Viņa nepakustējās. Viņš piecēlās kājās.
- Es esmu aizmirsis paņemt brillēs, viņš teica, bet es to atceros, no galvas, joprojām. Tā sākas šādi: "Mūsu TēvsMāmiņa ikvienu cilvēku ir uzskaņojusi savā toņkārtā, un es — klauns Kaspers Kronē — esmu tajā sarežģītajā situācijā, ka spēju to saklausīt." Šo vēstuli es uzrakstīju pirms trīsdesmit diviem gadiem, nekādu kopiju nesaglabāju. Šorīt es to ieraudzīju no jauna. Tavā dzīvoklī. Man bija doma, ka es to atradīšu. Tāpēc arī devos uz turieni.
- Viņa tev atbildēja, Stīne sacīja. Māte Rābija atbildēja tev. Kāpēc tu nereaģēji uz viņas atbildi?
Viņš bija virzījies viņai apkārt pa spirāli, nu viņš bija piekļuvis viņai klāt. Viņa rokas saslēdzās ap viņas apakšdelmiem.
- Jautājumus uzdodu es, viņš čukstēja. No kurienes tev ir šī vēstule?
- Lūdzu, palaid mani vaļā!
Viņas balss bija piesmakusi, neatlaidīga, lūdzoša.
Viņš pārnesa svaru uz aizmuguri, viņa bija spiesta nomesties ceļos.
- Tu to uzzināsi, viņa teica. Bet ne tagad.
- Tagad! viņš uzstāja.
- Es esmu piedzīvojusi dažu labu notikumu, viņa sacīja. Ar vīriešiem un vardarbību. Tas nav nekas labs. Mani pārņem lielas bailes.
Viņas seja bija kļuvusi pelēka. Ļoti nogurusi.
Kaspers sažņaudza ciešāk. Kaut kas pašam nenosakāms bija uzsēdies viņam un pārņēmis viņu savā varā.
- Klāj vaļā par vēstuli! viņš pieprasīja.
Viņš bija nepietiekami novērtējis Stīni fiziskā ziņā, gan tagad, gan agrāk. Tupēdama uz ceļiem, viņa ar izstieptu pacēlumu iespēra viņam pa apakšstilba ārpusi. Spēriens bija tik stingrs, ka sākumā sāpju nemaz nebija, tikai paralīze. Viņam saļima kājas. Bērnībā viņa bija kāpelējusi kokos un spēlējusies ar puikām, viņš to dzirdēja. Viņa sakrampēja viņa plaukstas locītavas, viņš nevarēja kritienā aizsargājoties pašaut priekšā rokas. Viņš nogāzās zemē uz pleca, kā riteņbraucēji un cirka artisti, lai pasaudzētu galvaskausu. Viņš dzirdēja salūstam savu atslēgas kaulu, ar krakšķi, kā pārlūstot sausam osim.
Viņa bija kājās, bet viņš metās uz priekšu no guļus stāvokļa. Saķēra viņas potītes un parāva. Rāpās viņai pakaļ, līdz viņi abi gulēja viens otram līdzās.
- Tas, ka tu mani atradi, viņš sacīja, pludmalē, tā nebija nejaušība. Es esmu iepīts kādā lielākā lietā, tu no manis kaut ko gribi.
Viņš satvēra viņas žokli. Viņa pirksti saspieda nervu centrus aiz žokļa muskuļiem.
- Mana pamattrauma ir tā, viņš turpināja, ka uz sievietēm nevar paļauties. Sievietes vienmēr grib kaut ko citu, nevis mīlestību. Varbūt tavu ķermeni. Slavu. Naudu.
Viņa izgrozīja galvu laukā no satvēriena.
- Es priecājos, ka man tas vairs nav jāslēpj, viņa teica. Ka tas ir tava ķermeņa dēļ.
Viņš vēlreiz iekrampējās viņas žoklī.
- Tur ir vēl kas cits, viņš bilda. Tu esi aizgājusi nudien tālu. Spēlējusi izrādi, kas ilgusi nu jau trīs mēnešus. Pastāsti man, par ko tā ir.
Viņš saspieda stingrāk.
Tu esi to visu palaidis vējā, viņa sacīja.
Tad iebelza viņam ar galvu.
Tas bija vienīgais, ar ko viņš nebija rēķinājies. Viņa trāpīja precīzi. Ne pa degunu, kas izraisa mežonīgu asiņošanu. Ne pārāk augstu, kur galvaskauss ir biezs. Bet virs pašas deguna saknes.
Viņš izslēdzās kā svece. Tikai uz dažām minūtēm, bet tad, kad viņš atkal sāka dzirdēt un redzēt, viņa jau bija prom. Viņam apkārt bija cilvēki, bet pa gabalu. Kārtīgi sabiedrības locekļi, kas, izveduši pastaigā savu suni, raidīja viņam nievīgus skatienus. Viņš dzirdēja viņu domas, viņi domāja — reku guļ vēl viens narkomāns, kas zaļajos zālienos sasēņojis psilocibīnus un tagad nolicies slīpi.
Kārtējo reizi viņš būs spiests koriģēt priekšstatu par sevi. Vienmēr viņš bija iztēlojies, ka Dīrchāves parkā brauks karietē kopā ar princesi.
Viņš aizbrauca mājās ar vienu roku. Novietoja mašīnu pie dzīvojamā vagoniņa un palika sēžam. Daba nospēlēja pēdējo "Fūgas mākslas" daļu. Pēc tā viņš bija sapratis, ka Stīni vairs neredzēs.
4
Viņam bija palicis prātā Valsts slimnīcas telefona numurs. Kaspers gribēja atvadīties. Viņš uzspieda numuru. Klausuli pacēla pats Maksimiliāns.
- Tas esmu es, Kaspers sacīja, es zvanu no lidostas.
- Tad mums abiem gaidāms tāds tālāks ceļš, Maksimiliāns atbildēja.
Viņi brīdi klusēja.
- Vai atceries, Kaspers ieminējās. Kad mēs, bērni, bijām mazi. Kad mēs ēdām pusdienas, pēc rīta mēģinājuma. Vienmēr ciemos bija bērni, mums, bērniem, nebija jāsēž, mēs skraidījām pie galda un atpakaļ. Uzkodām pa kumosam. Lai nevajadzētu pārtraukt rotaļu. Un, kad mēs trenējāmies, jūs nekad nespiedāt, ne tu, ne māte. Nekad. Es neesmu par to pateicis paldies.
Viņš meklēja kādu vārdu, tad tas uzpeldēja. Vecmodīgs, novecojis, bet tomēr visnotaļ atbilstošs.
- Respekts, viņš sacīja. Vienmēr bija sava veida respekts. Kaut arī jūs kāvāties. l'at tad, kad es biju pavisam mazs.
Kad Maksimiliāns atbildēja, viņa balss bija aizsmakusi, it kā būtu pamatīgi iekaisis kakls.
- Mēs darījām, ko mācējām. Un parasti, parasti tas nebija labi diezgan. Es labāk gribu atcerēties naktis. Kad bijām noņēmuši grimu. Kad ēdām. Ārā pie vagoniņa. Un tava māte bija izcepusi maizi. Vai atceries to?
- Garoza svilināja pirkstus.
- Vairākas no šīm naktīm. Mēs bijām pavisam laimīgi.
Vēl pēdējo reizi viņi klusēja.
- Kad lidmašīna pacelsies, Maksimiliāns ierunājās. Par ko tu domāsi?
- Par jums, Kaspers teica. Par Stīni. Par mazo audzēkni, kuru es meklēju. Es neatradu viņu. Un tu?
- Par tavu māti. Un tevi. Un Viviānu. Un tad es noskaņošos kā manēžas priekštelpā. Pirms pašas priekškara pacelšanas, kad savam priekšnesumam esi visu sagatavojis. Biļetes ir pārdotas. Un tikpat nav ne jausmas, kas notiksies.
- Neviens no mums nenoliks klausuli pirmais, Kaspers sacīja. Mēs noliksim reizē. Taimings, tas vienmēr ir bijis nozīmīgs gan tev, gan man. Es skaitīšu līdz trīs. Un tad mēs liksim nost.
Viņš dzirdēja, kā aiz muguras atveras durvis. Viņi nāca viņam pakaļ. Nepagriezies viņš lēnām un skaidri izskaitīja līdz trīs. Viņi ar tēvu nolika klausuli reizē.
Nācējs bija Kasandrs, viņam aiz muguras stāvēja divas sievietes. Baltas un žēlsirdīgas, kā Kibleres-Rosas gaismas būtnes. Tikai valdzinošākas. Ar izteiktāku dzimuma definīciju nekā eņģeļi.
Viņas noliecās pār Kasperu. Paņēma prom vijoli. Noteica viņam pulsu. Atrotīja viņam piedurknes. Aplika ap augšdelmu asinsspiediena mērīšanas manšeti. Viņš sajuta stetoskopa saltumu pie krūtīm.
Viena no viņām bija afrikāniete. Tagad baltā virssvārcī. Matiem sapītiem divsimt sīkās bizītēs. Bet tā joprojām bija viņa. Piere izliekta kā globuss. Virs brīnišķīga mokas krāsas kontinenta.
- Sirds var kuru katru brīdi apstāties, viņa sacīja. Šodien viņš nelidos. Mēs ņemsim viņu līdzi. Viņam tūdaļ nepieciešama operācija.
Kaspers tvēra pie sirds. Tagad arī viņš to manīja. Sāpes par to, ka esi mīļotās atraidīts. Ekspatriēts no dzimtenes. Bēdas par nezināmo nākotni. Par "Čakonas" skaistumu.
Kasandrs aizšķērsoja viņiem ceļu.
- Mēs saņemam rīkojumus pa taisno no Tieslietu ministrijas, viņš paziņoja.
Afrikāniete izslējās. Viņa bija garāka par policistu.