Kaspers pavērās uz aizmuguri. Tumšmatainais pārrunu vadītājs bija ieņēmis pozīciju brauktuves vidū, metienā viņš ielika visu ķermeni.
Zefīrs šokolādē ķēra sargam sirds augstumā, trāpījums uz brīdi atspieda viņu atpakaļ. Tad viņš metās skriešus.
Kaspers un Francs Fībers devās iekšā pa atvērtajām durvīm, pa kreisi atradās citas durvis, vezdamas kādā telpā, kur virs izlietnes un kafijas automāta bija uzstādīti video monitori. Un vēl vienas durvis. Pa tām abi iegāja Konott teritorijā.
10
Skaņa, ar kādu vējš skrēja pār smilšu strūklas apstrādāto granītu, bija glāsmaina. Pat tumsā ēka bija skaista. Visām plaknēm bija zīdaina apdare, trešdaļa visu horizontālo platību bija zemas akmens bļodas ar papīra plānuma ūdens kārtiņu. Apmalotas ar ziediem. Kaspers vēlējās, kaut viņa māte būtu tos redzējusi.
Tai ēku kompleksa daļai, kas bija uzcelta uz piepildītā baseina, pamatstāva plāns bija taisnstūris. Tikai piecus stāvus augstāk sākās tornim līdzīgā konstrukcija, tā bija tik augsta, ka tās noslēgums augšpusē saplūda ar tumsu.
Viss komplekss šķita peldam jūrā, kā sala, kā ļoti liels kuģis. Tieši tādu Kaspers iztēlojās ēku, kādu varētu izdomāt būvēt izbijis jūras virsnieks. Ja viņš pēkšņi būtu uzlicis ķepu četrsimt miljoniem.
Apakšējie stāvi bija tumši, tikai šur tur augšējos stāvos vīdēja gaisma. Kaspers paraustīja durvis, tās bija aizslēgtas. Viņi apgāja apkārt ēkai, jūras pusē bija uzslietas celtniecības sastatnes, bet tikai līdz otrajam stāvam. Citu durvju nebija, visi logi bija ciet.
Kaspers sekoja vēja dūkoņai stieplēs. Viņš uzrāpās uz sastatnēm. Uz pēdējā dēļa zem brezenta atradās kaste, viņš norāva brezentu. Tas bija logu tīrītāja M WC, Modular Work Cage, neliela vaļēja kabīne, kā krēsls uz pacēlāja, tā slīdēja pa divām savstarpēji nobīdāmu gumijas ritentiņu rindām, kas balstījās pret fasādi. Uz jumta acīmredzot bija pa sliedēm pārvietojama vinča un vadāmas virves. Kabīnē stāvēja spainis un sūklis uz kāta, un divi logu tīrāmie. Nelielam vadības panelim bija četras pogas.
Francs Fībers rāpās augšup pa sastatnēm kā raudošs pērtiķis. Viņš iekāpa kabīnē pēc Kaspera. Kaspers nospieda starta pogu. Krēsls sāka slīdēt augšup.
Vadības paneļa gaismā Kaspers izpētīja ēkas plānu. Dega gaisma sanāksmju telpās, vārga gaismiņa — vietā, kas bija atzīmēta kā "bibliotēka", gaisma pašā augšā, pirms torņa sākuma, tur, kur vajadzētu atrasties vadības kabinetiem.
Kabīne viegli šūpojās vējā. Franča Fībera seja balta palsoja tumsā. Kaspers apstādināja kabīni zem pirmās izgaismoto logu rindas. Viņam pazīstamas sievietes balss sacīja: "Bronshojā mums neko nepiedāvāja."
Logs stāvēja drusku pavērts, Kasperam likās, ka telpā ir dzirdami cilvēki desmit divpadsmit, paskatīties viņš neuzdrošinājās.
- Trīsdesmit septītais augstums iet caur Bronshoju, tā pati balss sacīja, pat kloākas ir sausas. Arī valsts gruntsgabali nenonāks pārdošanā, valsts ir pašapdrošināta.
Tā bija gaišmatainā sieviete, kas bija atvedusi Klāru Mariju pie viņa. Kāds viņai kaut ko jautāja.
- Septiņi tūkstoši gruntsgabalu, viņa atbildēja. Sadalīti pa divdesmit diviem uzņēmumiem. Pēc divām nedēļām viņi slēgs ostu. Slēgs Avedēres aizsprostu. Un sāks izsūknēt ūdeni. Pavisam lēnītēm. Lai izvairītos no ēku nosēšanās izraisītiem bojājumiem. Viņi bija spiesti piepildīt ar ūdeni tūkstoš piecsimt māju. Lai tās nesabruktu. Vai neaizpeldētu prom.
Viņai bija dzirkstījoša balss, kā Irēnai Papasai. Bet viņa bija pakļauta kaut kādam stipram spiedienam.
- Vai mēs varam būt pārliecināti?
Kaspers neuztvēra viņas atbildi. Bet tā bija izvairīga.
- Mēs visi redzējām lūzumzonu, vīrietis sacīja. Taksācijas laikā. Ar ko tā izskaidrojama?
- Ar sevišķiem kaļķa caurlaidības faktoriem.
- Mēs redzējām dokumentāciju, ko sagatavojis 5. Pilons. Un Valsts Zemes dienests. Zem Kopenhāgenas ir mīksti nogulumi. Divdesmit līdz piecdesmit metru bieza zona būtu bijusi reāla.
- Mūsējie ģeologi izskatīja šo faktoru. Kopenhāgenas kaļķim ir citāds grauda lielums nekā kaļķsmilts kaļķim. Ar to varētu izskaidrot taisno noslīdējuma virsmu. Attiecībā pret apakšā esošo rakstāmkrītu.
- Un zemestrīces?
- Kopenhāgenu vajadzētu pārvērtēt. Speciālisti spriež, vai lūzumzonas var būt aktīvas. Ēresundā bija zemestrīces 90. gados. Varbūt tās bija stiprākas, nekā uzskatīts iepriekš. Ir konstatēta lūzumzona zem Barsebekas atomelektrostacijas. Stiprākas kustības nekā līdz šim lēstas tajās kaļķa zonās, kuras šķērso Amageras bāzes līniju. Līmeņu atšķirības Saltholmas krastmalas sanesās, kas vedina uz domām, ka ir bijušas lielākas zemestrīces, nekā uzskatīts iepriekš. Problēma ir tā, ka ģeoloģiskā atmiņa ir īsa. Zemestrīce, kas notikusi vēl pirms tūkstoš gadiem, rakstu avotos netiek fiksēta.
Iestājās klusums. Viņai nebija izdevies viņu pārliecināt. Lai vai kāds būtu bijis viņas iecerētais vēstījums.
- Mēs varam daudz ko, viņa bilda. Bet mēs nevaram pasūtināt zemestrīci.
- Un pat ja mēs varētu, vīrietis teica. Ja tā kaut kādā veidā būtu fabricēta. Un tas nāktu gaismā. Mēs dabūtu mūža ieslodzījumu.
Kaspers pieskārās tastatūrai, viņi slīdēja augšup. Viņš skaitīja tumšo rūšu rindas. Zem tām zeme vispirms kļuva tumša, pēc tam pazuda. Viņiem priekšā bija gaisma.
Telpā bija iedegta tikai viena rakstāmgalda lampa. Lone Borfelta sēdēja krēslā, viņas vīrs sēdēja, atspiedies pret radiatoru, viņi skatījās taisni uz priekšu, uz logu, kā divi cilvēki, kas sēž kinoteātrī. Viņiem abiem sejas apakšējo daļu sedza pārsējs. Vīrietis bija piedzīvojis brīnumainu pārvērtību. Viņa seja bija kļuvusi gara, garāka nekā jel vienam cilvēkam, viņš smējās pretim logam.
Aske Brodersens stāvēja, muguru uzgriezis, rokā turēdams nelielu lauzni. Uz grīdas zem šiem trim cilvēkiem bija izritināts plēves rullis. Kaspers izvilka brilles. Sēdošā vīrieša seja nebija kļuvusi gara, viņa mute bija pārplīsusi līdz ausīm, sitieni bija sašķaidījuši abus košanas muskuļus, apakšžoklis bija nokritis uz kakla.
Kaspers manīja, kā līdzās esošais ķermenis kļūst šļaugans. Francs Fībers nošļuka kabīnes dibenā.
Aske Brodersens iebelza sēdošajam vīrietim ar lauzni. Viņš stāvēja metru no loga, Kaspers apzinājās, ka pat savos ziedu laikos viņš nebūtu ticis pāri palodzei, iekams tas otrs būtu viņu noķēris.
Viņš nospieda pogu, lifts aizslīdēja sāņus.
Es gribu lejā, Francs Fībers kunkstēja.
- Lūgšana, turpini!
- Es nespēju. Koncentrēties.
- Ir tāds stāsts, par svēto Lutgardi, cisterciešu mūķeni, es ceru — tas nekas, ka viņa bija katoliete, viņa nespēja koncentrēties. Bet viņai parādījās Mūsu TēvsMāmiņa. Un sacīja: "Tikai mieru, tas nekas, ka būs kāds caurums, jo es tos aizpildīšu."
Kabinets bija tukšs. Kaspers nofiksēja liftu un ierāpās iekšā. Viņš ievilka Franču Fīberu sev nopakaļ.
Kabineta durvīm būtu jāved uz gaiteni. No tā vajadzētu būt ieejai bibliotēkā, viņš pasniedzās pēc roktura.
Kāds atspēra durvis vaļā. Tās trāpīja Kasperam pa krūtīm, viņš atmuguriski aizlidoja pret sienu.
Plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu ienāca pa durvīm, viņam rokās bija plakans ierocis, tas izskatījās pēc šautuves pistoles, tikai ar garu stobru.
Kaspera bērnībā apsardzē strādājošos vervēja no sabiedrības zemākajiem slāņiem. Vēlāk bija uzplaukusi vispārējā labklājība, sargāt cilvēkiem piederošo naudu bija kļuvis par augsta statusa arodu. Viņa priekšā esošais vīrietis kustējās līgani, kā dejotājs galma ballē. Te, tuvplānā, viņam bija masīvas klātbūtnes un lielas iekšējās autoritātes skanējums.