Viņš dzirdēja tā attiecības ar fizisko pasauli. Tie bija zemie toņi, frekvences, kuras iekustina visvairāk masas.
Viņš dzirdēja naudu, vairāk nekā jebkad iepriekš bija dzirdējis.
Viņš dzirdēja nekustamos īpašumus. Automašīnas. Viņš dzirdēja nākotni. Zeltainas ekonomiskās virtualitātes.
Viņš dzirdēja vīrieša seksualitāti. Tā bija vairāk nekā interesanta. Maskulīna, bet ar stipru sievišķo piesitienu. Viņš būtu varējis dabūt ikvienu sievieti. Un lielāko daļu vīriešu.
Kaspers dzirdēja viņa jūtu reģistru, tas bija plašs, niansēts un eksplozīvs. Daudz gaismas un daudz tumsas, vienlīdzīgi sadalītas, kā Mocartam.
Viņš dzirdēja sirdi. Tās skaņa bija diža. Dāsna. Silta.
Viņš dzirdēja augstākās frekvences. Izdomu. Intuīciju. Garīgumu. Tas bija bagātīgas skaņas, iekšējā dzīve lika vīrietim vibrēt.
Šķipsnu pa šķipsnai Kaspers savāca pakauša matus. Un līgani, ar dziļu gandarījumu — ņemot vērā, ka šī bija pirmā reize, kad viņš citam grieza matus — viņš īsi apcirpa izliekto pakausi sev priekšā.
ļosefa Kaina acis spogulī bija vienaldzīgas. Viņš neredzēja sevi. Viņš skatījās iekšup.
Tad Kaspers saklausīja caurumu. Tas bija sava veida iekšējs skaņas aizvēnis. Neskanīgs apgabals vīrieša sistēmā. Kaut kur starp sirdi un saules pinumu.
Kaspers nolika šķēres. Plauktā aiz krēsla stāvēja plastmasas trauciņi ar dažādas krāsas pastu. Viņš attaisīja vienu no tiem. Trauciņā bija henna. Desmit gadus pirms tam, kad tas kļuva par parastu lietu, Helēna Kronē reizi pusgadā bija ar hennu zīmējusi mauru līkločus uz savu spēcīgo pēdu virspuses.
Kaspers atrada otiņu. Lēnām un rūpīgi, joprojām spogulī neredzami, viņš ņēmās klāt plānu kārtiņu sarkanās krāsvielas uz īsi apcirptajiem matiem.
Es griezu matus Vilhelmam Kempfam, viņš sacīja. 70. gadu sākumā. Kad es vēl biju jauna komēta pie frizieru skolas debesīm. Viņš stāstīja par Hitleru. Viņš bija saticis fīreru 44. gadā. Berghofā. Eva Brauna bija sapulcinājusi Kempfu un Furtvengleru. Un Gīzekingu. Lai ieplānotu koncertu, kas varētu iepriecināt Hitleru. No tā nekas nesanāca. Bet viņi sastādīja repertuāru.
Hitlera iemīļotos skaņdarbus. Šo to no Lehāra operetēm. Pāris Štrausa dziesmu. "Bādenveileras maršu". "Ēzeļa serenādi". "Meistardziedoņu" fragmentus. Kempfam bija izdevība ieklausīties Hitlera sistēmā. Viņš man sacīja, ka fīrera personība lielās līnijās bijusi ciešama. Sīka, bet ciešama. Bet kaut kur tajā bijis caurums. Pa šo caurumu plūdis destruktīvs, kolektīvs troksnis. Vai saproti? Ļaunu personību nav. Personībai vienmēr, fundamentāli ņemot, ir līdzjūtīgs skanējums. Bīstamas ir tikai tās vietas, kur mūsu cilvēcībā ir caurums, kur mēs nerezonējam. Tur, kur mēs jūtamies kalpojam kādai augstākai lietai. Tur mums ir jāuzdod jautājums sev pašiem, vai šī lieta patiesi ir augstāka. Tur mēs iekrītam. Citās kultūrās tos mēdz dēvēt par dēmoniem. Mums nav tāda vārda. Bet es to saklausu. Tas ir kara troksnis. Kolektīvās dusmas.
Vīrieša acis spogulī kavējās pie Kaspera.
- Kas tu, pie velna, tāds esi? viņš vaicāja.
Balss bija melna kā nakts debesis. Mīksta kā četrsimt kvadrātmetri kostīmu samta.
Kaspers paņēma no plaukta spoguli. Ļāva vīrietim apskatīt viņa pakausi.
Josefs Kains frizētavas krēslā pamira. Arī Hitlers būtu zaudējis savaldību. Ja būtu ieraudzījis sevi īsi apcirptiem un ar hennu nokrāsotiem matiem. Kaina žoklis pamazām atkārās. Skaņa atvērās. Kaspers runāja atvērtībā.
- Tavā skanējumā ir caurums. Ikvienā no mums ir kāda samaitāta vieta. Bet tevī tā ir liela. Nekādu salīdzinājumu ar Hitleru. Mums nav jāsalīdzina sevi ar dižajiem. Bet pietiekami liela. Tai ir kāds sakars ar bērnību. Vienmēr ir kāds sakars ar bērnību. Varbūt tu uzaugi nabadzībā. Varbūt tev nebija tēva. Tas varētu izskaidrot alkatību pēc naudas. Ilgas pēc varas. Tavs caurums ir saistīts ar šīm abām lietām. Tas nocietina sirdi. Vai tu jūti bērnus? Vai atceries, kad tu pats biji bērns? Vai tu nogriezi meitenei pirkstus?
Vīrieša seja spogulī bija bezkaislīga. Nu viņa skaņa bija slēgta, šifrēta.
Istabā ielīgoja Francs Fībers. Atvilka vaļā aizkarus. Uz ziemas dārza pusi nāca kāds vīrietis. Plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu.
Kaspers pieliecās. Viņa seja atradās centimetru no Kaina sejas.
- Man ir četrdesmit divi gadi. Vai zini, kāds ir slēdziens par manu līdzšinējo mūžu? Elle. Tā nav atrašanās vieta. Elle ir transportējama. Mēs visi nēsājam to līdzi. Tai brīdī, kad mums nav kontakta pašiem ar savu dabisko līdzjūtību, tā atlokās vaļā un klāt ir.
Kaspers manīja friziera šķēres savā plaukstā. Viņš paskatījās uz vīrieša kaklu. Vietu, kur sterno cleido aiziet aiz žokļa kaula. Tas būtu viens dūriens. Šķēru gals izietu caur galvaskausa pamatni un ietriektos smadzenēs. Pasaulē būtu par vienu melnu skaņas caurumu mazāk.
Viņš aizvēra acis. Saklausīja dusmas. Tās nebija viņējās. Tās bija ienākušas pa caurumu viņa sistēmā. Mēs visi esam akustiski perforēti, kā Šveices siers. Kuram ir tiesības būt par otra cilvēka bendi?
Viņš izslējās.
Krēslā sēdošais vīrietis pārlaida ar roku pār pakausi. Apskatīja roku. Tā bija sarkana no hennas.
- Nav tik svarīgi, Kaspers teica, kas tu esi. Tu jau sen esi miris un aprakts.
Viņš sajuta sāpes sažņaudzam sirdi. Jo — atkal — nebija izdevies piekļūt līdzcilvēkam. Ar visvienkāršāko un vissvarīgāko no visām patiesībām.
Francs Fībers atvēra stikla durvis, aiz tām žēlsirdīgas vītņu kāpnes laidās lejup pretim vietai, kur viņi bija atstājuši kravas autobusiņu.
- Desmit minūtes zem matu žāvējamā aparāta, Kaspers izmeta. Ne aubīte notraipīsies, ne kā.
8
Pabraukuši garām Svānemellehavnas ostai, viņi nonāca pašā krastmalā. Aizripoja garām noliktavu ēkām, augstmastu koka kuģu rindām. Franča Fībera acis nemitīgi šaudījās uz spoguļiem, pārmeklējot, vai viņiem aizmugurē uz ceļa nav vajātāji. Viņi aizkļuva līdz promenādei.
- Tu piezvanīsi policijai!
Viņa balss drebēja.
- Pateiksi, ka zini, kur atrodas bērni. Lai viņi triecienā ieņem ēku. Tu mācēsi viņus pielauzt. Tu ar runāšanu mācētu iedabūt sevi Paradīzē.
- Un ja bērnu tur nav?
Zēniņš sašļuka. Viņa skaņas profilā arvien lielāku vietu sāka ieņemt mazdūšība. Kasperam tas nepatika. Līdz ceļa galam vēl bija labs gabals ejams.
Viņiem garām lēnām aizripoja patruļas mašīna. Trīs tumšmataini puiši uz kāda stūra ierāvās tumsā. Kad mašīna bija garām, viņi atkal iznira. Viņiem bija augsts enerģijas lādiņš, kā maziem topošajiem gangsteriem. Kaspers sajuta piepešu līksmi par kosmosa noslieci veidot vienotus veselumus. Tiklīdz esam uzbūvējuši kvartālu labākajām aprindām un attīrījuši to no svešiem elementiem, no visiem stūriem laukā sāk velties tumsa.
Viņš ieklausījās ainā, kas pletās viņam priekšā. Viņš dzirdēja, kā skaita kasi pēdējos veikalos, kuri strādājuši vakara cēlienā.
Viņš dzirdēja vēja ģeneratoru parku iepretim Linetena fortam. Kaijas. Spēkstacijas turbīnu dobjos čukstus. Vēlos restorānu apmeklētājus. Viņš klausījās, vai nesadzirdēs pareizo skaņas struktūru. Taimings nav laika brīdis, taimings ir skaņa. Viņš nebūtu spējīgs nevienam to izskaidrot, varbūt vienīgi Zilajai dāmai. Muzikalitāte itin bieži zina, kad, bet itin bieži nezina, kāpēc, īstais brīdis vēl nebija pienācis.
Viņa dzirde bija skaidra, jo bija iestājies vakars. Un izsalkums. Svētā Katrīna kādā vietā bija rakstījusi, ka gavēšana ir brīnišķīgs instruments, ar ko ieraudzīt Dievu. Šī aforisma problēma ir tā, ka svarīgi jau ir redzēt Dievu bez instrumenta.