Bukletā bija redzams Konon ēku šķērsgriezums un plāns. Kaspers uzlika brilles, viss bija atzīmēts — kāpnes, avārijas izejas, bibliotēka un arhīvs, sanāksmju telpas, vadības kabineti, divas ēdnīcas, četras tualetes katrā stāvā, tehniskās ēkas, pašiem sava laivu stacija un mols. Ar sarkanu flomāsteru kāds turklāt bija atzīmējis, pa kuru ceļu piegādājams lenčs itāļu stilā.
Iezvanījās telefons.
- Tu zini par bērniem, Viviāna sacīja. Tas nav bijis publiskots. Iespējams, lai viņus pasargātu. Iespējams, lai piesegtu izmeklēšanu. Viens no bērniem, meitene, droši viņa bija tā, kas zīmēja karti?
Viņa mirkli klusēja.
- Mani uzaicināja, viņa turpināja. Bet es atteicos. Parasti mums sniedz visu informāciju, kas ir policijas rīcībā, bet šoreiz bija jāiztiek ar pašu nepieciešamāko. Pārāk maz informācijas. Es atteicos. Bet viena mana draudzene bija tur klāt. Bērnu kardioloģe. Viens no bērniem bija operēts. Es piezvanīju viņai. Policija mēģina šos abus bērnus saistīt ar četriem līdz sešiem citiem. Kuri ir pazuduši citur pasaulē. Zēni un meitenes. Septiņus līdz četrpadsmit gadus veci. Divi no budistu klostera skolas Nepālā. Viens Taizemē. Senegāliešu meitene no katoļu meiteņu skolas Francijā. Informācija par to, kas šiem bērniem kopīgs, netiek izpausta vai tās nav. Tagad sekos nepatīkamais. Viena meitene ir atrasta. Viņa bijusi žņaugta. Nekādu seksuālas vardarbības pēdu. Bet spīdzināta. Viņas labās rokas pirkstiem nogrieztas gala falangas. Dzīvai esot.
Viņi abi brīdi klusēja. Maksimiliāns paņēma klausuli.
- Tu tam neticēsi. Bet man joprojām ir pa kādam draugam. Es palūdzu, lai viņi apskatās par Kainu. Man ir papīrs par viņu. Vienā vecumā ar tevi. Par bērnību nekas nav zināms. Pirmo reizi parādās Jūras spēkos. Tirdzniecības flote, jūrskola, stūrmaņa palīgs, jūras akadēmija un kuģa kapteinis. Pēc tam tirdzniecības kuģošanas sertifikāts, tad militārā kuģa kapteiņa diploms. Pēc tam IMO, International Maritime Organisation. Paralēli ekonomikas studijas. Visu laiku jaunākais Jūras administrācijā reģistrētais flagmaņkuģa kapteinis. Pamet dienestu. Turēts aizdomās par kontrabandu. Viņš varēja izmantot to, ka pazina starptautisko ziņojumu un radaru sistēmu. Kopš 1995. gada atrodas meklēšanā par nelikumīgu rēdera darbību, apejot starptautiskos drošības reglamentus. Pēc tam, visticamāk, pievērsies ekonomiskajai noziedzībai. Nav redzēts, identificēts un fotografēts kopš 1995. gada. Domājams, dzīvo Anglijā. Domājams, no platformas Dānijā veic nelegālu tirdzniecību ar uzņēmumiem.
- Kāds varētu būt platformas nosaukums?
- Konon.
Kaspers aizvēra acis.
- Okultisms, viņš bilda. Ja tāds jebkad ir eksistējis. Cirkā. Kurš to zinātu?
- Tīras mantas nav.
Kaspers neko neatbildēja.
- Vai esi pārbaudījis Rēvijas un izklaides muzeja arhīvu Frederiksbergā? Bārlija kolekciju? Būmhofa cirka aģentūru?
- Tā sieviete, Kaspers sacīja. Par kuru jūs ar mammu runājāt. Kaut kādā sakarā ar putniem.
Maksimiliāns klusēja. Kaut kur klusumā bija bailes.
- Feodora, viņš atbildēja. Jensena. Visizcilākais numurs ar putniem pasaulē. Vislielākā cirka kolekcija pasaulē. Visietilpīgākā atmiņa pasaulē. Bet, pirmkārt, viņa ar tevi nerunās. Un, otrkārt, tas ir strupceļš.
Kaspers neko neatbildēja.
- Cirka mākslinieku savienības aprūpētie dzīvokļi Kristianshavnā.
- Kristianshavna ir evakuēta.
- Uz brīvprātīgiem pamatiem. Viņa vairs nespēj izkustēt no vietas. Viņa ir tur. Ja vēl ir dzīva.
Pie klausules atgriezās sieviete.
- Lone Borfelta, Kaspers ierunājās. Kur viņa strādāja, uz kādiem principiem?
- Tas bija tik sen. Cik man palicis prātā, tā bija sadarbība. Starp Pānuma institūtu un Apziņas pētniecības institūtu.
Kaspers dzirdēja, kā pa Stokelobetu ostai tuvojas motorlaiva. Viņš dzirdēja atspulgus no tūkstošiem televizoru, kas viņam apkārt. Ja ap cilvēku visas plaknes ir cietas un nejūtīgas, un skaņu stipri atstarojošas, skaņas stiprums praktiski nav atkarīgs no attāluma. Tad nepielūdzamā pasaule mācas mums virsū neapslāpēta.
- Es esmu sēdējusi VISAK komisijā, sieviete teica. Varbūt reižu divdesmit. Es pazīstu kriminālizmeklētājus. Gan no Drošības policijas, gan A nodaļas. Prātīgi cilvēki. Bet ne šoreiz.
Viņi ir nobijušies. Lieli, dūšīgi policisti. Tāpēc — lai ko arī tu iesāktu, sargi sevi!
Viņa nolika klausuli. Viņš palika sēžam un raugāmies uz dūcošo klausuli. Tad viņš izvilka loterijas biļeti. Pagrieza otrādi. Otrā pusē bija pierakstīta Lones Borfeltas privātā adrese.
Viņi pabrauca garām Šarlotenlundas fortam, aiz peldētavas nogriezās uz iekšzemes pusi, apmeta līkumu Dīrehavenas parku un nonāca pie kraujas otrpus Rodvadai.
Mājas kļuva retākas, tad tās izbeidzās. Labajā pusē uz Ēresunda pusi stiepās ieleja, kreisajā pakalni, stāvi kā klintis. Kaspers bija nolaidis logu, viņš deva zīmi, viņi apstājās un izkāpa laukā.
Redzams bija vienīgi augsts stiepļu režģis. Aiz tā piecdesmit metru mauriņa līdz kraujai, nekādas mājas. Zālienā lieli krūmi. Viens no krūmiem pārsedza dubultu mašīnu nojumi, tajā stāvēja mazais mersedess. Blakus melnam džipam, tik lielam kā traktoram. Vēl joprojām darbojās motora dzesēšanas ventilators, varbūt Kaspers bija dzirdējis tieši to.
Viņi atgāza galvu. Ix>gs atradās pašā kraujā, piecpadsmit metru augstumā. Tam bija elipses forma, starp fokusiem metri septiņi. Māja acīmredzot bija ierakta nogāzē. Stikls vāri blāzmoja, zilgani. Kā liela acs.
Viņi atrada stiepļu režģī vārtus, augstus, šaurus. Vārtu stabā bija iegremdēta poga un tik tikko saskatāms skaļruņa perforējums. Kaspers atzvila pret pogu.
Darba "Vai nu, vai arī" sākumā Kirkegors raksta, ka no visām maņām viņam vismīļākā esot dzirde. Kaut ko tādu viņš varēja atļauties rakstīt tāpēc, ka 19. gadsimta vidū vēl nebija izgudrotas sarunu ierīces. Viņam šovakar būtu vajadzējis atrasties te. Skaļrunis gārguļoja kā pildīts tītars.
Tas esmu es, Kaspers pieteicās. Situācija ir pasliktinājusies. Kopš mūsu tikšanās. Bērni ir divi. Joprojām nav atrasti. Kaut kur ir arī slepkavība.
- Es negribu runāt ar tevi, viņa sacīja.
Francs Fībers bija atvēris savu darbarīku kasti. Atradis uz staba vāciņu, viņš atvēra to.
- Slēgta shēma, viņš klusi noteica. Ja es pārkniebšu, ieslēgsies signalizācija. Turpini runāties. Man ir jāatrod vadības kaste.
- Jau kopš bērnības, Kaspers sacīja skaļrunī, kopš dzimšanas es zināju, ka esmu nonācis nepareizā vietā. Pareizā ģimenē, bet uz aplamas planētas. Tāpēc es sāku meklēt. Ceļu, lai tiktu laukā. Ceļu uz mājām. Durvis. Esmu tam veltījis visu mūžu. Es neesmu to atradis. Toties meitene. Viņa varbūt stāv durvīs.
Durvju telefons klusēja. Bet viņš zināja, ka viņa klausās. Francs Fībers bija uz rokām uzvilcies augšā, viņš pārvēlās pāri žogam un nokrita otrā pusē. Zēniņš piezemējās uz rokām un kāju stumbeņiem, mīksti kā kaķis. Viņš rāpās pa zemi, kā sprīžmeša kāpurs. Pielieca malā kumelīti. Aiz krūma atradās metāla kaste. Viņš piemiedza Kasperam ar aci.