No skursteņa bija nākuši dūmi. Viņas dūnu jaka un zābaki aizņēma visu vējtveri, viņa negribēja salt, no pirmā novembra viņa bija ģērbusies kā pārgājienam uz Nangaparbatu.
Loga rūtis bija baltas no garaiņiem, viņa bija gatavojusi ēdienu. Viņai bija mūža kontrakts ar fizisko pasauli. Viņas rīcībā bija tik vien kā divi elektriskie riņķi un čuguna riņķis uz krāsniņas. Tik un tā viņa bija pagatavojusi kaut ko, kas līdzinājās Leisemēra veģetārajai pavārgrāmatai.
Viņa bija sēdējusi dīvānā, iepretim vietai, kur tagad sēdēja viņš. Slēpošanas zeķēs ieautās kājas pavilkuši zem sevis. Ar saviem papīriem vai datoru. Vai tukšām rokām.
Viņš bija palicis stāvam pie pašām durvīm.
Sievišķajam nav noteiktas skaņas. Nav noteiktas tonalitātes. Nav noteiktas krāsas. Sievišķais ir process. Tajā brīdī, kad dominantseptakords atrisinās mažora subdominantē, tajā brīdī ir sadzirdams sievišķais.
Līdz tam viņš bija dzīvojis disonansē. Tagad viņa vagoniņš vairs nebija vagoniņš. Vairs nebija šķūnis uz riteņiem. Tās bija mājas.
Viņas klātbūtne izcēla krāsas, ko viņš agrāk nebija redzējis. Tā noapaļoja stūrus, uzbūra virsmas, kuru agrāk nebija bijis. Tā izmainīja grāmatu saturu. Nošu saturu. Bahs bez sievietēm būtu skanējis citādi. Visticamāk, nebūtu skanējis vispār. Un vienīgais viņas devums bija viņas klātesamība.
Tagad telpa ap viņu bija cieta. Četrstūraina. Nedzīva. Viņš zināja, ka redz to pēdējoreiz. Viņš manīja, kā domas klīst pa viņa ķermeni, kā plēsīgs zvērs krātiņā, nespēdams atrast izeju.
Viņš atvēra durvis uz vadītāja kabīni un ieslidinājās pie stūres. Kravas autobuss nu jau būs izsludināts meklēšanā. Bet ne dzīvojamais vagoniņš. Konfiscēts, bet ne izsludināts meklēšanā. Kamēr policija ieņem Konon, viņš varētu vēl pēdējo reizi apciemot Maksimiliānu. Pēc tam pats pieteikties policijā. Saņemt medicīnisko palīdzību. Sākt visu procesu ar policiju, repatriāciju. Tālāk viņa apziņa nesniedzās.
Viņš pagrieza aizdedzes atslēgu. Nekas nenotika.
- Viņiem līdzi bija automehāniķis, Dafijs ierunājās.
Viņam mugurā bija virinātāja mētelis, izskatījās, ka tas austs
no akmens vates, tas bija apslāpējis visas skaņas, tāpēc arī Kaspers nebija pārvaldnieku dzirdējis.
Kaut kas tika ielikts viņam klēpī, tas bija vijoles futrālis. Uz tā aploksne ar papīriem, dzimšanas apliecību, Spānijas pasi, apdrošināšanas polisēm. Šveices banku kontiem, īslaicīgo apdrošināšanas apliecību.
Kaspers atvēra futrāli un aptaustīja vāka izliekumu. Ar labo roku, kreiso viņš nevarēja pakustināt.
Gvarnēri un Stradivari bija kaut kas kopīgs. Viņi vienmēr tika iestrādājuši nelielu variāciju. Kā sava veida pētījumu. Pa vidu bankrotiem. Pa vidu Spānijas pēctecības kara satricinājumiem. Nekad neviena precīza atkārtojuma. Nekad nekādas monotonijas. Mazais, pastāvīgais eksperiments. Lai redzētu, vai ir iespējams radīt kaut minimālu uzlabojumu.
- Mana pēdējā sezona tiesas prāvas laikā, Dafijs sacīja, noritēja pie Reca Hamburgā. Tur bija kāds gados jauns klauns. Viņam bija četrdesmit piecu minūšu numurs. Tobrīd Karls bija vienīgais klauns Eiropā, kurš solo spēja noturēt kāda uzmanību ilgāk par divdesmit minūtēm. Šis te klauns pēc divdesmit minūtēm pat vēl nebija izvilcis savu vijoles futrāli. Dažu labu nakti mēs bijām spiesti laist uz skatuves ugunsdrošības sargus. Lai neļautu publikai viņu apēst. Reca cirkā bija tūkstoš astoņsimt skatītāju vietas. Kad man pasludināja spriedumu un es demisionēju, viņam pagarināja līgumu uz trim mēnešiem. Es sacīju sev — pēc desmit gadiem viņam piederēs pašam savs cirks. Pēc divdesmit gadiem viņam būs vesela impērija. Ir pagājuši divdesmit gadi. Un tu man esi parādā īres maksu par sešiem mēnešiem.
Tagad Kaspers atcerējās. Melnmatains vīrietis smokingā. Borasa mantinieks. Kā Dafijs būs atminējies krietni jaunāku klaunu.
Viņš nolika aizdedzes atslēgu uz vadības paneļa pārvaldnieka priekšā.
- Šis vāģis — liec, lai pa nakti to aizvelk. Tu par to dabūsi septiņsimt tūkstošus. Salonā Classic Vintages Helsingērā.
Dafijs nepieskārās atslēgām.
- Es ielūkojos privātajās telpās. Ledusskapis ir izslēgts un atkausēts.
- Es dodos atvaļinājuma ceļojumā.
Kaspers atvēra durvis. Viņi izkāpa. Nakts bija klusa.
Dafijs turēja rokā automašīnas atslēgu komplektu, tās bija manēžas pikapa atslēgas.
- Es aizvedīšu tevi uz slimnīcu.
Varēja dzirdēt Dienvidu šoseju. Satiksmes troksnis ir savdabīga lieta. Skaņu izolējošā siena to neaiztur, tas vienkārši paceļas augšup. Un kaut kur nolaižas. Kā ķīmiskās avārijas nokrišņi.
- Es esmu iemanevrēts šajā manēžā, Kaspers teica. Tu nosūtīji piedāvājumu. Sonjai uz cirku Blaff. Kura kārto manas lietas. Pirms gada. Tā ka mēs esam iekūlušies kaut kādā lielā spēlē.
Dafijs neko neatbildēja. Kaspers noskenēja apkārtni. Viss bija pustoni par nedzīvu. Vajadzētu būt dzirdamam dumpim no purva. Apmēram astoņdesmit decibeliem dobjajos, timpānu skaņām līdzīgajos pūtienos. Meža pūces ūjināšanai savrupmāju kvartālos Glostrupas pusē. Tā vietā valdīja klusums.
Aiz sētas stāv reno ar diviem vīriem, viņš teica.
Cirks ir gabaliņš viduslaiku, kas izdzīvojis modernās pasaules ārmalā. Artisti ir kļuvuši veclaicīgi, kā lapsas, kas pielāgojušās pilsētai un atkritumu kastēm. Bet ne tikai kā vientuļi klaidoņi, arī kā brālība, pa pusei savvaļas dzīvnieku brālība. Ārpus atbalsta maksājumiem. Ārpus ARTE. Ārpus Ieņēmumu dienesta kontroles. Ar ļoti nedaudziem noteikumiem, ko kuriem viens ir — vienmēr atbalstīt citam citu, spēlējot dzīves paslēpes ar valsts iestādēm.
Dafijs šūpojās uz pirkstgaliem šurpu turpu.
Kaspers pastiepa roku.
Dafijs iedeva viņam mašīnas atslēgas. Pavadīja līdz vārtiem. Atslēdza tos.
Viņi gaidīja Kasperu, viņš tos nedzirdēja. Pat ja būtu dzirdējis, tas nebūtu palīdzējis.
Viņi izkāpa no mašīnas, kas bija pārdzīta piecdesmit metrus uz priekšu, tie bija abi mūki. Atvērās arī kādas durvis viņam aiz muguras, no pagalma puses. Aiz muguras viņam bija stiepļu žogs, un Ērkšķrozītes mežrozīšu dzīvžogs otrpus ceļam. Un viņam bija grūti noturēties kājās. Viņš devās pie mūkiem un iesēdās mašīnā.
14
Vaļējā teritorija Galvenās Policijas pārvaldes priekšā bija nožogota, līdz pat Arla administrācijas ēkai. Bernstorfsgādes pusē bija ierīkota barjera, viens no mūkiem ielika identifikācijas karti priekšējā stiklā, barjera pacēlās.
Viņi pabrauca garām militārajam transportam, civilās aizsardzības kravas auto, ātrās palīdzības mašīnām. Mūki apturēja mašīnu uz ietves, pretī tehniskās apskates pārvaldes sarkanajām barakām. Viņi paņēma Kasperu zem rokas, pa pusei vezdami, pa pusei nesdami. Pāri ielai, iekšā pa durvīm, kas bija vērstas uz ostu, iekšā liftā.
Lifts atvērās uz šauru gaiteni, pirmais, ko viņš izdzirdēja, bija mūzika. Tā bija klusa, nāca no prāvāka attāluma, un tomēr tā bija skaidri saklausāma. Tā bija kantāte, BWV 106, ko iedziedājis Kopenhāgenas Policijas sieviešu koris, viņš atcerējās šo ierakstu, tieši šajā kompaktdiskā koris bija pieaicinājis par solisti savu protektori Hanni Beku Hansenu, Kopenhāgenas Policijas priekšnieci. Kaspers sazīmēja viņas skaisto soprānu, tikpat kā bez vibrato.
Vaļā stāvēja kādas durvis, kas veda uz taisnstūra telpu augstiem griestiem, kā pamatskolas sporta zāli. Gar tālāko sienu bija salikti rakstāmgaldi, četri policisti šķiroja papīrus. Telpas dziļumā pie mapēm piekrautiem plauktiem divas policistes sēdēja pie kaut kā, kas līdzinājās telefonu centrālei.