Выбрать главу

Pasaule atgriezās no jauna, varbūt viņš bija sabijis prom tikai dažas sekundes. Mērks balstīja viņa galvu ar abām rokām, šo­reiz saudzīgi, piebāzis savu seju pavisam tuvu viņējai.

-    Es labprāt būtu tevi nopratinājis, Mērks sacīja. Bet saproti pats. Es esmu nosūtījis divus simtus specvienības vīru ķert tukšu vēju. Pēc tam kad esmu atņēmis lietu vietējai polici­jai. Tagad viņi visi bruks man virsū. Ministrs. Policija. Piede­rīgie. Tā ka tagad nopratināšanas nebūs. Būs skaidrošanās.

Mūki stāvēja Kasperam aiz muguras, viņi pacēla viņu augšā.

-    Vai tu biji tajā ēkā? Mērks čukstēja. Vai bērni tur bija?

Mūki pienāca viņam pavisam klāt. Šoreiz viņi nesa viņu.

Mašīna aizripoja garām autocisternām un treileriem ar inže­nieru pulka gumijas laivām. Ja izdotos panākt, ka viņi apstājas kādā vietā, kur ir zema apbūve, varbūt būtu kādas izredzes.

-    Mans tēvs ir uz nāves gultas, Kaspers sacīja. Es gri­bētu viņu redzēt vēl pēdējo reizi. Ja mēs varētu piestāt pie Valsts slimnīcas, tas aizņemtu tikai pāris minūšu.

Viņi neatbildēja, šķērsoja Zēlandes tiltu, izbrauca uz šose­jas, kas ved uz lidostu. Kaspera apziņa šaudījās šurpu turpu.

-    Manā nekrologā, viņš teica abām klusējošajām mugu­rām, būs rakstīts, ka viņš nomaksāja divsimt miljonus no­dokļos vispārējās labklājības labad un nodrošināja Dānijai vairāk bezmaksas reklāmas ārzemēs nekā Nils Bors un miljons palešu ar bekonu. Tik un tā viņa pavadoņi — vezdami viņu prom uz spīdzināšanu un nonāvēšanu — bija bezkaunīgi kā hiphopa gangsteri. Un neskuvušies kā Indijas svāmī.

CETURTĀ DAĻA

1

Viņam piešķīra kameru, trešajā bardo stāvoklī, starp vienu murgu un nākamo. Otrajā stāvā, Imigrācijas policijas telpās, Kastrupas lidostā.

Viņa kamera bija viena no sešām, kas kopā ar divām tuale­tēm atradās blakus pieņemšanas telpai ar soliem, leti, divām personas fiziskās apskates kabīnēm, trim bruņotiem policis­tiem — diviem vīriešiem un sievietei. Viss bija balti krāsots betons, pat lete. No vienas kameras skanēja bērna raudas. Kaut kur ste­nēja kāds cilvēks, izmocīti un ritmiski. Kaut kur kāda sieviete skandēja la illaaha illa llah, nav cita dieva, kā vien Dievs.

Logu nebija. No tālienes atplūda reaktīvo dzinēju caururb­jošā, mehāniskā ārdīšanās, tiem uzņemot apgriezienus.

Policists nolika uz letes metāla paplāti. Mūki iztukšoja Kaspera kabatas, to saturs nonāca uz paplātes. Policists paņēma vijoles futrāli, saskaitīja priekšmetus, atdeva Kasperam bank­notes un taksometra kvīti, un čeku, šis vīrietis izskatījās pēc mas­kas. Delartiskajā komēdijā viņš būtu spēlējis Kasandru, varenu un viegli aizkaitināmu tēva tēlu. Pat bardo stāvoklī mēs netie­kam vaļā no edipālās pamatsituācijas.

Kamerā bija lāva un krēsls, mūki apsēdināja viņu krēslā, paši pazuda. Viņš dzirdēja ēkā attālināmies viņu soļus. Viņš vērās baltajā sienā. Viņš bija nonācis līdz tai vietai, kur lielās operas beidzas.

Ikviens skatuves mākslinieks pazīst kritienu ap pusnakti. Pāreju no teātra gaismām uz tumsu ārpusē. No tā, ka tevi die­vina, uz to, ka nepazīsti nevienu dzīvu dvēseli. Ka viens pats ej pa pilsētu, kur tik tikko spēj atrast ceļu uz savu viesnīcu. Un vie­nīgās, kas tevi uzrunā, ir maukas.

Ar šādu vientulību viņš bija iemācījies sadzīvot. Tā bija bijusi īslaicīga. Reti kad ilga vairāk par divdesmit četrām stundām. Un, kamēr tā turpinājās, viņš jau uzlādējās nākamajai zalvei. Noslī­pējot kādu sava uznāciena detaļu. Ieliekot papildu kustību. Iek­šēji viņš bija jau atradies savas turpmākās publikas sabiedrībā.

Tagad bija citādi. Tagad priekšā negaidīja nekāda publika. Ta­gad gaidīja bardo nakts. Lidojums. Četri guardia civil. Pieci gadi Madrides Centrālcietumā. Vai Alhaurinas cietumā. Gads nost par labu uzvedību.

Viņš ieklausījās šajā situācijā. Ikviens mirklis satur iespēju. Šoreiz tā bija iespēja dzirdēt, kā uzskaņota apziņa apkārt vietai, kur tā pārlūst.

Kāds noraudzījās uz viņu pa lodziņu kameras durvīs, durvis atvērās, nācējs bija Kasandrs, viņš nolika vijoles futrāli uz galda.

-    Es gribētu piezvanīt, Kaspers bilda.

Policists nepakustējās.

-    Madridē, Kaspers sacīja, mani gaida desmit televīzijas stacijas. Es parādīšu viņiem asiņainos apsējus. Izstāstīšu, ka mani piekāva dāņu policisti. Es it sevišķi atcerēšos noraksturot tevi.

Viņš dzirdēja, kā policista sistēmā uzjundī vieglas bailes — bai­les un tāds kā nevilšs apbrīns. Ne par pašiem draudiem, bet par tiem pamatā esošo trakumu.

-    Es tūdaļ to padarīšu vēl ļaunāku, Kaspers turpināja. Sākšu dauzīt galvu pret sienu.

-    Mēs tevi nofiksēsim, policists atteica.

-    Es norišu savu mēli.

Policists nolika uz galda bezvadu telefonu. Viņš atstāja kameru lēnām, domīgi. Kaspers uzspieda numuru. Vienīgo, kuru it ne­kad nebija aizmirsis.

"Jā?

Balss bija raupja, kā akmens šķembas uz transportiera len­tes. Un tomēr. Tā bija Zilā dāma.

-    Policija viņus neatrada, viņš sacīja. Es esmu tikpat kā ceļā. Vairs neko es nevaru izdarīt.

-    Kur tu esi?

-    Kastrupā.

-    To mēs zinām. Fībers tev sekoja. Kur Kastrupā?

-    Tam nav nozīmes.

-    Tas ir izšķirīgi.

-    Imigrācijas policijā.

-    Mēs būsim klāt pēc divdesmit minūtēm.

-    Es būšu prom pēc piecpadsmit, viņš atteica. Šis te atro­das izlidošanas zonā. No ārpuses te neviens nevar iekļūt.

Viņa bija nolikusi klausuli.

Viņš atvēra futrāli, izņēma vijoli, noskūpstīja gludo koku, uzskaņoja instrumentu. Lietot kreiso roku bija tikpat kā neiespējami, pirkstus vēl, bet plaukstai nebija nekāda spēka, viņš atbalstīja vijoli pret sienu. "Čakona" atnāca pati no sevis. Kur atrodas atmiņa? Apziņā jau nu nekādi ne, jo viņējā nedarbojās. Varbūt attālā noliktavā.

Skaņas strāvoja caur viņu, pa labo roku iekšā, pa kreiso ārā, kā Dievs caur virpuļojošajiem dervišiem. Viņš noslīka skaņā. Atminējās, ko Bahs bija rakstījis, kad pārbrauca mājās un Bar­bara un divi bērni bija miruši: "Mīļais Dievs, nekad nepielaid, ka es pazaudēju savu prieku!"

Viņam apkārt valdīja klusums. Izraidītie klausījās. Policisti klausījās. Sievietes lūgsna bija kļuvusi bezvārdīga, bērna rau­das apklusušas. Pat starp lidmašīnām, kas pacēlās un nolaidās, bija iestājies dievišķīgs starplaiks.

Kreisā roka nebija lauzta. Lociņš nebija vielisks, tas bija viņa apziņas turpinājums. Viņš bija saskarē ar savu publiku. Viņš bija pagalam tuvu Baham.

īss mirklis, un tas bija beidzies. Iekliedzās bērns. Kāds trieca krēslu pret sienu. Kādas durvis tika atrautas vaļā, citas aizsper­tas ciet. Spārnos pacēlās četras Hercules lidmašīnas ar Tiger tankiem kravā. Tik un tā viņš īsu mirkli bija absolūti laimīgs.

Laimei piemīt bezlaicīga daba. Brīžos, kad mūsu sirds ir pil­nībā atvērta, mēs izejam ārpus laika pēctecības. Stīne bija pie viņa kamerā, kopā ar "Čakonu", tāda, kāda viņa bija bijusi pē­dējā naktī pirms pazušanas.

2

Tas bija bijis tas pats nakts laiks kā tagad. Viņi bija sēdējuši, ļau­jot, lai, iestājoties tumsai, spēlē klusums. Viņas iekšienē norisi­nājās kaut kas svarīgs, viņš nezināja — kas, bet viņš zināja, ka viņam nevajag jaukties. Kādā brīdī viņa bija piecēlusies un no­stājusies viņam aiz muguras. Viņš bija gaidījis, ka viņa apņems viņa galvu un pievilks sev klāt, viņa dzirde sniedzās pēc viņas, sievietes vēdera lejasdaļa viņam vienmēr bija izklausījusies pēc Tibetas dziedošā trauka, pilna ar augļiem.