Pastiepies uz mašīnas aizmuguri, viņš atrada maizi, sieru, pesto. Minerālūdens pudeli. Zaļumu kapājamo nazi. Viņš pāršķēla maizi un uzsmērēja to uz plauktiņa zem priekšējā stikla. Pasniedza to Francam Fīberam, zēniņš papurināja galvu.
- Mēs esam izdarījuši visu, ko varējuši, mēs abi esam izsludināti meklēšanā. Tie, ko mēs gribam dabūt rokā, nav parasti cilvēki, tie ir dēmoni.
Viņš attaisīja armanjaka blašķi, iedzēra, padeva to Kasperam, salēja kafiju, viņa rokas trīcēja.
- Kā alkohols iet kopā ar nemitīgo lūgšanos? Kaspers vaicāja.
- Uz ko tu mērķē, vecīt? Trapisti dara alu. Benediktieši dzen liķieri. Pestītājs pārvērta ūdeni vīnā. Un tādā vakarā kā šovakar — ko, pie velna, tavuprāt, lai es daru?!
Kopējai kolāžai pievienojās jauna skaņa, vēja svilpoņa kaut kādās ietaisēs, kas varēju būt telefona vadi.
- Man nav ne jausmas, vai tu zini "Parsifālu", Kaspers sacīja, -citādi es tev ieteiktu to paklausīties. Vāgneram bija lielas ziepes. Viņš bēga no kreditoriem. Tas gadās pat visdižākajiem. Viņš dabūja patvērumu. Ar skatu uz jūru. Kā mums tagad. Tur viņš sacerēja "Parsifālu". Tajā ir brīnišķīga aina. Norisinās Lielajā piektdienā. Gluži kā šodien. Trešajā cēlienā. Ap viņiem izaug
Grāla pils. Var saprast, ka tā nav fiziska vieta. Tā pastāv apziņā. Tāpēc viņam izdosies.
Francs Fībers blenza uz Kasperu. Uz granīta mūri.
- Tas ir pamatīgāks par pamatīgu, viņš attrauca. Nekāda sakara ar apziņu.
Kaspers atvēra mašīnas durvis. Francs Fībers sagrāba viņu aiz rokas.
- Tu taču neiesi iekšā, vecīt?! Tu laikam esi galīgi nojūdzies?!
- Es laikam esmu kaut ko apsolījis Klārai Marijai, Kaspers atbildēja, arī zēnam, kaut arī neesmu viņu sastapis. Es laikam esmu apsolījis iznest viņus no ratiem. Un ienest drošībā.
Dzeltenās acis neatlaidās no viņa. Pēdējās uzticības paliekas, kuru tur nekad īsti nebija bijis, nu bija zudušas.
- Es esmu vedis šurp cilvēkus vairāk nekā desmit reižu. Šī vieta ir apsargāta kā militāro izmēģinājumu bāze. Bruņoti sargi. Videokameras. Infrasarkanie sensori. Tu netiksi iekšā ne par metru.
Kaspers atvēra durvis un izkāpa uz ielas.
Zēniņš ieķērās viņam žaketē kā ar ķetnām.
- Viņas kļūdījās. Māsas. Tu esi nojūdzies!
Viņi šķērsoja ceļu. Laika bija ļoti maz, Kaspers to dzirdēja. Labvēlīgas skaņu konstelācijas ir gaisīgas.
9
Kaspers paraustīja šokolādes veikala durvis, tās bija slēgtas, eņģelis pie kases smaidīdams papurināja galvu.
- Lūdzu, pagriezies otrādi! Kaspers mudināja.
Francs Fībers pagriezās, uz viņa baltā krekla muguras Kaspers ar tintes pildspalvu uzrakstīja: "Mana mīļotā šonakt kuģo prom. Tikai šokolāde spēj izteikt manas bēdas. Esi žēlīga!"
- Ko tu tur dari? Francs Fībers prasīja.
Meitene panācās tuvāk. Viņa izlasīja, kas rakstīts uz krekla, iesmējās, atslēdza durvis.
- Es nezināju, ka no šejienes atiet kuģi, viņa sacīja.
- No Konoti, Kaspers atteica. Mēs šonakt sūtām vadību komandējumā. Paši no sava mola. Manai mīļotajai, lūdzu, lielu olu. Un divpadsmit zefīrus šokolādē.
Meitene iesaiņoja olu.
- Viņiem tas būs pārsteigums, Kaspers sacīja. Kā tev šķiet, pa kurieni ir vislabāk iet iekšā?
Viņa pamāja uz magnoliju alejas pusi.
- Pa aizmugures ieeju. Tu ir tikai viens sargs. Un nav kameru. Galvenā ieeja ir slēgta. Un pie preču vārtiem ir kameras un daudz sargu.
Zefīri tika salikti kārbā, katrs ietīts sārtā zīdpapīrā.
- Vai pieskaitīt kontam?
Garām pabrauca patruļas mašīna. Kaspers satvēra Franča Fībera delmu. Ja viņš nebūtu tā darījis, zēniņš būtu nogāzies.
- Kā parasti, Kaspers atbildēja. Un gaisa skūpstu no tevis. Vai to mēs arī varam pieskaitīt kontam?
Meitene pietvīka. Viņai nebija vairāk kā astoņpadsmit gadu.
Viņi devās laukā pa durvīm. Meitene nosūtīja Kasperam gaisa skūpstu.
- Tas netiek pierēķināts, viņa sacīja.
Durvis aiz viņiem aizvērās. F'rancs Fībers blenza uz Kasperu, uz mirkli bailes bija atkāpušās pārsteiguma priekšā.
- Tev tūlīt būs piecdesmit, viņš novilka. Bankrotējis. Visu aizmirsts.
- Daudziem dižajiem bijusi piekrišana pie jaunām meitenēm, Kaspers atteica. F.lvisam. Kirkegoram. Regīnai Olsenai bija trīspadsmit gadu. Prisilai — četrpadsmit.
Viņi tuvojās tumšmatainajiem puišiem.
- Mūs uzšķērdīs, Francs Fībers izdvesa.
Kaspers pieslēdzās viņu skaņai, viņam tā patika. Ir daudz iemeslu, lai atbirtu no sabiedrības. Viens ir tas, ka sabiedrībā lāgā nav vietas mežonīgumam. Vismaz divi puiši izklausījās pēc tādiem, kam horoskopā ir lielais kvadrāts. Pēc desmit gadiem viņi būs vai nu miruši, izraidīti vai vadošos amatos.
Sardzē stāvēja jaunākais, puisis, kam nebija vairāk par četrpadsmit, ar acīm, kuras redzējušas vairāk, nekā pienāktos. Kaspers apstājās dažus metrus no viņa. Nolika kārbu ar zefīriem zemē un pamāja uz magnoliju alejas pusi.
- Mums jātiek iekšā, viņš sacīja. Pirms tam, kad brauks nākamā patruļa. Tāpēc vajag, lai jūs izdabūjat viņu ārā no būra. Jautājums ir — vai jūs to varat.
Puisis papurināja galvu.
- Tas nav jautājums, viņš atbildēja. Jautājums ir — kas mums par to būs.
Kaspers uzlika uz kārbas piecsimtkronu banknoti no fonda līdzekļiem.
- Manā bērnībā, viņš teica, mēs to būtu izdarījuši par zefīriem šokolādē.
- Tas bija pirms Pirmā pasaules kara, puisis atcirta. Kopš tiem laikiem dzīves dārdzība ir pieaugusi.
Kaspers uzlika uz kārbas vēl vienu naudaszīmi.
- Man vajadzīgs handikaps, viņš sacīja. Sargs nedrīkst mani redzēt ieejam.
Francs Fībers atspiedās pret laternas stabu.
- Pagaidi pusstundu, Kaspers teica. Ja tad manis vēl nav, zvani policijai. Un informē mantiniekus.
- Nav jau nekādu mantinieku. Un nekāda mantojuma.
Kaspers devās pāri promenādei. Viņam sekoja kruķu klikšķi. Zēniņam acīs bija asaras.
- Es neuzdrošinos te palikt viens.
Aizmugures ieeja atradās piecdesmit metru uz priekšu pa magnoliju aleju. Kaspers nolika olu stikla rūts priekšā.
- Mēs esam ļoti tuvi Askes Brodersena draugi, viņš sacīja. Mēs uzrakstījām viņam joku vēstuli. Viņš atminēja, kurš ir rakstītājs. Nu mēs esam balvā atnesuši viņam olu.
Vīrietim bija mazliet zem sešdesmit, kārtīgi izpresēts zaļš formastērps, pelēkas acis un divus centimetrus biezs, laminēts ložu necauršaujamais stikls starp sevi un apmeklētājiem.
- Es labprāt atdotu to viņam pats, Kaspers teica.
- Es piezvanīšu viņam.
- Tas laupīs pārsteiguma momentu.
Pelēkās acis zaudēja izteiksmi. Kaspers pacēla roku.
Zefīrs šokolādē trāpīja pa stiklu. Zefīri bija paštaisīti, lieli un resni, un biezu čaulu, kā strausa olas.
Drusku mazāk lepnības, un vīrietis varbūt būtu ticis galā godam. Bet lepnība ir viena no lietām, kam visgrūtāk pārkāpt pāri.
Visi mēs gribam būt par karaļa kuģa admirāļiem. Un vienīgais, kas nodots mūsu pavēlniecībā, ir stikla būris uz mola.
Vienu mirkli sargs sēdēja nekustīgs. Tad trāpīja vēl viens zefīrs, šoreiz pa stikla durvīm. Nu viņš uzrāvās no krēsla. Iznāca no būra.