Telpā bija seši lieli logi ar skaru uz ostu. Pie viena sēdēja masīvs un nekustīgs sirmgalvis, kurš izskatījās tā, it kā viņš, Vīriešu modes padomes saģērbts, būtu ar celtni iekrauts krēslā. Pie kāda cita loga stāvēja Mērks, viņam blakus neliels pārnēsājamais atskaņotājs, no tā skanēja mūzika.
Mērks pagriezās un paskatījās uz Kasperu. Uz asinīm piemirkušajiem apsējiem.
Paņēmis avīzes no kāda galda, viņš tās nolika uz krēsla sev līdzās. Kaspers apsēdās uz avīzēm.
- Veidebīls, Mērks sacīja, ar galvu pamādams uz vecā vīra pusi. Pārstāv Baznīcas lietu ministriju. Un ir mūsu cilvēks sakaros ar Fondu.
Uz atskaņotāja stāvēja kompaktdiska vāciņš, virsū bija uzdrukāta zeltītā lira, visu policijas muzikālo kolektīvu atšķirības zīme. Uz plastmasas apvāka pilēja asinis. Mērks pārcēla to citur, izslēdza atskaņotāju.
- Mums vajag atgādāt šurp Kejsu, viņš sacīja. Un kokakolu. Un kafiju.
- Glāzi alkohola, Kaspers piebilda.
Mūki pazuda. Mērks atkal nolūkojās pār slēgto teritoriju.
- Mēs esam aplenkuši Konoti, viņš teica. Divsimt vīru no ātrās reaģēšanas vienības. Četras motorlaivas. Jūras spēku kaujas peldētāji. Divi kaujas helikopteri, gadījumam, ja viņi mēģinātu bērnus aizvest prom pa gaisu. Trīsdesmit vīru, kas apstaigās biznesmeņu privātās adreses un savāks aculiecinieku liecības. Viņi devās iekšā pirms desmit minūtēm.
Kaspers mēģināja ieklausīties Merka sistēmā, nevarēja, viņa dzirde bija nestabila, šķita, ka tā nemitīgi zūd.
- Totālās aizsardzības ideja, Mērks sacīja. Tāds ir oficiālais nosaukums. Doma ir skaista, ļoti dāniska. Tā sevī ietver neierobežotu sadarbību. Kad gadās katastrofa, kā šoreiz, mēs visi darbojamies vienoti. Policija, Falck glābšanas dienests, Civilās aizsardzības pārvalde, Ugunsdzēsības dienests, Bruņotie spēki.
Dānijā mēs baidāmies izsludināt ārkārtas stāvokli. Politiķiem šķiet, ka viņi likumdošanā var paredzēt un novērst visu, ieskaitot valsts apsvērumu. Tāpēc mums tagad ir civilā avārija. Policija vada izmeklēšanu degpunktā. Brīvprātīgās policijas vienības uzliek nožogojumus. Civilās aizsardzības pārvalde visu nokopj. Bruņotie spēki nodrošina muskuļus. Mēs esam piesaistījuši pat Baznīcas lietu ministriju. Skaisti iecerēts. Viņiem, protams, nav rāciju, lai varētu sazināties cits ar citu. Un viņi nav integrējuši savas datorsistēmas, tāpēc informācijas apmaiņu nevar veikt arī rakstveidā. Un viņiem rokas sasien septiņi tūkstoši likumu un rīkojumu, kuri ir jārespektē. Bet vienalga, nepaiet ne nedēļa, kad viņi jau ir puslīdz saorganizējušies. Tik ilgu laiku tas aizņēma. Nedēļu. Pēc pirmās zemestrīces.
Kaur kas tika nolikts uz palodzes blakus Kasperam, Mērks padeva viņam glāzi, Kaspers iedzēra. Tas bija spāņu brendijs, viegli salkans, viņam acīs sasprāga asaras, alkohols svilināja vaļējās brūces mutē, kā tad, kad ugunsspļāvējam kļūdas pēc aizdegas šķidrais parafīns.
Tapat policija, Mērks turpināja, ir balstīta uz sadarbību un atvērtām vadlīnijām. Vienotā policija. Ekonomikas policija, narkotikas, krāpšanas, zādzības, tehniskās nodaļas, viss zem viena jumta. Visam noteikumi un plāni, viss kā pa diedziņu. Tāpēc tad, kad viņas piezvana uz Lingbijas policijas iecirkni un paziņo, ka zēns un meitene pazuduši, vispirms trāpās prātīgs policists, kurš pastāsta, lai neuztraucas, jo deviņdesmit deviņiem procentiem visu pazudušo bērnu ir sagribējies iziet pastaigā. Kad pēc pāris stundām piezvana vēlreiz, policists noskaidro, vai mamma un tētis ir šķīrušies, vai ir mazs brālis vai māsa, gandrīz visi bērni, kuri aiziet no mājām, ir vienkārši gribējuši dot vaļu savai neapmierinātībai. Tā kā šoreiz otrā galā esošie izdara spiedienu, policija lūdz Fondu ierasties iecirknī ar vecākiem un fotogrāfiju. Tiek darīts zināms, ka vecāku nav. Tad dežurējošais policists palūdz sameklēt kādu pārstāvi no skolas.
Un tikai pēc tam kāds attopas, ka Drošības policija un Valsts policijas priekšnieks ir novērtējuši šo iestādi kā potenciālu terorisma mērķi. Starp astoņdesmit citiem Bagsvērdā un Lingbijā. Kaut kas sāk notikt tikai pēc tam. Pāris kriminālizmeklētāju aizbrauc uz klosteri un izārda pa vīlītēm. Deviņi no desmit bērniem, kurus pēc kāda laika joprojām nevar atrast, mēdz būt paslēpušies kaut kur bēniņos. Kad arī šis numurs neiet cauri, viņi sazinās ar Drošības policiju. Tur atrod plānus, kā rīkoties tieši šādā situācijā. Norīko patruļas mašīnas. Izveido operatīvās vadības grupu. Dabū rokā Lingbijas kriminālpolicijas priekšnieku. Par lietu atbildīgo kriminālinspektora vietnieku. Policijas priekšnieku, kas grib palikt malā, cik vien ilgi iespējams. Kriminālizmeklētāju no Drošības policijas. Ieskicē visus svarīgākos izmeklēšanas pasākumus, kuriem jānorisinās, saglabājot mieru un nosvērtību. Tāpēc tad, kad te sēdošajam Veidebīlam sametas bail un viņš par to paziņo Tieslietu ministrijas Policijas nodaļai, kura uzmeklē mani, tad jau ir pagājusi nedēļa un ir par vēlu.
Kasperam aiz muguras stāvēja sieviete. Tā bija Strandvejenas aristokrāte, tagad viņa bija baltā virssvārcī, viņai bija neliels galdiņš uz riteņiem ar kaut ko, kas izskatījās pēc pirmās palīdzības piederumiem.
Viņa sāka ņemt nost Kasperam ap galvu apsietās trauku lupatas un servjetes. Kā pa miglu viņš pamanīja, ka viņa pārbauda viņam pulsu. Mēra asinsspiedienu. Viņa pasaule bija sākusi rukt. Daļa viņa dzirdes bija neskarta. Bet redzeslokā bija traucējumi, viņš spēja fokusēt skatienu tikai ierobežotā laukā.
Mans pirmais darbs bija policijā, Mērks sacīja. Esmu izgājis tam visam cauri. Patruļas policists. Suņu dresētājs. Dānijas jaunākais izmeklētāja palīgs. Es to mīlu. Mums ir viena no labākajām un godprātīgākajām policijām pasaulē. Draņķīga ir tikai viena lieta — tā ir tik ellīgi lēna.
Mērks bija aizmirsis par saviem akustiskajiem blokiem, viņa sistēma atvērās. Tas, ko Kaspers saklausīja, bija nogurums.
Nevis pārejošs piekusums. Nogurums, kam bija divdesmit vai trīsdesmit gadu. Viņš bija to dzirdējis vairākiem dižajiem cirka direktoriem, tiem, kuri gribēja ko vairāk, nekā tikai pelnīt naudu. Tas bija tāda cilvēka nogurums, kuram ir ne vien darbs, bet misija, un kurš ir ļāvis tai sevi pārņemt pilnībā. Un kurš tagad, lēnītēm, sadeg no iekšienes.
Sieviete pavilka Kaspera kreklu uz augšu, viņš dzirdēja, kā viņa tver pēc gaisa. Viņa uzlika roku viņam uz diafragmas. Normālos apstākļos viņš būtu priecājies par šādu pieskārienu, un jo sevišķi viņējo. Bet ne tagad.
- Tieslietu ministrija parasti nekad neiesaistās, Mērks teica.
- Mūsu policijas nodaļā ir nožēlojami pieci cilvēki. Mūs pieaicina tikai tad, ja lieta ir ļoti liela un ir iesaistīta politika. Un pat tad mēs apzināmies, ka tas ir tas pats, kas bāzt galvu atvērtā rīklē.
- H nodaļa? Kaspers jautāja.
Viņš dzirdēja savu balsi, tā skanēja kā kokvardes kvākšķēšana.
Mērks piecēlās. Nostājās pie loga.
- Policija vienmēr ir izmantojusi astrologus, viņš sacīja.
- Medijus, gaišreģus. Klusībā, saprotams. Bet 90. gadu beigās mēs manījām, ka kaut kas mainīsies. Es jutu to savelkamies kā negaisa mākoņus. Mēs zinājām, ka parādīsies jauna veida ekonomiskie noziegumi. Kuri būs saistīti ar apziņas kontroli.
- Kā opciju tirdzniecība, Kaspers teica.
Ministrijas ierēdnis pamāja ar galvu.
- Laiks, viņš piekrita. Spēja paredzēt nākotni. Tā ir kļuvusi par vissvarīgāko. Intuīcija. Tā ir kļuvusi par vienu no visaugstāk apmaksātajiem resursiem. Es joprojām cenšos panākt, lai Dānijas policija to saprastu.