas kanapē. Bads ķēra Kasperu kā sitiens.
- Varbūt mums ir tikai pāris minūšu, viņš sacīja.
- Pa to laiku es varu izjaukt motoru un uztaisīt tam kapitālo remontu.
Viņi izkāpa no jaguāra, Kaspers bija tikai drusku priekšā zēniņam, sajūta bija tāda, kā noskatoties uz burvja mācekli, kruķi un protēzes nostājās vietā paši no sevis. Kaspers grasījās sēsties pie stūres, zēniņa roka bija jau priekšā uz durvju roktura.
- Es tevi izvadāšu.
Viņi saskatījās. Tad Kaspers to sadzirdēja. Pēc skanējuma var sazīmēt ne tikai cilvēkus pašus. Arī sajūtas, ko viņi modina citos, atstāj skaņas ūdenszīmi. Baha darbos, sākot ar 1710 un uz priekšu, Kaspers vienmēr bija saklausījis komponista mīlestību pret Mariju Barbaru. Un "Čakonā" — mežonīgās un reizē apskaidrotās sēras par viņas nāvi. Tagad, pretī stāvošajā sistēmā, viņš sadzirdēja kluso meiteni. Viņš atlaida durvis. Francs Fībers iemetās šofera sēdeklī. Kaspers apgāja apkārt mašīnai un iesēdās tajā. Atslēga bija aizdedzē. Mašīna izslīdēja ārā pa vārtiem.
Uz instrumentu paneļa atradās mobilais telefons. Izliecies pa logu, Kaspers izlasīja restorāna numuru uz mašīnas sāniem. Viņš piezvanīja un tika savienots ar Leisemēru.
- Te Kaspers. Es biju spiests pagalmā aizņemties vienu no taviem kravas autiņiem.
Šefpavārs smagi elpoja klausulē.
- Otrs tāds apmeklētājs, viņš lēnām izmocīja, kurš būtu mani piečakarējis kaut uz pusi kā tu, ir ļoti, ļoti tālu jāmeklē.
- Arī tāds, kurš mīlēs tavus ceptos kraukšķīgos dārzeņus kaut uz pusi tik stipri kā es, ir ļoti, ļoti tālu jāmeklē. Un tas ir viens iemesls, kāpēc tu pagaidīsi stundu, pirms paziņosi policijai, ka mašīna nozagta.
- Un otrs iemesls?
- Kad būšu ticis ārā no šīm pārejošajām grūtībām, es piesaistīšu klientūru. Bariem vien. Tu pazīsti trendseteru no skara vien.
- Tu netiksi ārā, Leisemērs attrauca. Tas arī nav pārejoši. Es pazīstu lūzeri no skata vien.
Telefons iedūcās. Līnija bija beigta.
4
Nakts nav diennakts laiks, nakts nav gaismas intensitāte, nakts ir skaņa. Pulkstenis instrumentu panelī rādīja 21.30, atmosfērā vēl karājās no dienas atlikusī gaisma, tik un tā vairs nebija vakars, bija nolaidusies nakts.
Kaspers dzirdēja iemiegam bērnus, iemiegam suņus, aparātus, kas tika atvienoti. Viņš dzirdēja, kā krītas elektrotīkla noslogojums, mazinās ūdens spiediens. Viņš dzirdēja, kā ieslēdz televizorus, kā pieaugušie gatavojas pietauvot garu darba dienu.
Viņš nolaida logu. Pilsēta izklausījās pēc viena organisma. Tā bija agri cēlusies, un nu tā bija piekususi. Nu tā ieslīga mēbelēs, smaga kā krāvējs. Uz aiz smaguma viņš dzirdēja nemieru, tas ir vienmēr klātesošs, jo kārtējā diena nu ir galā, un kas no tās ir sanācis, un kurp mēs dodamies?
Vai arī tās bija iedomas. Vai mēs jebkad dzirdam ko citu, kā vien paši savu monstrozo ego un savus milzīgos personības filtrus?
Viņi bija apstājušies Frīhavnas teritorijā. Pāri Oslo prāmja piestātnei un UNICEF noliktavu ēkām viņiem pavērās skats uz piepildīto ostas baseinu. Viņpus konteineru ostai vīdēja Konon pelēkās aprises.
Viņiem apkārt un aiz muguras slējās ostas jaunceltnes. Kaudzē sakrauti dzīvokļi par septiņdesmit tūkstošiem mēnesī, projektēti kā kosmosa stacijas uz Marsa.
Kravas mikroautobuss bija pietiekami augsts, lai viņi varētu ielūkoties ēku pirmajos stāvos. Visur, kur dega gaisma, dīvānos sēdēja cilvēki un skatījās televīziju. Kaspers ļāva, lai viņa dzirde pārslīd pār celtnēm, kā radars. Dzīvokļu bija simtiem. Taču cilvēku skaņas, ķermeņu un saskarsmes radītās, bija ļoti vājas, tik tikko saklausāmas aiz programmu klāsta.