Viņš saklausīja pasakaino bagātību. No dzīvokļiem, izsoļu namiem, birojiem. Šeit bija vislielākā pasaulīgās likviditātes koncentrācija visā karaļvalstī. Šī bija skaņa, kas Selleredai un Nērumai lika izklausīties pēc Klondaikas.
- Kad es biju mazs, viņš ierunājās, mans tēvs pameta cirku, lai tiktu laukā no nabadzības, viņš studēja jurisprudenci un taisīja karjeru, viņš atvēra pats savu advokāta biroju, mums bija nauda, mēs peldējāmies tajā, tas bija sešdesmito gadu sākumā. Mamma piespieda tēvu vest mūs ar mammu turnejās, mums bija Vanguard Estate, ar piekabi un numurzīmi, kas to ļāva izmantot gan dienesta, gan privātām vajadzībām. Es atceros, kad mēs nopirkām ledusskapi, tolaik šoseja bija tikai pirmos piecdesmit kilometrus Holbekas virzienā. Tagad tas viss ir standartā ikvienam sociālās palīdzības saņēmējam. Un ko mēs darām ar bagātību? Mēs skatāmies televīziju. Ir viena lieta, ko es nekad neesmu sapratis. Kā no televizora var tikt uz gultu, kā var kaut ko sabīdīt ar savu mīļoto, ja esi sēdējis un blenzis elektronu lielgabalā?
Kaspers dzirdēja, kā blakussēdētāja sistēma kontrahējas no pēkšņās intimitātes. Dzirdēja, kā tā izplešas, eksperimentālā kārtā atslābinoties.
- Man nekad nav bijis televizora, Francs Fībers teica. Es neesmu arī dzīvojis kopā ar sievieti. Tā pa īstam.
Kaspers dzirdēja viņu nosarkstam, dzirdēja skaņu, asinīm durstot ādas virsmu. Viņš noliecās uz priekšu, respektēdams blakussēdētāja biklumu. Intimitāte viņu abu starpā bija Fa mažora lauks, kas izvērtās naktī.
- Tu strādā māsu labā, Kaspers sacīja.
- Es braucu viņu uzdevumā. Cik vien man sanāk laika. Ko mēs gaidām?
- Es dzirdu meiteni. Dažreiz es dzirdu cilvēkus, citādi, ne kā fiziskas skaņas. Es gaidu izdevīgu brīdi.
Kaspers aizvēra acis.
- Lūgsim! viņš ierosināja. Tikai pāris minūšu.
Francs Fībers nolika Marijas ikonu pie ātrumpārslēga, viņš būs to paņēmis līdzi no jaguāra. Viņš aizdedza tējas sveci tās priekšā. Viņi aizvēra acis.
Atnāca vārdi "Esi tik labs un dāvā man skaidru sirdi!", tā bija bijusi Svētās Sjēnas Katrīnas iemīļotā lūgšana, viņa bija nodzīvojusi tikai līdz trīsdesmit trim gadiem, kā Pestītājs. Kaspers jau bija pārdzīvojis viņus abus par deviņiem gadiem, ko vēl var prasīt?!
Lūgšana atsauca prātā kādu atmiņu. Kaspers atcerējās, kā viņš bērnībā bija aizmidzis mašīnā, pa vidu starp mammu un tēti. Tajās dienās, kad viņi mainīja telšu laukumu, viņi nekad nebija izbraukuši agrāk kā pēc pusnakts. Viņš bija pamodies brīdī, kad tēvs iznesa viņu vēsumā. Viņš bija palūkojies augšup uz Maksimiliāna seju un ieraudzījis nogurumu, kam bija desmit gadu. Nogurumu, kas iegūts, vispirms strādājot pilnas slodzes darbu un pabeidzot vidusskolu, un pēc tam ar izcilību izmācoties par juristu, un pēc tam nespējot pierunāt savu sievu pamest cirku, un pēc tam un kopš tā laika mūžam atrodoties spriedzē starp divām pasaulēm — mietpilsoņa un cirka mākslinieka.
- Es varu paiet pats, Kaspers bija bildis.
Maksimiliāns bija saudzīgi iecēlis zēnu gultā, bija vasara.
Dzīvojamais vagons bija sprakšķējis kā stikls, kas atdzesēts sasprēgā, tā bija skaņa, ko padodamās radīja koka laka. Tēvs bija apspraudījis viņam segu un apsēdies uz gultas.
- Kad es biju mazs, viņš bija teicis, mēs braucām ar zirga ratiem un bija smagi jāstrādā. Es atceros sajūtu, kāda bija, septiņu vai astoņu gadu vecumā, kā tagad tev, tiekot pamodinātam ap pusnakti, lai ienestu mani iekšā. Tu zini pasakas par cilvēkiem, kas fejām apsola kaut ko, lai tikai viņiem būtu bērns. Toreiz es devu solījumu, pats sev. Solījumu, ka tad, ja man būs bērns un viņš ratos aizmigs, es vienmēr viņu ienesīšu iekšā.
Maksimiliāns bija piecēlies kājās. Kaspers juta viņu tā, it kā viņš stāvētu līdzās, tas nebija pirms trīsdesmit pieciem gadiem, tas bija tagad. Tieši to Bahs bija domājis ar "Actus Tragicus", tieši tas bija ietverts gan mūzikā, gan vārdos, "Mūsu TēvsMāmiņas laiks ir vislabākais laiks", pagātnes nav, ir tikai tagadne.
Kaspers klausījās. Šķita, Visums minstinās. Neko tur nevarēja padarīt, no Mūsu TēvsMāmiņas nevar izspiest atsvabināšanu.
- Stīne, zēniņš ierunājās. No kurienes tu viņu pazīsti?
Kaspers būtu varējis atbildēt atraidoši, viņš būtu varējis atbildēt noliedzoši, viņš būtu varējis neatbildēt. Nu viņš sadzirdēja, ar izbrīnu, pats sevi sakām patiesību. Vienu no iespējamām patiesības versijām.
- Viņa iznāca no jūras, viņš teica.
5
Viņš bija sēdējis uz dzīvojamā vagona terases, pulkstenis bija trīs pēcpusdienā. Bija silts septembris. Kromanjonisku paģiru komplektu viņš mēģināja salāpīt ar Haidna simfonijām. To detoksikācijas iedarbība bija spēcīgāka nekā Mocarta skaņdarbiem, varbūt ķirurģisko ragu dēļ, varbūt šoka efektu dēļ, varbūt tāpēc, ka Haidnam piemira spēja radīt interferences, kas lika instrumentiem skanēt kā kaut kam nezināmam, Dieva sūtītam, no kādas citas, labākas un mazāk alkoholizētas pasaules nākušam.
Jūrā bija ronis.
Ronis izslējās stāvus, tas bija ūdenslīdējs. Viņš brida laukā, atmuguriski, seklumā novilka peldpleznas un pagriezās, iznāca krastā. Viņš noņēma akvalangu un skābekļa balonus, attaisīja ūdenslīdēja kostīma rāvējslēdzēju, tā bija sieviete. Viņa lūkojās apkārt, viņa bija zaudējusi orientāciju.
Kaspers piecēlās un devās viņai pretī. Ekehartam kaut kur bija rakstīts — lai vai mēs būtu aizrauti septītajās debesīs, tad, ja kāds ceļinieks ir apmaldījies, mums ir jābūt klāt kā naglai.
- Straume, viņa sacīja, piekrastē tā ir spēcīga. Pavadošā laiva atrodas pie Rungstedas ostas.
- Tu esi atdreifējusi pāris kilometru uz ziemeļiem, viņš atteica. Tavs laivā sēdošais līgavainis būs jau noraudājies. Bet ar mašīnu mēs tur būsim pēc mirkļa.
Viņa noskatīja Kasperu. Itin kā gribēdama noteikt viņa molekulāro svaru.
- Es braukšu ar autobusu, viņa paziņoja.
Viņš pacēla skābekļa balonus un to turētājus, viņa atmeta ar roku domai atdabūt no viņa ekipējumu, viņi devās uz ceļa pusi.
- Ir svētdiena, viņš sacīja, autobusi kursē ar divu stundu starplaiku, viens tikko aizgāja.
Viņa klusēja, viņš bija pārliecināts, ka viņa padosies. Nav dzimusi tāda sieviete, kura brauks sešas pieturas pa Strandvejenu gumijas zeķēs, neoprēna kostīmā, ar diviem divdesmitlitru baloniem un masku, un snorkelēšanas aparātu.
Autobuss pienāca pēc piecām minūtēm.
- Man nav naudas biļetei, viņa sacīja.
Viņš iedeva viņai piecsimt kronu banknoti. Un vizītkarti.
- Šis apdraud mājsaimniecības budžetu, viņš teica. Naudu man vajadzēs atpakaļ. Varbūt tu varētu uzrakstīt savu adresi uz aploksnes?
Durvis aizcirtās, viņš metās skriešus, atpakaļ pie mašīnas.
Autobuss pabija ārpus viņa redzesloka mazāk nekā trīs minūtes, iekams Kaspers to panāca. Viņš iesēdās aiz preču mašīnas ar treileri. Rungstedas ostā neviens neizkāpa. Viņam sametās bail. Gala pieturā, Klampenborgā, viņš ielēca autobusā, izgāja tam cauri. Viņa bija pagaisusi. Viņš atrada vietu, kur viņa acīmredzot sēdējusi, sēdeklis joprojām bija slapjš, ari grīda. Viņš ar pirkstu uzslaucīja vienu lāsi un sagaršoja sālsūdeni, tas būs pieskāries viņas ādai. Šoferis blenza uz viņu.
Viņš piezvanīja uz Rungstedas ostu, ostas birojs svētdienās bija slēgts. Viņš piezvanīja ostas priekšniekam personiski, tas pastāstīja, ka viņi nereģistrē niršanu ārpus ostas baseina.