Vīrietis otrpus rakstāmgaldam piepeši izskatījās novecojis. It kā tas būtu noticis piecu minūšu laikā. Mati izskatījās sirmi.
- Man ir bail, viņš teica. Ka Kains aiztransportēs bērnus prom pa gaisu.
12
Viņi bija izkļuvuši uz apvedceļa.
Kasperam līdzās šņukstēja Francs Fībers. Ir svarīgi, pat pa vidu plašajiem vēzieniem, neaizmirst parūpēties par tuvāko. Arī Bahs tā bija darījis. Pa vidu kosmiskās toņu katedrāles celtniecībai bija bijusi gādība par ikkatru ķieģeli. Apsēstība ar to, lai skanējums visu laiku būtu labs. Rūpes par Mariju Barbaru, par Annu Magdalēnu, par bērniem, to varēja dzirdēt. Kaspers uzlika mierinošu roku zēniņam uz pleca.
- Pēc brīža, viņš sacīja, abi bērni sēdēs starp mums.
Viņš noglauda trīsošo muskulatūru, viņa roka atstāja lipīgu
asins sliedi. Viņi pabrauca garām Roskildevejai, Glostrupas tirdzniecības centram, pirmajiem tīrumiem. Kaspers norādīja, mašīna nogriezās pa kreisi lauku ceļā pirms kartinga trases, ceļš veda strauji uz augšu un beidzās. Mašīna stāvēja uz mākslīga vaļņa, kas uzbērts pie ūdens attīrīšanas ietaisēm. Uz leju no ietaisēm atradās laukums, rāms, dega tikai viens vienīgs nakts prožektors.
- Tu nevari iet lejā. Viņi tevi gaida.
Kaspers izrāpās no mašīnas.
- F.s peldēšu līdzi dao.
- Kā tu to zini?
Dzeltenās acis bija atzinušas viņu par bezcerīgu.
- To var dzirdēt. Tā ir maiga ceļavēja skaņa.
13
Starp tīrumu un ceļu atradās papeļu žogs, starp papelēm un laukumu stāvēja mašīna. Kaspers nometās četrrāpus.
Automašīna skanēja pustoni par augstu. Pustonis nav daudz, taču absolūtajai dzirdei tas ir traucējošs. 70. gadu gaitā Kaspers bija brīnījies par Rihtera iespēlēto "Labi temperēto klavesīnu", tas bija bijis pustoni par augstu. Sākumā Kaspers domāja, ka vainīga ir plate vai māsterlente, ka tam jābūt kļūdainam transponējumam. Vēlāk caur dzelzs priekškaru bija noplūdušas Prokofjeva sonātes Rihtera ierakstā, arī tās bija pustoni par augstu. Tad Kaspers bija atskārtis, ka tam pamatā ir kāds nodoms.
Kad mašīnā kaut kas ir — cilvēki vai bagāža —, pieaug tās pašsvārstību frekvence, vai arī ir sajūta, ka tā notiek. Kaspers parāpās sāņus, tā ka mašīna nu atradās starp viņu un laukumu izgaismojošo prožektoru, mašīnā sēdēja divi vīrieši.
Skaidrojums nāca tikai 90. gados, kad tika publicēta vienīgā garā intervija ar Rihteru. Intervijas beigu daļā izcilais pianists pastāstīja, ka vecums, līdztekus visādi citādi nodarītam kaitējumam, ir pazeminājis viņa tonikas izjūtu gandrīz par pustoni.
Tad Kaspers bija to sapratis. Rihters bija uzskaņojis flīģeli pustoni uz augšu.
Tas atstāja uz viņu dziļu iespaidu. Nevis tas, ka vecums apēd cilvēka dzirdi, vecums apēd visu, kaut vai tam pašam Bēthovenam. Bet gan tas, ka cilvēkam var būt tāda ietiepība, ka viņš paceļ visu klasisko mūziku par pustoni, lai pielāgotu to savējai sistēmai.
Kaspers palika četrrāpus līdz brīdim, kad bija ticis garām stūrim. Viņš atslēdza nelielās durtiņas dienvidu pusē, iegāja iekšā un atkal aizslēdza ciet. Piecēlās kājās, grasījās skriet, nesanāca. Salīcis un ar grūtībām viņš apklamzāja ap aploku un zirgu izjādes manēžu. Stallī Roselila bija vienīgā, kas izdzirdēja viņu. Viņš mierinoši noglāstīja zirgu, spalva nosmērējās ar asinīm, viņš aptaustīja sienu, vijole un dokumenti bija pazuduši.
Mājas ārsienas aizēnā viņš pārgāja pāri pagalmam, paraustīja kabineta durvis, tās nebija aizslēgtas.
Telpa pēc skata nebija mainījusies, bet tās skanējums bija pārāk rezonējošs. Viņš aptaustīja plauktu zem rakstāmgalda, trīskāju statīva tur vairs nebija, arī Bunzena degļa un rungas ne.
Plaukti izskatījās kā parasti, skopajā gaismā viņš gar reģistra mapēm aizburtoja līdz "K", izvilka mapi un atvēra vaļā, tā bija tukša.
Viņš nolika mapi atpakaļ, paraustīja durvis uz privātajām telpām, tās nebija aizslēgtas, viņš iegāja iekšā, viss bija pārāk kluss.
Viņš atvēra ledusskapja durvis, tas bija izslēgts, saldētavas durvis, tā bija atkausēta.
Viņš devās atpakaļ uz kabinetu. Apsēdās biroja krēslā. Pacēla telefona klausuli. Tas vēl joprojām bija pieslēgts.
Viņš uzspieda Sonjas numuru, viņa tūdaļ pacēla klausuli. Viņš paņēma nost to trauku lupatu un servješu turbānu, kas viņam bija ap galvu. Viņš dzirdēja, ka Sonja atrodas guļus. Balss kļūst dobjāka, kad pretgravitācijas muskuļi nespiež uz plaušām un samazina telpas skaņu. Viņai līdzās gulēja vīrietis, Kaspers varēja nomanīt viņa elpu.
- Vieta pie Dafija, viņš sacīja, kādā veidā tu man to atradi?
- Pienāca piedāvājums. Cik atceros. Ieliktnis. Cirkus Zeitung Skandināvijas izdevumā.
- Jums pienāk trīsdesmit piedāvājumu dienā. Tu tos neredzi. Kāpēc tad tieši šis?
Vispirms viņa apklusa.
- Tas bija adresēts man, viņa atbildēja. Par puscenu. Es droši vien nobrīnījos par šīm abām lietām.
Viņš nogaidīja, centās sakoncentrēties.
- Vai es esmu izdarījusi kaut ko nepareizu? Vai esmu sagādājusi tev nepatikšanas?
- Sargeņģelis, viņš atbildēja, var izdarīt tikai labu.
- Vai kāds pie tevis ir? Tev nevajag būt vienam.
- Man ir kompānija, viņš sacīja. Mūsu TevsMāmiņas klavieru skaņotājs. Mani patlaban skaņo pustoni uz leju.
Viņš nolika klausuli.
Viņš piesardzīgi tuvojās dzīvojamam vagoniņam, palika stāvam un klausāmies, dzirdams nebija nekas. Viņš uztaustīja kartona gabaliņu, kurš atradās turpat, kur viņš bija to atstājis, iegāja iekšā.
Viņš neuzdrīkstējās ieslēgt gaismu. Uz brīdi apsēdās atzveltnes krēslā. Laukuma nakts apgaismojums ieplūda pa loga rūtīm.
Viņam būtu varējusi piederēt pils, kā Grokam Oneglijā. Viņam būtu varējis piederēt dzīvojamais komplekss Parīzes pievārtē, kā Rivelam. Viņam būtu varējis būt astoņsimt kvadrātmetru penthouse dzīvoklis virs Kongensnītorva laukuma, kā Popovam bija Maskavā, ar skatu uz MHAT, veco Čehova teātri. Tā vietā viņam divdesmit gadu bija bijis tikai šis vagoniņš. Astoņpadsmit kvadrātmetru plus vējtveris mīnus tas, ko aizņēma rekvizītu skapis, kostīmu skapis, klavieres un plaukti.
Viņš paskatījās uz notīm. Mazo čuguna krāsni. Izlietni. Elektrisko tējkannu. Malku. Elektrisko plīti. Ledusskapi, mazu, no nerūsējoša tērauda, kondensatora dzesētu, bez kompresora, viņš nekad nebija spējis paciest kompresoru troksni. Viņš paskatījās uz kumodi. Fazioli. Paskatījās uz dīvānu.
Toziem, kad viņi abi satikās, Stīne reizumis bija gaidījusi viņu pārnākam no izrādēm. Bieži, bet ne vienmēr. Un nekad ne plānoti. Norunāt tikšanos ar viņu bija grūti vai neiespējami. Darba plānu un dežūras grafiku viņa varēja sastādīt pusotru gadu uz priekšu. Par randiņu vakarā viņa nespēja izlemt tās pašas dienas pēcpusdienā. Viņš tā arī nebija to sapratis.
Bija bijusi pusnakts, kad viņš nāca mājās. Bija snidzis. Sniegā viņas pēdas, kas veda uz vagoniņu.
Viņam bija bijis jādodas uz ārzemēm, viņš tā ari nekur neaizbrauca. Tā ziema izmainīja viņa attiecības ar gadalaikiem. Iepriekš viņš bija gribējis Dāniju slēgt un evakuēt uz pieciem mēnešiem gadā, no novembra līdz martam. Desmit gadus viņš nebija slēdzis nevienu ziemas kontraktu tālāk uz ziemeļiem par Kannām. Viņas pēdas sniegā to visu pārvērta. Ārējie gadalaiki nebija nekas.