Viss tik kluss. Klusumā viņš dzirdēja, ka vijoli spēlē īzaks Sterns. Kas maigs, tas ļoti maigs. Kas grods, tas ļoti grods. Ar tehniku nekādu problēmu. Un smeldze uz tās robežas, ka nav panesama.
Viņam blakus kāds stāvēja, tā bija meitene. Viņa nolika Kasperam priekšā papīra lapu. Baltu.
- Dziesma, viņa teica, dzejolis, uzraksti to!
4
Darfa Blīnova "Staļļus un ateljē" veidoja četras ēkas, kas ieslēdza lielu pagalmu, — administrācijas ēka ar trim nelieliem kabinetiem, divām garderobēm un treniņu zāli. Manēža, celta kā astoņstūru tornis. Zema zirgu izjādes manēža, aiz kuras atradās staļļi un pastaigu aploki. Noliktava ar darbnīcām, šūšanas ateljē un mantu novietnēm bēniņos.
Cementu plānā kārtiņā klāja rāms, dzidrs lietusūdens. Ienācis pa vārtiem, Kaspers palika stāvam. Izlīda saule, vēja brāzmas bija aprimušas. Ūdens virsma sastinga spogulī. Vietā, kur spogulis beidzās, stāvēja melnais volvo.
Viņš aizgāja līdz pagalma vidum un palika stāvam, līdz potītēm ūdenī. Kurpes un zeķes piesūcās ar to kā sūkļi. Sajūta bija tāda, kā pirmajā maijā iebrienot fjordā pie telšu laukuma Rērvīgas ostā.
Mašīnas durvis atvērās, meitene aiztipināja gar mājas sienu. Viņai uz acīm bija saulesbrilles. Aiz viņas gaišmatainā sieviete. Kaspers pienāca klāt un atvēra viņām durvis.
Viņš iegāja manēžā, mazā lampiņa uz klavierēm bija ieslēgta, viņš iededza augšējo gaismu.
Telpā bija vēl ceturtais cilvēks, kāds vīrietis. Viņu būs ielaidis Dafijs. Vīrietis sēdēja aiz sešām krēslu rindām, pašā avārijas ejā, ugunsdzēsības dienestam tas nebūtu paticis. Viņam kaut kas rēgojās pie vienas auss, gaisma nebija spoža, varbūt tas bija dzirdes aparāts.
Kaspers atlocīja salokāmo krēslu, paņēma sievieti zem rokas un aizveda līdz manēžas malai.
- Man jāstāv pavisam blakus, viņa sacīja.
Kaspers pasmaidīja viņai, meitenei, vīrietim pie ugunsdzēsības durvīm.
- Tu sēdēsi šeit, viņš klusi teica. Vai arī tinieties prom.
Brīdi viņa palika stāvam. Tad apsēdās.
Viņš aizgāja atpakaļ pie klavierēm, apsēdās, novilka kurpes un zeķes, izgrieza ūdeni. Meitene stāvēja viņam cieši līdzās. Viņš atvēra klavieru vāku. Gaisotne bija visnotaļ saspīlēta. Ir svarīgi izstrāvot mīļumu un gaismu. Viņš izvēlējās āriju no "Goldberga variācijām". Rakstītām, lai vieglinātu bezmiega naktis.
- Es esmu nolaupīta, meitene sacīja.
Viņa stāvēja pie pašām klavierēm. Baltu seju. Tēma transponējās sava veida fūgā, ritmiskā kā gvanako, glaimīgā kā šūpļa dziesma.
- Es aizvedīšu tevi prom, viņš teica.
- Tad viņi kaut ko nodarīs manai mammai.
- Tev nav mammas.
Viņa balss pašam izklausījās tā, it kā piederētu kādam citam.
- Tu tikai to nezināji, viņa atteica.
- Vai viņa arī ir pie viņiem?
- Viņi dabūs viņu rokā. Viņi dabūs rokā ikvienu.
- Policija?
Meitene papurināja galvu. Sieviete saslējās. Mazais atskaņotājs, ko Kaspers izmantoja rīta treniņam, stāvēja uz klavierēm. Viņš izvēlējās kompaktdisku, pagrieza aparātu tā, lai sieviete un vīrietis nonāktu aiz stereo barjeras. Viņš ieveda meiteni skaņas aizvēnī un nometās viņas priekšā ceļos. Viņam aiz muguras Rihters uzsita pirmos akordus tā, it kā gribētu nobruģēt flīģeli.
- Kā tu piedabūji viņus atvest tevi šurp?
- Citādi es nedarītu kaut ko, ko viņi grib.
- Ko?
Meitene neatbildēja. Viņš sāka no apakšas. Saspringums kājās, ciskās, sēžā, gurnos un vēdera lejasdaļā bija paaugstināts. Bet ne krampjains. Nebija bijis ne seksuālas varmācības, ne kā tamlīdzīga. Pat viņai tas būtu izraisījis asins sastrēgumu vai rezignētu zemspriegumu. Toties, sākot no pašas saules pinuma augšpuses, kur diafragma piestiprinās pie vēdera sienas, viņa bija savilkta. Dubultais muguras atliecējmuskulis bija nospriegots kā divas tērauda stieples.
Viņas labā roka, kas bija ārpus skatītāju redzesloka, noķēra viņa kreiso. Plaukstā viņš samanīja cieši salocītu papīru.
- Tu sameklēsi manu mammu. Un tad jūs atgriezīsieties pēc manis.
Mūzika izdzisa.
- Apgulsties! viņš sacīja. Tur, kur pieskarsies mani pirksti, sāpēs. Pieslēdzies sāpēm un ieklausies tajās! Tad tās pāries.
Mūzikas skaņa atgriezās. Rihters spēlēja tā, it kā gribētu izdauzīt taustiņus caur flīģeļa dzelzs rāmi. Sieviete un vīrietis bija piecēlušies kājās.
- Kur viņi tevi tura? Kaspers vaicāja. Kur tu guli?
- Nejautā vairs neko!
Viņa pirksti uztaustīja muskuļu mezglu, divpusēju, zem lāpstiņas. Viņš ieklausījās tajā, sadzirdēja tāda mēroga ciešanas, kādas bērnam nebūtu jāpazīst. Viņā sakāpa balts, bīstams niknums. Sieviete un vīrietis ienāca manēžā. Meitene izslējās un ieskatījās viņam acīs.
- Tu darīsi tā, kā es teicu! viņa klusi sacīja. Vai arī nekad vairs mani neredzēsi.
Viņš pacēla rokas pie meitenes sejas un noņēma viņai saulesbrilles. Sitiens bija trāpījis pa uzacs malu, asinis bija notecējušas, zem ādas, un sakopojušās virs žokļa kaula. Acs šķita neskarta.
Viņa uztvēra Kaspera skatienu. Acu nepamirkšķinādama. Izņēma saulesbrilles viņam no rokām. Uzlika uz acīm.
Kaspers atvēra viņiem durvis.
- Sākumā ir svarīga kontinuitāte, viņš teica. Būtu lieliski, ja viņa varētu ierasties rītdien.
- Viņa iet skolā.
- Vislabāk ir strādāt kontekstā, viņš nerimās. Kāda īsti ir viņas situācija, vai tēvs ar māti ir šķīrušies, vai ir kādas grūtības, noderētu drusku informācijas.
- Mēs tikai viņu pavadām, sieviete atteica. Mums vispirms vajadzīga ģimenes piekrišana.
Meitenes seja bija bezkaislīga. Kaspers pakāpās nost no mašīnas, tā ieripoja jūrā.
Viņš iebāza roku kabatā, lai sameklētu papīru, uz kā pierakstīt. Izvilka spēļu kārti. Ar tintes pildspalvu uzšņāpa numurzīmi. Kamēr vēl spēja to atcerēties. Sākot ar četrdesmit gadu vecumu, īslaicīgā atmiņa mazpamazām sāk pieklibot.
Viņš manīja no apakšas nākam aukstumu. Atģida, ka viņam ir basas kājas. Manēžas zāģskaidas vēl arvien lipa pie pēdu apakšām.
5
Dzīvojamais vagons stāvēja aiz manēžas, blakus visādām elektrības kastēm un ūdens pieslēgumiem. Viņš ieslēdza gaismu, apsēdās dīvānā. Meitene bija iedevusi viņam A5 lapu, daudzkārtīgi salocītu un sapresētu mazā, loti cietā vīstoklī. Gauži lēnām viņš atlocīja to vaļā. Tā bija pasta kvīts. Meitene bija zīmējusi un rakstījusi otrā pusē.
Zīmējums izskatījās pēc pirātu kartes bērna izpildījumā. Tajā bija uzzīmēta māja ar kaut ko darbarīku šķūnītim līdzīgu katrā pusē, zem mājas bija rakstīts "slimnīca". Zem zīmējuma bija rakstīti trīs vārdi — "Lone Vecmāte". Un "Kains". Viss. Viņš apgrieza papīru otrādi un izlasīja kvīts tekstu. Sūtītāja bija viņa pati, meitene bija uzrakstījusi tikai savus priekšvārdus, Klāra Marija. Adresāta vārdu viņš pirmajā mirklī nevarēja salasīt, jo viņam pamira smadzenes. Viņš aizvēra acis un brīdi palika sēžam, seju iespiedis saujās. Pēc tam izlasīja vārdu.
Viņš piecēlās. No plaukta, starp notīm, viņš izņēma sīku, iesietu Baha "Klavieru grāmatiņu" un atvēra to. Iekšā bija nevis "Klavieru grāmatiņa", bet gan pase, starp pēdējām lapām atradās zīmīte ar vairākiem tālruņa numuriem.
Kaspers aiznesa telefonu uz dīvāna galdiņu un uzgrieza pašu augšējo saraksta numuru.