Vīrietis nogāzās zemē, nemēģinot rast atbalstu ar rokām. Kamēr viņš atradās kritienā, Kaspers parāva viņa bikšturus uz augšu un apmeta viņam ap kaklu. Tad atspieda vienu ceļgalu pret muguru, kas nu bija apakšā, un pievilka bikšturus ciešāk. Kaspers varēja darboties tikai ar labo roku.
Durvis atvērās, tika ieslēgta gaisma, telpā stāvēja gaišmatainā sieviete.
Reāla vardarbība pret reāliem cilvēkiem ir šausmīga. Bet stilizēta, teatrāla vardarbība ir nepieciešama. Mums, kuri nekur tālāk neesam tikuši.
- Nāc vien iekšā! Kaspers aicināja.
Viņa ienāca telpā, kā robots.
Griestu apgaismojums bija pārvērtis panorāmas stiklu par spoguli, spogulī bija redzama guļošā vīrieša seja.
- Primārais iemesls, kāpēc cilvēks žņaudzot nosmok, Kaspers sacīja, ir nevis tas, ka nevar ievilkt elpu. Vispirms notiek tas, ka pārtrūkst skābekļa pieplūde smadzenēm. Uz lielajām kakla artērijām izdarītā spiediena dēļ. Ja tu paskatīsies uz viņa acīm, spogulī, tu redzēsi, ka jau tagad baltajā gļotādā ir tādi kā avokado krāsas asinsizplūdumi. Vai redzi?
Sievietes kājas saļima, viņa noslīdēja gar sienu, līdz pēdīgi sēdēja uz grīdas.
- Kur ir Klāra Marija? viņš noprasīja.
Viņa mēģināja kaut ko bilst, bet bija spiesta padoties.
Sviedri lija Kasperani acīs platām straumēm, viņš paberzēja seju pret vīrieša muguru, tā nokrāsojās kā ar krāsas rulli, tās bija asinis.
Viņš izdzirdēja kaut ko negaidītu. Tā bija mīlestība. Tā nāca no sievietes. Kaspers paskatījās uz vīrieti zem sevis. Viņš bija tas, kuru viņa mīlēja.
- Tu pastāstīsi man, kur viņa ir, Kaspers teica. Un mēs iztiksim, nepievilkuši bikšturus stingrāk.
- Viņi abi ir lejā, pagrabā, sieviete atbildēja.
- Tātad zēns ari ir dzīvs?
Viņa palocīja galvu.
- Ko jūs gribat ar viņiem darīt?
Kasperam runājot, kaut kas džinkstēja, kā stikls, vismaz divi zobi bija pārlūzuši vai izsisti no vietas.
Sieviete neko neatbildēja. Viņš pievilka bikšturus.
- Es nezinu, sieviete sacīja, es zvēru, es pieskatu meiteni, viņus abus, lūdzu, neko nedari, lūdzu!
Viņš piecēlās kājās.
- Paņem, lūdzu, mani zem rokas, viņš sacīja.
Viņa paklausīja, mehāniski. Attaisīja durvis. Viņi virzījās pa gaiteni. Kabineta durvis bija vaļā. Viņš norādīja, viņa pieveda Kasperu pie galda, pie telefona.
Viņš uzspieda Rābijas fonda mājas numuru.
- Man jārunā ar Zilo dāmu, viņš teica.
Pagāja pusminūte, iekams viņa pienāca pie telefona. Viņa apziņa ieslēdzās un izslēdzās, ieslēdzās un izslēdzās.
-Jā?
Bija pagājis gads, kopš viņš pēdējo reizi bija dzirdējis šo balsi.
- Varbūt abi bērni ir dzīvi, viņš sacīja. Varbūt viņi ir pagrabā zem Konon, ēkas, kas uzbūvēta uz piepildītā jūras baseina iepretim Tipenas parkam Nordhavnas ostā. Es gribēju pats viņus savākt. Bet man ir gadījies neliels traucēklis.
Viņas skanējums neizmainījās. Varbūt viņa spētu bez modulācijas uzņemt ziņu par Zemeslodes bojāeju.
- Mēs sazināsimies ar policiju, viņa teica.
Viņš balstījās pret galdu, telefona savienojums bija slikts, sīkie mikrofona un ska|ruņa perforējumi bija pilni ar asinīm.
- Man jānokārto pāris darīšanu, viņš sacīja. Pēc tam es ieradīšos pēc samaksas.
- Būsi laipni gaidīts.
Viņš nolika klausuli.
Lifts darbojās, viņi nobrauca trīs stāvus zemāk, apstājās, durvis atvērās. Ārpusē stāvēja Francs Fībers. Viņš iekāpa liftā. Tas turpināja braukt uz leju. Francs Fībers pastiepās uz augšu un nopētīja viņa galvvidu.
- Tur ir plaisas, viņš sacīja. Tev ir ielauzts galvaskauss.
Kaspers pieķērās viņam ar otru roku, viņi pa pusei pārnesa
Kasperu pār pagalmu. Viņš dzirdēja, kā asinis pil uz flīzēm, ar knikšķošu, viegli jo viegli džinkstošu skaņu, pavisam citādi nekā ūdens lāses, jo šim šķidrumam piemita augstāka viskozitāte.
Brīdī, kad viņi iegāja ārējā mūra ēnā, virs pagalma iedegās prožektori. Cauri pēdām Kaspers samanīja daudzus skrejošus soļus. Viņi atvēra durvis un iegāja stikla būrī. Zaļais admirālis vēl arvien bija satriekts, Kaspers to dzirdēja. Bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to, kāds viņš kļuva tagad, viņš blenza uz Kasperu, uz sievieti, pazina viņu, palika kā iemiets. Kaspers juta, ka ir nepieciešams pateikt pāris vārdu. Mēs nevaram atstāt pilnīgā neizpratnē cilvēkus, kuriem esam sagādājuši neērtības.
Daudz ir tādu, kuri iedomājas, ka šai dzīvē ir nopirkuši biļeti uz Gilbertu un Salivanu. Un tikai tad, kad jau ir gandrīz par vēlu, atklāj, ka esamība ir Šnitkes apokaliptiskās mūzikas skaņdarbs.
- Pēc Askes domām, ola nebija pietiekami liela, Kaspers sacīja. Un tu jau zini, kāds viņam temperaments.
Ticis uz ietves, Kaspers palaida vaļā sievieti, viņa palika stāvam. Kaspers un Francs Fībers kopīgi aizkļuva līdz kravas autobusiņam. Sieviete viņiem aizmugurē nebija pakustējusies. Kasperam izdevās ietrausties sēdeklī.
- Mums jātiek uz kāda apvedceļa, viņš sacīja.
- Tu noasiņosi, Francs Fībers teica.
- Ikvienu vēnas asiņošanu var apturēt. Maigi, bet noteikti piespiežot un paturot desmit minūtes.
- Tev ir tikai divas rokas.
Krustojumā Sundkrogsgādes galā viņi pagriezās uz ziemeļiem. Visas priekšā redzamās gaismas Kaspera skatienā saplūda kopā. Francs Fībers apmeta mašīnu apkārt. Kaspers tika piespiests pie durvīm.
- Policijas barjera, zēniņš paskaidroja.
Viņi brauca pa Strandbulvāri. Tālāk pa Jagtveju. Kaspers atrada drānu kaudzi. Viņš salika auduma salvetes kopā, kā kompresi. Mēģināja tās piesiet klāt ar trauku lupatām. Tās vēl nebija uzliktas, kad jau bija piesūkušās ar asinīm. Viņam nāca virsū drudzis. Blakus sēdošais zēniņš sāka raudāt.
Tāds nu ir trūkums, ejot mācībā pie meistara. Kad meistars iedarbina izdedzinātāju, māceklim pastāv risks tikt saplacinātam. Paskaties kaut vai uz Baha dēliem! Neviens no viņiem tā īsti nepacēlās pēc tētiņa. Un iedomājies Jungu! Viņam tā ari līdz galam neizdevās noslaucīt pēdas, ko, viņam pāri staigājot, bija atstājis Freids.
- Abi bērni ir dzīvi, Kaspers sacīja.
- Tev jābrauc uz slimnīcu.
- Vēlāk, mums jānokārto pāris sīku darīšanu.
- Paskaties uz sevi!
- Mēs esam tik tuvu. Es teikšu kā Svētā Terēze no Lizjē: Je choisis tout, es gribu visu.
Kaspers nolaida logu. Drudzis bija reakcija uz fizisku pārslodzi, viņam tas bija palicis prātā no saviem negadījumiem manēžā, no tiem laikiem, kad viņš vēl strādāja par akrobātu. Vēsais vējš palīdzēja. Nogurums bija ļaunāks, tas bija saistīts ar asins zudumiem.
Viņi brauca pa Jagtveju, pa robežu starp Kopenhāgenas ārpilsētu un iekšpilsētu. Nogriezās pa Tagensveju, pārbrauca pāri Ezeriem. Pilsēta vēl nekad nebija skanējusi šādi. Tā bija ieguvusi tādu kā fokusu. Pilsētas skanējums zināmā mērā atgādināja Ziemassvētku vakaru, brīžus, kad pa televīziju pārraidīja izšķirošu futbola finālu. Bet tas bija tumšāks. Daudz saspīlētāks.
Cilvēki bija pavērsuši savu dzirdi uz slēgto teritoriju. Uz jaunu zemestrīču iespējamību. Viņi klausījās kopā. Lai cik ļoti negribētos to sacīt, tā bija tādu cilvēku kopība, kuri skatās acīs domai, ka, iespējams, viņiem būs jāmirst kopā. Reiz tēvs Pio bija sacījis ticīgajiem, ka vislabākā vieta, kur lūgties, ir avarējoša lidmašīna. "Ja tajā brīdī jūs patiesi koncentrējaties lūgšanai," viņš bija teicis, "tad jūs nemaz nevar izvairīties no Dievišķā realizācijas."