- Es esmu saticis daudzus prātā jukušos, Francs Fībers sacīja. Bet es, velns parāvis, nekad…
Kaspers norādīja, mašīna nogriezās nost no F.stervoldgādes un, tikusi garām Ģeoloģijas muzejam, uzbrauca augšup pa piecpadsmit grādu stāvumu un ieripoja pa zemiem, atvērtiem režģu vārtiem.
Vienā no stikla krātiņiem dega gaisma. Pie rakstāmgalda sēdēja gaišmatainais Princis Drošsirdis.
- Esi tik labs, iebrauc kabinetā iekšā! Kaspers mudināja.
Francs Fībers papurināja galvu.
- Manā stāvoklī, Kaspers skaidroja, nav patīkami doties laukā, salā.
Francs Fībers nospieda gāzes pedāli. Kravas autobuss ietriecās stikla durvīs, caursita tās kā papīra aizslietni, apstājās ar purnu kabinetā.
Kaspers iztrausās no augstā sēdekļa. Apsēdās krēslā pie rakstāmgalda. Vīrietis otrā pusē bija pārakmeņojies.
Kaspera bērnībā daudziem profesoriem bija nejēdzīgs skanējums, kas apkārtējiem cilvēkiem lika lūkoties pēc kaut kā, ar ko aizbāzt ausis, piemēram, pēc grīdsegas. Tolaik, lai veidotu akadēmisko karjeru, bija nepieciešama neirotiska, vienpusīga mentālā pārpūle, Kaspers bija sastapis Maksimiliāna aprindu profesorus, kā pirmizrāžu publikas sastāvdaļu, viņi bija bijuši sadrumstaloti.
Laiks bija izmainījis skanējumu, vīrietim otrpus galdam piemita plašs spektrs. Un tomēr.
- Ir daudz artistu, Kaspers sacīja, kuriem ir bail no augsti izglītotiem cilvēkiem. Bet ne man. Mans mīļākais delartiskās komēdijas tēls ir il dottore, vai tu viņu zini, "visu var izārstēt ar grāmatu zinībām"?
Gaišmatainais vīrietis pašķielēja uz sašķaidītajām ārdurvīm, Kaspers dzirdēja viņu kalkulējam, cik lielas ir izredzes, ka bēgšanas mēģinājums varētu izdoties.
- Es to neieteiktu, Kaspers bilda, man nav nekā, ko zaudēt.
Viņam pretī esošais skanējums padevās.
- Kas tev bija jādara?
Vīrietis neatbildēja.
- Tev bija jāpiešķir demonstrējumam dabaszinātnisks spožums. Ko viņi demonstrēja?
Gaišmatainais vīrietis paskatījās uz automašīnu. Francs Fībers bija palicis sēžam pie stūres. Durvis un logi bija ciet.
- Šim te nav neviena liecinieka, viņš sacīja.
- Dievs dzird visu, Kaspers teica. Bet Viņš nesniedz liecību pilsētas tiesā.
Profesors samitrināja lūpas.
- Viņi neko nedemonstrēja. Meitene tikai pateica: "Vairāk zemestrīču nebūs." Bija divdesmit uzpircēju. Ārzemnieki. To pārtulkoja angļu valodā. Viss. Tas prasīja piecas minūtes.
Kaspers dzirdēja, ka viņš runā patiesību.
- Ko tu no tā iegūsti?
- Profesionālu informāciju.
- Vai mēs varam piekļūt mazliet tuvāk patiesībai?
Profesora acis bija iedurtas galdā.
- Tu esi ļoti talantīgs, Kaspers sacīja. Fj> to dzirdu. Tu biji arī atbraucis līdzi Kinkongam, lai mani piekukuļotu. Tomēr tu neesi no vardarbīgajiem. Bet es esmu. Paskaties uz mani! Es nāku taisnā ceļā no kaujas lauka.
Profesors pavērās uz viņu.
- Universitāte ir plakana struktūra, viņš sacīja. Ja grib tikt augšā, pa īstam, tas jādara ārpusē.
Cilvēka skanējumā parādās patīkama noteiktība, kad viņš ir saskaņā ar sevi. Pat tad, ja ētikas normas, ar ko viņš ir saskaņā, ir vājas.
- Ko šie bērni spēj?
- Mēs viņus noskenējām. Viņiem ir interesanti smadzeņu viļņi. Tas arī viss.
- Ko spēj Zilā dāma? Māte Marija?
Vīrieša skanējums izmainījās, uz tādu, kāds Kasperam bija palicis atmiņā no tirgus laukumiem, skanējumu, kas nāca pirms tirgošanās ar vēršiem.
Kaspers piecēlās, ar grūtībām. Profesoram priekšā gulēja zila mapīte. Viņš pabungāja pa to.
- Starp augstākajām mācību iestādēm notiek brīva informācijas apmaiņa, profesors sacīja.
Mapīte bija no policijai piederīgajām, Kaspers atpazina vāciņus, kādus bija redzējis Astas Borello kabinetā.
- Tas ir jauki, Kaspers novilka.
- Mēs varējām tirgoties. Tu strādāji Dānijas Tehniskajā universitātē. 80. gados. Matemātiskās akustikas institūtā. Par konsultantu, tā te rakstīts. Lielo koncertzāļu pārbūvē un projektēšanā. Viņi tevi mērīja. Te rakstīts, ka tu esi spējis uztvert svārstības frekvenču diapazonā no 3 līdz 35 000 hercu. Skaņas spiediena līmeņa izmaiņas par decibela simtdaļu. Tas ir visnotaļ neparasti, ja tā ir tiesa. Te rakstīts, ka viņi to nevar izskaidrot. Ka viņi esot būvējuši modeļus mērogā simts pret vienu. Ielikuši tevi iekšā. Un tu nekavējoties esot varējis viņiem pateikt, kas vajadzīgs. Vai jāiebetonē sinusa profili betonā. Vai velns zin kas. Vai tā ir tiesa?
Posttraumatiskais šoks, pēc automašīnas iegāšanās kabinetā, vīrieša sistēmā pamazām pierimās. Tas liecināja par viņa robustumu. Kaspers sajuta piezogamies respektu pret svītu, ko Kains bija sev savācis.
- Viņi to nosapņoja, viņš atteica. Un tas bija dziļā jaunībā.
- Viņi raksta tu apgalvojot, ka fiziskā skaņa ir tikai durvis. Aiz tām esot cita skaņa. Skaņu pasaule. Vai tā ir tiesa? Vai tu varētu man mazliet pastāstīt par to? Varbūt man pretī būtu kāda informācija par bērniem. Un par starecu.
Nu Kaspers saklausīja profesora nelaimi. Teorētiķa ilgas likvidēt savu nošķirtību no realitātes.
-Šo mapīti tu dabūji no Merka, Kaspers sacīja. Tu esi licis uz diviem zirgiem. Vai uz trim. Tu strādāji Kaina labā. Un piestaigāji uz Rābijas fonda māju. Un regulāri informēji H nodaļu.
Vīrieša skanējums sāka apsīkt.
- Tu mēģināji izvairīties no tā, lai ar bērniem kaut kas atgadītos, Kaspers turpināja. Bet tu gribēji arī atrasties tuvumā naudai. Un tam, uz ko Kains piedabūjis bērnus. Un vēl tu gribēji pasargāt sevi. Tu mēģināji likt uz visiem zirgiem. Uz visu laukumu uzreiz.
Pie telpas dibensienas stāvēja vitrīnas ar optiskajiem instrumentiem, varbūt no tiem laikiem, kad šī ēka bija darbojusies kā observatorija. Un pasaule bija bijusi vienkāršāka. Varbūt.
- Mēs, cilvēki, Kaspers teica. Mēs liekam uz pārāk daudziem zirgiem. Tādā veidā nekad īsti nenonākot gaismā. Bet, no otras puses, nekad arī neieslīgstot pilnīgā tumsā. Mēs paliekam šeit. Kur ir tik tikko sasniegta tāda redzamība, lai taustīdamies varētu tikt uz priekšu.
Viņš vilkšus ievilka sevi mašīnā.
- Reptiļa smadzenes, profesors sacīja. Tās satur skanisko atmiņu. Rāpuļiem ir jāspēj pazīt arī medījuma skaņu. Būtībā tā ir primitīva funkcija.
- Tu devies līdzi, lai redzētu, vai es esmu uzpērkams. Lai redzētu, vai atdure būs pret kaut ko cietu. Kad instrumenti būs ievadīti pietiekami dziļi.
- Visus var nopirkt. Nekādas citas realitātes nav, tikai šī.
Aiz dusmām Kaspers saklausīja izmisumu.
- Man šķiet, ka tas esi tu, Kaspers izmeta. Kurš nogalināja meiteni. Es pārbaudīju Imigrācijas departamentā. Tu biji Nepālā. Tajā laikā.
Vīrietis uzšāvās no krēsla kā atspere, plātīdamies ar rokām un kājām, kā tāda raustāmā lelle.
- Tas bija Ernsts. Josefa miesassargs. Man nebija ne jausmas, ka briest kas tāds. Es biju kilometriem tālu, kad tas notika.
Profesors saguma krēslā.
Kaspers klausījās. Vīrietis, iespējams, bija teicis patiesību.
- Es mēģināju viņiem kaut ko paskaidrot, Kaspers sacīja. Dānijas Tehniskās universitātes ļaudīm. Izmērāmajā skaņas telpā mēs orientējamies, balstoties uz smalko laika nobīdi tajā, kā labā un kreisā auss uztver skaņu. Tomēr lielajā kopainā tas sniedz nožēlojami maz informācijas. īsto skaņu vienlaicīgi uztver abas ausis. Apziņa kā tāda. Un tā nesabrūk. Tā pastāv ārpus laika un telpas. Un tā ir par velti. Par piekļuvi tai tev nav jāmaksā. Atliek vienīgi saspicēt ausis.