- Paskaties uz mani! viņš sacīja. Man nav ne graša pie dvēseles. Viss ir zaudēts. Ne sievas. Ne bērnu. Karjerai beigas. Izraidīts. Policijas meklēšanā divpadsmit valstīs. Bet es esmu sakārtošanās procesā. Vai tu redzi to manī? Ka kaut kur dziļi iekšienē aust tīrība?
- Manuprāt, tu izskaties pēc plukatas, viņa izmeta.
Viņš izslējās.
- Viņi atveda bērnus šurp, viņa teica, bērnu stāvoklis bija labs. Viņi paliks dzīvi. Viņus kaut kam izmantos. Tam ir kaut kāds sakars ar zemestrīcēm. Es nezinu, kāds.
Viņš noregulēja tālskati. Uz ēkas jumta stāvēja divi laivu celtņi. Uz riteņiem. Aiz tiem motora kaste.
- Kas tas Konon ir par iestādi?
- Formāli — finanšu iestāde. Bet viņi tirgojas tikai un vienīgi ar iespēju līgumiem.
- Kur ir Kains?
Viņa papurināja galvu.
- Kas tur ir ar slepkavību?
- Policija uzskata, ka ir virkne savstarpēji saistītu nolaupīšanu. Viens bērns ir atrasts. Meitene. Spīdzināta un nožņaugta.
Viņš devās prom, viņa gāja viņam pakaļ.
- Es vērsīšu visu par labu, viņa sacīja. Es varēšu skatīties savam bērnam acīs.
- Pagaidi, līdz piedzims! Mēs, kas ejam grēku izpirkšanas gājienā, speram pa vienam solim vien.
Kaspers palīdzēja ceļos noslīgušajam vīrietim piecelties un tikt līdz dīvānam. Uz dīvāna galdiņa gulēja neliela kaudzīte mašīnrakstā aprakstītu A4 lapu.
- Kas bija kopīgs, viņš iejautājās, tām dzemdībām?
-Tās bija harmoniskas. Mierīgākas nekā caurmērā. īsas.
Pāris bija vientuļās mātes. Lielākajai daļai bija vīrs. Un tad vēl kāda laika apstākļu īpatnība.
Viņa stāvēja viņam cieši līdzās.
- Varavīksnes, viņa sacīja. Visos gadījumos dzemdību pieņēmējas bija redzējušas varavīksnes. Aiz loga. Es runājos ar viņām neatkarīgi citai no citas. Varavīksnes bija arī naktī. Eksistē nakts varavīkšņu paveidi. Apdārzs apkārt mēnesim. Baltas varavīksnes naksnīgajās debesīs, mēnessgaismai atstarojoties mākoņu formācijās.
Viņš atvēra lifta durvis.
- Jācer, ka galā bija zelts, viņš noteica. Varavīksnēm galā.
Viņa nosprostoja durvis.
- Abi bērni, viņa sacīja, zēns un meitene, viņi nav parasti bērni.
Viņš nezināja, ko lai saka.
- Viņi bija mierīgi, sieviete stāstīja. Ne priecīgi. Bet pārāk mierīgi. Es nemāku to izskaidrot. Bet tas nebija dabiski. Viņiem būtu bijis jābūt nomāktiem.
Viņš noņēma viņas roku no lifta durvīm, maigi.
- Kains, viņa turpināja. Viņam pieder sanatorija. Tur viņš arī ir. Viņš zvanīja no turienes. Pirms piecām minūtēm.
- Kā tu zini, ka zvans pienāca no turienes?
- Pēc lielo džakuzi skaņas. Es to dzirdēju.
Viņš uztvēra kādu skaņu viņas sistēmā. Dziļu, senu. Kā nerimtīgu ilgu radītu.
- Tu piedzimi pirms laika, viņš sacīja.
- Sestajā mēnesī. Atzīta par mirušu. Nolikta mazgātavā. Kur, kā man stāstīja, es esot klauvējusi pie vāka, kas pārlikts pār paplāti. Kad es sāku strādāt kā vecmāte, viens no pensijā ejošajiem dzemdību ārstiem vēl atcerējās gadījumu ar mani. Viņš mani saukāja par Mazgātuves Loni.
Kaspers nespēja apturēt savu roku. Ta atrāvās, uzlaidās augšā, noglauda viņai vaigu. Lieliski apzinādamās, ka jābūt ļoti atturīgam, glāstot grūtnieces viņu vīru priekšā.
- Francs un es, viņš teica, mēs esam pilnīgā sajūsmā par tiem, kuri grib izdzīvot.
- Es neesmu no bailīgajām, sieviete sacīja. Bet man ir bail no viņa. No Kaina.
Kaspers norādīja, Francs Fībers iegrieza mašīnu ceļmalas stāvvietā, Kaspers norādīja uz plakano metāla blašķi.
- Vai tur varētu būs aizķēries drusku dedzināmā šķidruma, viņš ierunājās, mums, diviem vecpuišiem, pēc tikšanās ar jauno pāri laimīgās gaidībās?
Francs Fībers ielēja, svaigu vīnogu smarža piepildīja mašīnu.
- Kāda ir skaņa, cilvēkā iekšā, kad viņš ir nogalinājis bērnu?
Kaspers būtu līdis garu līkumu, lai apietu šo jautājumu. Bet
zēniņa acis tumsā zalgoja dzeltenas un caururbjošas.
- Divreiz, viņš atbildēja, es esmu sēdējis kopā ar cilvēku, kas nogalinājis bērnu, abi bija cirka artisti, viens bija nobraucis meiteni, nejaušības pēc, otrs bija pēris savu dēlu līdz nāvei. Viņiem abiem apkārt bija klusums.
Viņš samanīja bezspēcību. Lielo šausmu un lielo brīnumu priekšā mēs esam bezspēcīgi. "Mesa si minorā" un lielie kari, tur neviens atsevišķs cilvēks neko nevar iesākt.
Bet viņš dzirdēja, ka zēniņa bezspēcība ir lielāka par viņējo. Un vai šajā noklīdušajā pasaulē vienacim nav pienākums mēģināt palīdzēt aklajam?
- Ir divu veidu klusums, Kaspers sacīja, vai vismaz man tā izklausās. Ir augstais klusums, lūgšanas klusums. Klusums, kad esi pietuvojies Dievišķajam. Tas klusums, kas ir visu skaņu koncentrētā, nedzimusi klātbūtne. Un tad ir otrs klusums. Bezcerīgi tāls no Dieva. Un no citiem cilvēkiem. Prombūtnes klusums. Vientulības klusums.
Viņš manīja zēniņa atvērtību. Bija kontakts. Interference. Viņi bija |oti tuvu viens otram.
- Es tos pazīstu, Francs Fībers atteica. Divus veidus. Es pazīstu tos abus.
- Tie divi cilvēki, kuriem es sēdēju pretī, bija neskanīgi. Kaut kas bija novērsies no viņiem.
Kaspers satvēra zēniņa augšdelmu. Ja grib, lai signāls iziet cauri tīrs, vislabāk to panākt, izmantojot fizisko kontaktu.
- Tomēr iekšienē, aiz viņu klusuma, aiz izolācijas, viņi skanēja tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Kā tu un es. Tāpēc, ja tu un es, ja mēs nonāktu šādā situācijā, ja pasaule novērstos no mums. Vai ja mēs paši novērstos no pasaules. Tad tie varētu būt bijuši mēs. Tie varam būt mēs. Tā es domāju, sēdēdams viņiem pretī. Ka tas varētu būt bijis es.
Vienu mirkli kaut kas bija pavēries. Vienu mirkli Kaspers apzinājās, ka viņi abi lūkojas tajā telpā, no kuras plūst vismelnākais dēmoniskais spēks un no kuras mēs ar starplaikiem saņemam pamatīgu devu no lielā klizmas balona. Vienu mirkli zēniņš to izturēja, tad viņam sametās par daudz.
- Vai mēs nevaram piezvanīt policijai?
- Pēc brīža, Kaspers atteica. Kad būsim izsekojuši savai vadzvaigznei.
Viņš iedzēra no apsudrabotā vāciņa. Var jau būt, ka alkohols neiedarbojas tik dziļi kā sirds lūgšana. Bet tas visādā ziņā iedarbojas tikpat ātri.
Pār krūmiem pārskrēja lukturu gaisma, viņiem garām aizbrāzās melnais džips ar simt četrdesmit kilometriem stundā. Francs Fībers blenza uz Kasperu. Tikai tagad viņš saklausīja, ka zēniņš tūlīt sasniegs savu robežu.
- Viņa meloja, Kaspers teica. Kad sacīja, ka bērnus veduši pie viņas. Tagad viņa nesas turp, lai vērstu visu par labu. Viņas svara kategorijas sievietes, kad reiz ir iekarsušas, domā, ka ir nemirstīgas.
7
Abpus sanatorijas piebrauktuvei bija pa četrstūrainai granīta kolonnai un kuplam krūmājam. Kaspers deva zīmi, automašīna apstājās piecdesmit metru no kolonnām.
Ēkas bija izkārtotas uz sešām terasēm, kas veidoja kritumu uz Torbekas veco savrupmāju pusi. 1as bija no granīta, tik tumša, ka naktī tas izskatījās melns. Bet tās bija izgaismotas no apakšas, un no akmens bļodām laukā gāzās tropiska vīteņaugu un puķu pārpilnība, kas atgādināja Babilonas gaisa dārzus, brīnumu Dānijā, aprīlī, kad aizkulisēs vēl smaida pēdējās nakts salnas.
- 7a domāta klientiem, Kaspers sacīja, tā puķu bagātība. Lai pavēstītu viņiem, ka modernās tehnoloģijas ir likvidējušas jebkādu dabisku sīkmanību un ka nav nekāda iemesla kļūt veciem, ja reizi trīs mēnešos var iešaut pamatīgu devu botulīna maisiņos zem acīm.