- Šī nav bībeliska vieta, Francs Fībers noteica.
No vadža aiz vadītāja sēdekļa Kaspers noņēma divas pavāra jakas divrindu pogām, vienu viņš pasniedza zēniņam.
- Nekļūsim nu pārāk svēti! viņš sacīja. Vai varam būt pārliecināti, ka Dievmāte būai atteikusies no sejas plastikas un zobu izlīdzināšanas? Ja viņai ko tādu piedāvātu.
Zēniņš uzvilka mugurā pavāra virsvalku. Viņa rokas bija sākušas trīcēt.
Kaspers uzlika roku viņam uz pleca. Pagrieza zēniņu pret sevi.
- Domā par bērniem! Iztēlojies viņus savā acu priekšā! Viņiem nav līdzās vecāku. Viņi ir prom no mājām. Viņiem apkārt notiek kaut kas nesaprotams. Viņi ir bezpalīdzīgi. Vai tu to dzirdi? Kad es pēdējo reizi redzēju meiteni, viņa bija sista. Pat šie bērni ir praktiski bezpalīdzīgi. Un viņi ir atkarīgi no tevis un manis. Vai tu to jūti?
Zēniņš norija kamolu.
- Un viņiem apkārt. Tūkstošiem bērnu. Tādā pašā bezpalīdzībā. Vai (aunākā. Un mūsos pašos. Tevī un manī. Sēž iekšā pa mazam puišelim. Vai tu viņus dzirdi? Vai jūti līdzcietību? Tā ir degviela. Vienīgā, kas spēj noturēt kustībā. Veselas simfonijas garumā.
Francs Fībers nenolaida no viņa acu. Šim brīdim piemita cildenums. Kā Kempfam opusa Nr. 109 lēnajā daļā. Šādā situācijā svarīgi ir nekļūt jūtelīgam. Bet rīkoties un tīties prom. Kā Bēthovenam. Mēģināt sentimentalitātei piešķirt diženumu.
Kaspers deva zīmi. Kravas autobusiņš sāka ripot. Kaspers nolaida logu.
No krūmiem iznāca vīrietis, tumšā formastērpā, tādā pašā krāsā kā terašu granīts. Kaspers pamāja uz mašīnas aizmuguri.
- Uz aizmugurējā sēdekļa stāv karsti kūpošs cepetis. Teļa mugura Firsta Meterniha gaumē. Kad to pasniegs Kainam, tai jābūt sešdesmit grādu karstai. Aizkavē mani trīs minūtes. Un tu būsi izlidojis sniegā.
Tropu krūmājs aprija vīrieti.
Viņi izgāja cauri reģistrācijas telpai ar izliektām sienām kā Pleijela koncertzālē, cauri uzgaidāmajai telpai ar skanējumu kā Manciusa zālē. Garām palātām, kur būtu pagalam cieši jāieklausās, lai atskārstu, ka tu atrodies slimnīcā. Nebija it nevienas telpas, kurā nevarētu tūdaļ pat ierakstīt savu nākamo kamermūzikas skaņdarbu.
Tomēr sienas atstaroja ne jau kamermūziku. Tās atstaroja tādu cilvēku apjukumu un svārstlgumu, kuri cer, bet īsti nespēj ticēt, ka tam, par ko vispār ir stāsts, kosmētikas klīnikā var pienākt tuvāk kaut par sprīdi.
Viņi iegāja amfiteātra formas zālē ar paceltu grīdu, uz pakāpieniem prāva kamīna priekšā gulēja vai sēdēja pussimt sieviešu, visas ģērbušās baltos peldmēteļos.
Pa kādām durvīm, garaiņu mākonī, iznāca sieviete rudiem matiem un zaļām acīm, un baltu virssvārci, un svaigu bērza slotiņu rokā, tai vajadzēja būt pirtniecei. Viņai bija tāds dailes un autoritātes skanējums, kas uzjundīja Kasperā vēlmi, kaut viņam būtu bijis laiks un iespēja novilkt bikses un palūgt, lai uzšauj divpadsmit reizes ar bērzu slotiņu pa pliku pēcpusi.
- Kas jums te darāms? sieviete jautāja.
- Mēs baudām akustiku, Kaspers atbildēja. Mana sirds pieder trūcīgajiem. Bet manas ausis mīl palisandru. Un divpadsmit centimetrus augstu akustisko brīvtelpu.
- Jūs esat sieviešu nodaļā.
- Mēs te atrodamies darba darīšanās. Savu seksualitāti esam atstājuši aiz durvīm.
Viņš dzirdēja, kā viņas skanējums atmaigst.
- Tā nav labi dresēta, viņa sacīja. Tava seksualitāte. Kāda kripata ir iešmaukusi tev līdzi.
Kaspers turēja pastieptu paplāti, kuru bija paņēmis no mašīnas.
- Uzcienājies ar kanapē! Aizmirsti par trušu diētu! Uzticies dabiskajai ēstgribas regulācijai!
Sieviete paņēma vienu no sīkajiem sviesta mīklas medaljoniem. Kaspers pacienāja apkārtsēdošās.
- Kur varētu būt Kains? viņš ievaicājās.
- Viņam tūlīt griezīs matus. Heidija.
Kaspers sekoja viņas skatienam. Pa lielu rūti viņš saskatīja ziemas dārzu, uzbūvētu uz granīta platformas, kura šķita laidelējamies pa gaisu. Aiz stikla viņš redzēja zaļus augus un frizētavas krēslus. Vienā no krēsliem sēdēja vīrietis.
Kaspers paliecās uz rudmatainās sievietes pusi.
- Daži uzskatītu, ka tādas attiecības kā tavējās un manējās, kas varbūt ir aizsākums ilgstošai draudzībai, nevajag aptraipīt ar naudu. Es tam nepiekrītu. Pāris naudaszīmju var būt iejūtīgs pavadījums dabiskajai siržu saskaņai.
Viņš pasniedza sievietei četras tūkstoškronu banknotes.
-Ja tu aizkavētu Heidiju tikai uz desmit minūtēm. Mēs ar Kainu kopā gājām deju skolā. Jaukas atmiņas. Kuru atsvaidzināšanai mēs gribētu desmit minūtes divatā. Viņš vienmēr dejoja dāmu.
Sieviete salocīja banknotes.
- Vai atpakaļceļā ienāksi? viņa jautāja.
Kaspers paskatījās uz Franču Fīberu. Zēniņa seju klāja plāna sviedru kārtiņa. Varbūt vainīgs bija no pirts nākošais karstums.
Daļa no mīlestības noslēpuma ir koncentrācija un brīvprātīgs ierobežojums.
- Nākamajā inkarnācijā, viņš atteica.
Viņš pārlaida skatienu sievietēm. Telpai piemita akustika kā Karla Nilsena zālei miniatūrā. Piecdesmit sieviešu skaņa bija kā silta vēja glāsts. Viņš varēja viņas uzrunāt, nepaceldams balsi.
- Ikviena cilvēka sirds izstaro skaņas lauku, viņš sacīja. Tas skan brīnišķīgi, diemžēl mēs paši to apslāpējam. Patlaban jūs izklausāties burvīgi. Starp jums nav nevienas pašas, kuras dēļ mēs ar Franču nebūtu gatavi lauzt savu mūka solījumu, lai varētu tikt līdzi uz mājām. Ja vien jūs ik dienu desmit minūtes ieklausītos. Savā sirdī. Un atlaistu to sasprindzinājumu, kas neļauj viļņu frontei izplatīties. Ej tu nost, jūs izklausītos pēc Baha!
Sievietes blenza uz viņu. Viņš nolika kanapē paplāti malā. Noņēma pavāra cepuri. Paklanījās. Atmuguriski atkāpās pa durvīm.
Francs Fībers sekoja viņam uz papēžiem. Viņa balss drebēja.
- Mēs esam misijā. Mums jāizglābj bērni. Mēs esam nelikumīgi ielauzušies. Un tu uzvedies kā psihs.
Viņi šķērsoja koncerttelpu, kurā stāvēja Steinway flīģelis. Ziemas dārzs bija viņiem tieši priekšā.
- Pagaidi ārpusē! Kaspers teica. Gadījumam, ja sievietes būtu mums sekojušas.
Viņš iegāja telpā. Tā bija vienā stiklā. Ārā aiz gala sienas atradās peldbaseins, zaigojošs, kā zils dārgakmens. Aiz baseina bija metrus trīsdesmit garš kritums, ieslīpi lejup uz Torbekas gaismu pusi. Aiz gaismām jūra. Kaspers aizvilka logiem priekšā garos, baltos aizkarus.
Krēslā sēdošais vīrietis nesēdēja ar skatu uz panorāmu, viņš sēdēja ar skatu uz savu atspulgu augstā spogulī. Viņš bija baltos rītasvārkos, viņa āda vēl kvēloja pēc sausās pirts.
No plaukta zem spoguļa Kaspers paņēma friziera šķēres un ķemmi.
Vīrieša acis spogulī pievērsās Kasperam. Ievēroja balto virsvalku. Acīs iedegusies interese apdzisa.
Tieši tur arī mēs, cilvēki, pieļaujam kļūdu. Mēs neredzam absolūti pārsteidzošo, kas nāk pie mums, pārģērbies par ikdienišķo.
- Heidija kavēsies pāris minūtes, Kaspers teica.
Viņš nostājās vīrietim aizmugurē.
Vīrietis bija Kaspera vecumā. Augums viņam bija kā atlētam. Vai kā cirka artistam.
Ar ķemmes rupjo galu Kaspers pacēla uz augšu pakauša matus. Vīrietim spogulī neredzamus. Un nogrieza šķipsnu pie pašas ādas.
Viņš atvēra savu dzirdi vīrieša skanējumam.