- Es izmērīšu pilno pretestību, viņš čukstēja. Ja pievienos nepareizu pretestību, sāks skanēt zvans. Ļauj, lai zelta mēlīte lokās!
- Man nav bērnu, Kaspers runāja. Nekad neesmu piedalījies dzemdībās. Bet es iedomājos, ka dzemdībās šīm durvīm būtu jābūt vaļā. Gluži tāpat kā, cilvēkam mirstot. Vienu mirkli durvis stāv vaļā. Un ir dzirdams tas, kas ir otrā pusē. Tāpēc arī tu strādā ar dzemdībām.
- Ej mājās, durvju telefons teica.
Francs Fībers pieslējās režģu vārtu iekšpusē. Viņa rokas izlīda caur režģiem. Uzspieda uz tablo kodu. Vārti atvērās.
- Kaut kas tevī ir tāds pats kā manī, Kaspers sacīja mikrofonam. Tu meklē. Tu esi tikusi līdz durvīm.
- Es gribēju būt bagāta, durvju telefons atsaucās.
- Skaidra lieta, viņš teica. To mēs visi gribam. Arī Bahs.
Francs Fībers steberēja pār mauriņu. Ieeja liftā bija redzama
kraujas pakājē, kā nerūsējoša tērauda taisnstūris.
- Ļoti bagāta, telefons sacīja.
- Tas ir vispārcilvēciski, Kaspers atbildēja. Paskaties uz Verdi, klasiskās mūzikas Knapu Makdaku!
- Ir par vēlu, durvju telefons teica.
- Nekad nav par vēlu. Un es zinu, ko runāju. Man viss ir bijis par vēlu. Pat vairāk reižu.
Francs Fībers, stāvēdams liftā, parādīja viņam izstieptu vidējo pirkstu.
- Mums ir apsardzes firmas abonements, sieviete sacīja. Es tūdaļ zvanu viņiem.
Savienojums tika pārtraukts.
I.ifts bija cilindrisks, tas šāvās augšā kā Jaungada raķete.
- Es varētu dabūt SKAl; OR licenci, Francs Fībers bilda. Viņi licencē signalizācijas ierīču elektriķus. Jaguāriem es pats taisu visu elektrību. Lai uzturētu sevi formā.
Durvis atvērās, viņi stāvēja starp kažokiem un vīriešu mēteļiem. Šī bija pirmā reize, kad Kaspers pieredzēja, ka lifts uzved tieši priekšnamā, telpas vidū, kā tāda sargbūdiņa.
Viņš atvēra divviru durvis, un viņi atradās dzīvojamā istabā.
Telpai bija elipses forma, tāpat kā logam, dubults izliekums, kā kuģa korpusam. Grīdas dēļi bija pusmetru plati. Mēbeles, ko Kaspers paguva identificēt, bija Eames.
Lone Borfelta sēdēja dīvānā. Istabas vidū stāvēja džipa īpašnieks, viņš bija līdzīgs savai mašīnai, spoži melni mati, piedziņa visiem četriem riteņiem, un ne mazākā pieļāvuma, ka kaut kas varētu stāties ceļā. Gan viņš, gan sieviete bija šokā.
Atkratījies no šoka, vīrietis panācās viņiem pretī.
- Mēs esam jutīgi, viņš sacīja. Mēs gaidām bērnu.
- Vai esi pārliecināts, ka tieši tu esi bērna tēvs? Kaspers ievaicājās.
Šoks atgriezās. Bet tikai uz mirkli. Vīrietis sagrāba Kasperu aiz krekla.
Daudziem cilvēkiem ir izveidojies kļūmīgs priekšstats par klauniem. Viņiem šķiet — tāpēc, ka klaunam piemīt bērna mīlīgums, viņam arī ķermeņa uzbūve ir kā bērnam.
Kaspers iesita vīrietim ar elkoņa apakšpusi, no lejas uz augšu. Sitiens ķēra viņu nesagatavotu, tas izspiedās cauri vēderdobuma muskulatūrai un piekļuva plaušu apakšējām smailēm. Vīrietis noslīga uz ceļiem.
Kaspers pievilka viņam no mugurpuses klāt vienu no Eames taburetēm. Virtuvē sameklēja mazgājamo bļodu, ielēja glāzē ūdeni no krāna. Izgrieza trauku lupatu. Francs Fībers bija atstutējies pret sienu.
Kaspers nolika mazgājamo bļodu priekšā vīrietim. Viņš pasniedza Francam Fīberam ūdens glāzi un trauku lupatu. Apsēdās pretī sievietei. Kopš abu pēdējās tikšanās ap acīm viņa bija uzklājusi ēnas.
Apskatot rūpīgāk, tās nebija acu ēnas. Tās bija divdesmit četras vai drīzāk četrdesmit astoņas stundas bez miega.
- Kas tur īsti ar priekšlaicīgi dzimušajiem? viņš vaicāja.
- Tas, ka daži izdzīvo, viņa atbildēja.
Kaspers pārbīdīja savu krēslu. Lai viņa neredzētu uz taburetes sēdošo vīrieti. Tas ietilpa manēžas rutīnā. No skaniskā viedokļa laulātie uzvedas kā sumbri — pagriezuši pakaļu viens pret otru, viņi veido kopīgu fronti pret ļauno apkārtējo pasauli. Ja gaismā ieved skatītājus un grib, lai tie izdara visu, kas viņu spēkos, mīlas partneri ir jānošķir.
- Tas vienmēr ir fascinējis ārstus un vecmātes, viņa turpināja. Agrāk, kad ar jaundzimušajiem tā neauklējās, regulāri gadījās, ka priekšlaicīgi dzimuši bērni, kas bija atzīti par mirušiem un atņemti mātei, uzmodās dzīvei un brēca. Viņi gribēja dzīvot. Gribēja, lai viņus mīl.
- Un tu meklēji. Kādu, kurš varētu zināt, no kurienes šie bērni nāk. Kāpēc daži ierodas pasaulē ar tik lielu dzīvotgribu.
Viņa pamāja ar galvu.
- Un tad tu nonāci saskarē ar Fondu. Ar Zilo dāmu.
- Viņi ierosināja, lai es pasekoju divpadsmit bērniem. Tolaik viņi bija vecumā no sešiem mēnešiem līdz četriem gadiem. Dažādu tautību. Bet sapulcēti Fondā reizi gadā. Man bija jāizzina viņu dzimšanas apstākļi. Visas dzemdnieciskās nianses. Arī tādi apstākļi, kurus citkārt nekad nereģistrē. Tēva un mātes savstarpējās attiecības. Cilvēki, kas bijuši klāt dzemdībās. Pat laika apstākļi. Un tad man bija jāseko līdzi viņu vispārējam veselības stāvoklim.
Bēdas sabiezēja ap sievieti, mātei, kurai tuvojas dzemdības, nevajadzētu tā izklausīties, tas robežojās ar padošanos.
- Tu pārdevi šo informāciju, Kainam, Kaspers sacīja. Viņš tevi finansēja. Viņš droši vien finansēja klīniku.
Viņa noliecās uz priekšu, cik vien tālu to ļāva vēders, un apslēpa seju. Uz grīdas guļošais vīrietis noliecās pār ķeblīti un izvēmās bļodā.
Kaspers piecēlās un piegāja pie loga. Skats pavērās nepārspējams. Nedānisks. Kā kalnos. Lejā pletās visa jūrmala, no Vedbekas līdz Amagerai.
Uz palodzes stāvēja tālskatis, astronomiskais tālskatis, ļoti jaudīgs, viņš pielika aci pie okulāra, redzeslauks nervozi vibrēja. Fokusā atradās noslīpēts zils smaragds, melnā ietvarā. Tas bija izgaismots peldbaseins, tai vajadzēja būt Torbekas sanatorijai, privātas slimnīcas un kūrorta kombinācijai, uzbūvētai, kamēr viņš atradās ārzemēs. Viņš bija par to dzirdējis, bet nekad ne redzējis.
Viņš pagrieza tālskati. Uzķēra Konon torni. Abos augšējos stāvos dega gaisma.
Viņš izvilka karti, kas bija piesprausta pie pavadzīmes. Gaisma dega vadības stāvos.
- Tev bija paredzēts apskatīt bērnus, Kaspers sacīja. Nupat, pēdējās dienās. Tu biji viņiem vajadzīga tādā nolūkā. Viņiem bija vajadzīgs ārsts.
- Divi, sieviete atteica. Es un profesors Franks.
- No Apziņas pētniecības institūta?
Viņa palocīja galvu.
Kaspers pavērās uz Franču Fīberu.
- Estervoldgāde. Blakus Botāniskajam dārzam. Tajā ēkās, kur senāk bija Kopenhāgenas Observatorija.
Kaspers pagrieza tālskati. Atrada Rosenborgas pili. Kopenhāgenas Observatorija bija pilsētas augstākais punkts, tieši blakus pilij. Viņš atrada observatorijas torni. Uzstādīja asumu. Tornim apkārt un ārpusē bija sabūvēti biroji, no stikla, kā siltumnīcas.
- Kur tu viņus apskatīji?
- Es visu zaudēšu, sieviete izdvesa.
Viņas seja bija bāla, teju vai fluorescējoša.
- Mēs tikpat visi visu zaudēsim, Kaspers attrauca. Mums ir viena iespēja. Mēs varam mēģināt zaudēt puslīdz piedienīgā veidā.
Viņš priecājās, ka istabā ir gan Francs Fībers, gan ceļos nometies bērna tēvs. Tas radīja sajūtu, ka publika ir cik necik lielāka. Lai bārstītu šīs zelta replikas.