Viņš apstājās, izvērsis kājas plati, pacēla ieroci un nostabilizēja muskuļus pret gaidāmo atsitienu. Kaspers ieraudzīja, kāpēc stobrs ir garš. Uz tā bija uzskrūvēts perforēts metāla cilindrs, perforējumā varēja redzēt, ka tas ir piebāzts ar stikla vati, tas bija klusinātājs. Kaspers atminējās tos no cirka laikiem, tādus izmantoja, ja bija steidzami jānonāvē dzīvnieki — piemēram, ja kāds zirgs bija aizķēris manēžas malu un tam bija vaļējs kaula lūzums.
Lūgšana bija aizsākusies pati no sevis, bez vārdiem, bet tās nozīme bija: "Mīļā TevsMāmiņa, ļauj, lai es noturu sirdi atvērtu, un dod man spēku sastapt primāro gaismu!"
Francs Fībers stāvēja aiz atvērtajām durvīm, vīrietim neredzams. Nu viņš iznāca laukā, iebāza vienu kruķi vīrietim starp kājām un pagrieza.
Paša šāviena skaņa bija klusināta. Bet Kasperam aiz muguras atskanēja pārsteidzoša skaņa, kā āmuram atsitoties pret akmeni. Sākumā viņš nemanīja nekādas sāpes, bet sajuta paralīzi ķermeņa vidū. Viņa kājas saļima, viņš noslīdēja uz grīdas. Uzbrucēja seja atradās dažus centimetrus no viņējās.
Kaspers satvēra plecīgā vīrieša galvaskausu un iekodās viņam degunā. Viņš koda, lai izdzīvotu. Reizē viņš manīja līdzjūtību, kāda viņa apziņas daļa lūdzās: "Mūsu TevsMāmiņ, ļauj, lai šis vīrs iekrīt prasmīga plastiskā ķirurga rokās, jo ne ar ko mazāku nebūs līdzēts, lai viņš atkal varētu strādāt par modeļu demonstrētāju."
Vīrietis atvēra muti kliedzienam. Kaspers aizsprauda viņam muti ar Lieldienu olu.
Kaspers pieslējās kājās. Viņš piefiksēja savu vēderdobuma muskulatūru kā viengabalainu, diskveidīgu sāpi. Viņš no visa spēka ietrieca olas metāla paliktni guļošā vīrieša pakausī. Vīrietis nolika galvu uz grīdas un gulēja rāms.
Kaspers atņēma viņam pistoli. Šī bija pirmā reize mūžā, kad viņš turēja šaujamieroci, viņam nebūtu ne jausmas, kā to lietot. Viņš padeva to Francam Fīberam.
Viņš kustējās sakņupis, ārā pa durvīm uz gaiteni, iztaisnoties nebija iespējams. Uz bibliotēku veda trīs durvis. Viņš piesardzīgi paraustīja vienas, tās bija slēgtas. Tad arī pārējās būs ciet.
Viņš klamzāja atpakaļ uz kabinetu. Būs jātiek bibliotēkā no ārējā lifta
Viņam bija licies, ka cauruļvadu pasta ierīces ir izgājušas no modes, šī acīmredzot bija otrā paaudze. Nebija nevienas pogas, tikai melns ekrāns, viņš pārbrauca pār to ar pirkstu galiem, tajā atmodās sarkani skaitļi. Pie sienas karājās plakāts ar cauruļvadu pasta adresēm, viņš atrada bibliotēkas adresi. Izvilka tintes pildspalvu. Izņēma olu guļošajam vīrietim no mutes. Uz iesaiņojamā papīra uzšņāpa: "Mini, mini mīkliņu — kurš sūtīja tev oliņu?" Viņš iebāza olu terminālī.
- Aizskaiti līdz divdesmit, viņš sacīja. Un tad sūti prom.
- Tu esi ievainots vēderā, Francs Fībers teica.
Kaspers pacēla kreklu. Pie nabas bija mazs, uztūcis caurums.
- Arī mugurā, Francs Fībers bilda, lode ir izgājusi tev cauri.
Kaspers aizrāpās atpakaļ līdz liftam, aizslīdēja ar to sāņus, atpakaļ uz bibliotēku.
Jau pa to īso laiku, kamēr viņš sabija prom, klāt bija nācis daudz asiņu. Kaspers nespēja droši noteikt, vai vīrietis ir dzīvs. Aske Brodersens patlaban bija pagriezies pret sievieti.
Kādu brīdi Kaspers ieklausījās iekšup lūgšanā, tā ne mirkli nebija apstājusies. Viņš pavērsa to uz savu iekšējo Svētā Genesija tēlu, komediantu un aktieru aizbildni, 303. gadā viņš bija miris mocekļa nāvē, ber pirms tam bija izpestījis neskaitāmas dvēseles no sāpēm un mokām.
Cauruļvadu pasta ierīce iedūcās. Aske Brodersens apstājās. Viņš devās pie termināļa. Mēs visi esam pasta narkomāni. Mums visiem ir tūlīt ātri jānoklausās automātiskais atbildētājs. Jāpārbauda e-pasta vēstules. Jāizņem pasts no pastkastes. Maltītes vidū. Dzimumakta vidū. Nopratināšanas vidū.
Kaspers atdabūja vaļā logu. Uzkāpa uz palodzes, nokūleņoja uz grīdas. Aske Brodersens stāvēja ar olu rokā.
11
Viņš bija novilcis žaketi. Zem tās viņam bija bikšturi.
- Es gribu redzēt meiteni, Kaspers paziņoja.
Vīrietis stāvēja ar olu rokā.
- Viņa ir blakus telpā.
Kaspers pielika pirkstus sēdošajam vīrietim sānos pie kakla, viņš bija dzīvs. Lonei Borfeltai mute bija aizbāzta ar elastīgo saiti, saite bija izmantota arī tam, lai piesietu viņu pie krēsla. Uz galda mētājās saišu ruļļi un šķēres. Kaspers pārgrieza sasēju, atbrīvodams sievieti.
Aske Brodersens devās pa priekšu. Kaspers nedzirdēja nekādu disonansi. Varbūt pasaule patiesi bija tik vienkārša, ja cilvēks atradās dziļā kontaktā ar savu muzikalitāti. Varbūt viņš tūlīt ieraudzīs Klāru Mariju.
Garais vīrietis atvēra kādas durvis un palaida Kasperu iekšā.
Sākumā telpa bija tumša, tad Kaspers pamanīja rēno gaismu, kas nāca no jūras. Viena vesela siena bija no neatstarojoša stikla. Kaspers aplaida skatienu apkārt, kaut kur uz grīdas sēdēs Klāra Marija ar savām lellēm.
Viņš dzirdēja, kā ola atsitas pret zemi. Tad viņš tika sagrābts no aizmugures.
Vīrietim bija labs tvēriens, viņš bija iekrampējies Kaspera augšdelmos. Vīrietis pacēla viņu no zemes un trieca pret stiklu.
Loga rūts acīmredzot bija lamināts, kā bruņustikls, tai nebija nekāda elastīguma, sajūta bija kā atsitoties pret betona sienu.
Aske Brodersens neko neteica, Kaspers vienalga viņu dzirdēja. Patiesībā gan ne viņu, jo viņa vairs tur nebija. Kad emocijas kļūst pietiekami sripras, parastā personība izgaist, sirds skaņa izgaist, cilvēka frekvenču zonas līdzcietīgā daļa izgaist, pāri paliek bezpersoniskums ekstremālā formā. Kaspers dzirdēja, ka viņam aizmugurē esošā forma grib viņu nosist.
Viņš vēlreiz tika ietriekts stiklā, šoreiz daudz stiprāk. Viņš redzēja, kā loga rūts gaišajam laukam priekšā tiek novilkts aizklājs. Sākumā viņam šķita, ka tās ir žalūzijas vai aptumšošanas aizkari, tad viņš ievēroja siltumu virs acu plakstiņiem, tās bija asinis.
Šoreiz rūts pati nāca viņam pretī un atsitās pret viņu, nebija ne sāpju, ne skaņas, viņš zināja, ka ir tuvu noslēgumam. Sirds lūgšana aizsākās pati no sevis. Tas, ko viņš dzirdēja sevi lūdzamies, bija: "Mīļā TēvsMāmiņa, dod man spēku sist pretī!"
Rūts atkal nāca pretī. Bet šoreiz viņš izlocīja rokas un kājas, mazināja triecienu ar delnām un pēdu apakšām, tas radīja sprādzienam līdzīgu skaņu. Viņš dzirdēja, kā salūst viena plaukstas locītava, bet viņa galva nekur neatsitās.
Viņš ļāva savam ķermenim sašļukt kā lupatu lellei, ļāva galvai pārkrist uz priekšu. Vīrietis viņam aiz muguras dziļi ieelpoja — pēdējam spēku sasprindzinājumam. Ieelpā viņš nolaida Kasperu zemāk, Kaspers sajuta, kā viņa pēdas saskaras ar grīdu. Tad viņš mugurpusē esošajam vīrietim izdarīja atmugurisku sitienu ar galvu.
Atmuguriskie sitieni ar galvu ir skatuves cīņas un teatrālās vardarbības Dom Pcrignon. Kaspers bija divus gadus strādājis ar iešūpinātu smilšu maisu, līdz iemācījās vienā cirtienā panākt, ka tas karājas beigts. Un pēc tam mēnešiem ilgi — lai iemācītos apturēt kustību tieši pirms partnera galvaskausa. Un tagad viņš to neapturēja, viņš cirta līdz galam.
Vīrietis viņam aiz muguras nenogāzās uzreiz. Viņš joprojām stāvēja taisns, kad Kaspers izlocījās no tvēriena un izspēra viņam pamatu zem kājām. Bet viņa acis bija neko neredzošas.